Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis-leitnants Jānis Kalniņš. Pie kapa tuvinieku uzstādīta, iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem ozollapu vijas un Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts:
PULKV. LEITN.
JĀNIS KALNIŅŠ
1892 – 1979
Ordeņa atveidojums un dienesta pakāpe, domājams, iekalti vēlāk.
Kapu kopiņas kājgalī uzstādīta vēl viena neliela, baltā marmorā darināta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes un Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iegravēts melnā iekrāsots teksts:
L.K.O.K.
PULKVEDIS-LEITN
JĀNIS KALNIŅŠ
DZ.1892.G.25.X.MIR.1979
Vēsturiska atkāpe. Jānis Kalniņš dzimis 1892. gada 25. oktobrī Krustpilī. Beidzis Pētera I reālskolu Rīgā un reālskolu Pleskavā.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada martā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, ieskaitīts Leibgvardes Preobraženskas pulkā., 1915. gada oktobrī beidzis Konstantīna karaskolu Kijevā, iegūstot praporščika pakāpi, iedalīts 3. gvardes strēlnieku pulkā Pēterhofā. 1916. gada martā pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Augustā paaugstināts par podporučiku, bet septembrī iecelts par sakaru komandas priekšnieku. No 1917. gada janvāra 1. rotas komandieris, februārī piešķirta poručika pakāpe. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Vladimira ordeņa IV šķiru.
Pēc lielinieku apvērsuma pulku pametis un decembrī iestājies 5. huzāru pulkā. 1918. gada janvārī devies uz Petrogradu, kur februārī atvaļinājies. Oktobrī ieradies Pleskavā, kur iestājies Krievijas Ziemeļu korpusa Ostrovas kājnieku pulkā.
1918. gada decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, virsleitnanta pakāpē. Atsevišķās (Studentu) rotas (vēlāk – Atsevišķā bataljona) sastāvā piedalījies Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 4. martā pie Skrundas Jaunmuižas, “kad lielinieki sāka piepešu uzbrukumu vācu vezumniekiem, Kalniņš, atrazdamies apturē Poriņu mājās, stiprā apšaudē brīvprātīgi pa klaju lauku devās pie apšaudē nokļuvušajiem, nodibināja ar tiem sakarus un kopā ar saviem kareivjiem sedza vāciešu atkāpšanos uz Poriņiem, tā glābdams no krišanas lielinieku rokās ložmetējus un munīciju”.
1919. gada jūnijā pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štāba inspekcijas nodaļu. No augusta Tukuma apriņķa apsardzības priekšnieks un komandants. 1919. gada oktobrī kritis bermontiešu gūstā. Decembrī atbrīvots, pārcelts uz Bruņošanās pārvaldi par sevišķu uzdevumu virsnieku, bet 1920. gada jūnijā – uz Kara ēku un būvju valdi, septembrī – uz Rīgas izlūkošanas nodaļu, oktobrī – uz 8. Daugavpils kājnieku pulku. 1921. gadā beidzis virsnieka kursus, dienējis Sapieru bataljonā, no oktobra – Tehniskajā pārvaldē. 1922. gadā paaugstināts par kapteini un pārcelts uz Bruņošanās pārvaldi. No 1924. gada Galvenās artilērijas noliktavas priekšnieks. 1925. gadā pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku, kur 1928. gadā iecelts par rotas komandieri. 1936. gadā piešķirta pulkveža-leitnanta pakāpe. 1937. gadā beidzis bataljona komandieru kursus un pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku par bataljona komandieri. 1938. gada augustā pēc paša vēlēšanās atvaļināts.
Piešķirta jaunsaimniecība Lielvircavas pagasta Audruves muižā, dzīvojis Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Nacistiskās okupācijas laikā saimniekojis savās mājās Ropažu pagastā. 1944. gadā, tuvojoties lieliniekiem, kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Kurzemi.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā laukstrādnieks, mežstrādnieks, bibliotekārs. No sešdesmito gadu sākuma dzīvojis Rīgā. Mūza nogalē pensionārs. Miris 1979. gada 22. janvārī Rīgā.
Jāņa Kalniņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 225.-226.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 225.-226.
lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru