Atrodas Dobelē skvērā Brīvības ielas, Tērvetes ielas un Liepājas šosejas sadurē. GPS 56.623358, 23.271586
Dobelē celt Atbrīvošanas pieminekli, kas būtu veltīts Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem, 1924. gadā ierosināja 11. Dobeles kājnieku pulka karoga komiteja. Tā 1921. gadā tika dibināta, lai vāktu līdzekļus pulka karogam, kā arī uzturētu ciešāku saikni starp dobelniekiem un Daugavpilī pastāvīgi izvietoto armijas vienību, kam dots viņu pilsētas vārds. Gadu vēlāk ieceri atbalstīja Latviešu Jaunatnes savienības Dobeles nodaļas valde, kas lēma, ka līdzekļi, kuri palikuši pāri pēc piemiņas plāksnes uzstādīšanas Dobeles luterāņu baznīcā Latvijas Neatkarības karā kritušajiem draudzes locekļiem (sk.), ieskaitāmi pieminekļa celtniecības fondā.
1928. gadā ieceres īstenošanā iesaistījās arī pilsētas pašvaldība, un pie Dobeles Saviesīgās biedrības tiek nodibināta Atbrīvošanas pieminekļa celtniecības komiteja, par kuras priekšsēdētāju kļūst toreizējais pilsētas galva Eduards Bētiņš. Jau iepriekš pilsētas valde kopīgi ar luterāņu draudzi bija pieņēmusi lēmumu par tirgus laukuma paplašināšanu, norokot veco baznīcas valni un ceļot jaunu žogu. Paplašinātajā laukumā sākotnēji tika paredzēta arī ceļamā pieminekļa atrašanās vieta.
Taču pēc desmitās gadadienas svinībām kopš Dobeles atbrīvošanas no bermontiešiem 1929. gada novembrī komitejas darbība atkal apsīkst un atjaunojas tikai 1934. gadā, kad tās vadību uzņemas jaunais pilsētas galva Ernests Vanags un, iesaistoties aizsargiem, sākas aktīva līdzekļu vākšana pieminekļa celtniecībai, kamēr laikā pēc Ē. Betiņa 1929. gada aicinājuma ziedot pieminekļa celtniecībai bija izdevies savākt vien aptuveni 1000 latu. Jau novembrī sarīkotie Dobeles atbrīvošanas 15. gadskārtas svētki ienes 250 latus, bet vēl 600 lati svētku laikā tiek saņemti ziedojumos.
1934. gada 6. decembrī pilsētas valdes telpās sanāk pirmā atjaunotās Atbrīvošanas pieminekļa komitejas sēde. 1935. gada janvārī E. Vanags, kas ieņēma arī komitejas priekšsēdētāja amatu, par pieminekļa projekta izstrādi konsultējies ar tēlniekiem Kārli Zāli un Kārli Zemdegu (Baumani), bet februārī tiek izsludināts pieminekļa metu konkurss, pēc kura ar dažām iebildēm maija beigās tiek pieņemts Zemdegas piedāvātais risinājums.
Vēl pirms meta izstrādes Zemdega ieradies Dobelē, lai izraudzītu iespējamo pieminekļa atrašanās vietu, ko varētu ņemt vērā projekta izstrādē. Iepriekš izraudzīto pieminekļa celtniecības vietu tirgus laukumā tēlnieks uzskata par nepiemērotu, jo baznīca neļautu piemineklim izcelties. Par piemērotāko vietu pieminekļa uzstādīšanai tiek atzīts netālu no dzelzceļa stacijas esošais neapbūvētais gruntsgabals Lielā (vēlāk Brīvības) ielā 29, kur bija iecerēts celt pasta ēku. Pilsētas valde attiecīgi lūdza Satiksmes ministriju nodot šo gruntsgabalu tās rīcībā, bet vēlāk vērsās pie Dzelzceļa virsvaldes, lai iegūtu savā rīcībā arī zemes joslu starp izraudzīto zemes gabalu un Stacijas ielas apstādījumiem un tādējādi paplašinātu jaunveidojamo laukumu, nodrošinot iespēju pieminekli celt tā augstākajā vietā.
Pieminekļa pamatakmens jaunveidojamā Uzvaras laukumā, kas gan galu galā tomēr kļuva par Vienības laukumu, likts 1935. gada 4. augustā, Dobeles novada 3. dziesmu un mūzikas svētku laikā. Pamatakmens vietu 25. jūlijā izraudzījās pats K. Zemdega. Pieminekļa pamatos, darba veikšanai pieaicinot mūrniekmeistaru Žani Štosu, guldīta kapsula ar attiecīgu aktu, kā arī ar tā laika laikrakstiem un monētām. Savukārt 1936. gada Meža dienās sākta laukuma apzaļumošana saskaņā ar Latvijas Lauksaimniecības kameras dārzkopības instruktora A. Grīnberga projektu.
1935. gada 30. septembrī komiteja mainīja lēmumu par pieminekļa veidošanu konkursa kārtībā, visus darbus uzticot vienam tēlniekam – K. Zemdegam. Zemdegas pārstrādāto metu pieminekļa celtniecības komiteja pieņem 1935. gada 30. oktobrī, kad ar tēlnieku noslēdza līgumu, kas noteica pieminekļa augstumu, kā arī paredzēja, ka tas jāveido vietējā vai Somijas granītā un ka tam jābūt gatavam 1937. gada 11. augustā. Līgumā bija arī noteikts, ka Zemdegam pašam jāgādā par nepieciešamajiem strādniekiem un darbarīkiem. Par darbu tēlniekam bija paredzēts 10 000 latu liels honorārs.
Pieminekļa veidošanai nepieciešamais granīts no Somijas saņemts jau 1936. gada rudenī, tomēr 1937. gada sākumā Ministru kabinets pieminekļa projektu atsakās apstiprināt, un Zemdegam nākas to vēlreiz pārstrādāt. Lai gan tēlnieks to paveicis jau maija sākumā, pārstrādātais mets izpelnās daudzu speciālistu kritiku. Ar to nav apmierināts arī pieminekļa celšanas komitejas goda priekšsēdētājs un finanšu ministrs Ludvigs Ēķis. Arī pašu autoru tas īsti neapmierina, un tāpēc Zemdega izstrādā vēl vienu projektu. Taču 1938. gada 9. maija komitejas sēdē E. Vanags norāda, ka arī tas “bez pārgrozījumiem nav ceļams”. Galīgais mets tiek apstiprināts tikai 1938. gada jūnijā, kad pieminekļa celtniecības vadību pārņēmis jau nākamais pilsētas galva Jānis Jirgens. Jaunais līgums paredz, ka piemineklim jābūt gatavam 1939. gada augusta pirmajā svētdienā, kamēr autora honorārs jau pieaudzis līdz 12 000 latu.
1939. gada 24. februārī pieminekļa celtniecības komiteja K. Zemdegas darbnīcā pieņem monumenta māla modeli. Taču pieminekļa celtniecības darbus atkal papildus aizkavē grūtības atrast kvalificētus strādniekus kalšanas darbiem, kas saskaņā ar paša K. Zemdegas skaidrojumu radušās “sakarā ar celtniecības laikmetu”, tas ir, saistībā ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izvērstās monumentālās būvniecības programmas radīto darbaspēka trūkumu.
Piemineklis beidzot tika uzstādīts 1939. gada 15. decembrī, ko veica Rīgas būvuzņēmēji Oto Dambekalns un Oto Metums. Tomēr tā atklāšanas ceremoniju atlika līdz nākamā gada vasarai, lai varētu sarīkot pietiekami plašas svinības, kas ļautu savākt vēl iztrūkstošos 2000 latu pilnīgai pieminekļa celtniecības izmaksu segšanai. Tāpēc svinīgo atklāšanu bija paredzēts rīkot tikai 1940. gada 15. maijā, taču pēc K. Ulmaņa ierosinājuma to vēlreiz pārcēla, šoreiz uz 9. jūniju. Tādējādi Dobeles Atbrīvošanas piemineklis kļuva par pēdējo, ko paspēja atklāt pirms komunistiskās okupācijas, līdz kurai bija atlikusi vairs tikai nedēļa.
4,47 metrus augstais piemineklis, kas darināts pelēkā Somijas granītā, veidots kā divu figūru kompozīcija – Latviju simbolizējošās tautumeitas figūras skats vērsts pilsētas virzienā, bet senlatviešu karotājs, kas simbolizē atbrīvotāju, raugās pretējā virzienā.
Postamentā zem tautumeitas kājām iekaltas dzejnieka Leonīda Breikša rindas:
NO ZEMES ŠĪS
MĒS IZAUGUŠI ESAM
PAR ZEMI ŠO
MUMS GALVAS JĀNOLIEK
Piemineklis izmaksāja 12 000 latu, tostarp 44 tonnas smagā Somijas granīta bluķa iegādei bija nepieciešami 2519 lati. Savukārt laukuma labiekārtošana izmaksāja 8000 latu. Ja pieminekļa celtniecības izdevumi tika segti ar ziedojumos un izrīkojumos savāktajiem līdzekļiem, tad laukuma labiekārtošanai nepieciešamo summu atvēlēja pašvaldība, kas četrus gadus pēc kārtas tam budžetā paredzēja pa 2000 latu.
Interesanti, ka vēl pirms tā uzstādīšanas Dobeles pilsētas un pagasta pašvaldības 1939. gada jūlijā lēma dāvināt bronzā atlietu pieminekļa maketu 11. Dobeles kājnieku pulkam, kas tā paša gada 4. un 5. augustā svinēja savus 20. gada svētkus. Skulpturālās grupas atlējums bronzā izmaksāja 600 latu, bet sarkanā granītā darinātā pamatne – 200 latu. Vēlāk šis pieminekļa modelis nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja īpašumā. 1988. gadā tas tika deponēts toreizējā Dobeles Novadpētniecības muzejā un kādu laiku bija aplūkojams tā ekspozīcijā.
Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, pie pieminekļa esošajā laukumā jau 1944. gadā tika ierīkoti Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi. 1950. gadā okupācijas varasiestādes nolēma pieminekli likvidēt. Toreizējais pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Roziņš lūdza LPSR Ministru Padomes arhitektu lietu pārvaldes pieminekļu daļai atļauju pieminekli nojaukt kā nepiemērotu, jo tas “celts bijušās Latvijas laikā pēc Ulmaņa laika stila”. Attiecīga atļauja tika saņemta 20. jūnijā. Tā kā sākotnēji neizdevās skulptūras no postamenta vienkārši nogāzt ar traktora palīdzību, 17. jūlijā piemineklis tika saspridzināts, bet 1956. gadā uz palikušā postamenta tika uzstādīts piemineklis parkā apglabātajiem sarkanarmiešiem.
Pēc pieminekļa iznīcināšanas saglabājusies vīrieša figūras galva, kuru līdz Atmodas sākumam slēpa ārsts Olafs Radziņš un kas 1989. gadā nodota toreizējam Dobeles Novadpētniecības muzejam. Kādu laiku pieminekļa fragments bija aplūkojams Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kur bija deponēts izstādes “Latvijas gadsimts” ietvaros, bet tagad tas atkal atrodas tagadējā Dobeles novada muzeja krājumā. Saskaņā ar paša Radziņa stāstīto viņš tolaik, būdams 19 gadus vecs, strādājis Dobeles saimniecības preču veikalā un kādu dienu, iedams garām vietējai Valsts drošības komitejas (VDK) ēkai, kas atradās Uzvaras ielā, tās pagalmā ieraudzījis šķembu kaudzi, kurā mētājusies arī karavīra tēla galva. Viņš to aiznesis uz mājām, bet vēlāk, pārceļoties uz Rīgu, paņēmis līdzi. Vairāk nekā 30 gadu šī galva glabājusies viņa dzīvoklī. Saskaņā ar nostāstiem esot saglabājusies arī sievietes tēla galva, kas sākotnēji mētājusies toreizējā būvkantora pagalmā, bet pēc tam aizvesta uz Rīgu, taču līdz šim šīs ziņas, šķiet, nav apstiprinājušās. Citi lielākie pieminekļa fragmenti saskaņā ar vietējo stāstiem tikuši aprakti dažādās vietās, nogremdēti upē vai purvā, vai arī sadrupināti šķembās, kas izmantotas ceļu būvdarbos.
Sākoties Atmodai, Dobeles Novadpētniecības muzeja darbinieki un Latvijas Kultūras fonda (LKF) Dobeles kopa 1988. gada 8. jūnijā nāca klajā ar ierosmi pieminekli atjaunot, kam pievienojās arī Vides aizsardzības kluba (VAK), Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) un topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) aktīvisti. Jau tā paša gada 21. jūlijā arī Latvijas Komunistiskās partijas Dobeles rajona komitejas birojs un Dobeles rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja jutās spiesta pieņemt lēmumu “atbalstīt Dobeles darba kolektīvu un iedzīvotāju ierosmi atjaunot Staļina kulta laikā iznīcināto pieminekli”, bet 1989. gada 23. februārī izpildkomiteja izveidoja darba grupu ieceres īstenošanai. Vienlaikus LKF jau bija uzsācis ziedojumu vākšanu pieminekļa atjaunošanai. Saskaņā ar 1988. gada 15. oktobrī vietējā laikrakstā “Komunārs” publicēto informāciju bija savākti 14 101,75 rubļi, bet saskaņā ar LKF nedaudz vēlāk sniegto informāciju uz 1989. gada 1. janvāri bija saziedoti jau 46 377,71 rubļi.
Lielākas problēmas radīja vietas izvēle atjaunotā pieminekļa novietošanai, jo vecā monumenta atrašanās vieta bija “aizņemta”. Starp iespējamajiem variantiem bija atjaunotā pieminekļa uzstādīšana Bērzes krastā pie tilta un toreizējā Stučkas (tagad Baznīcas) ielā blakus luterāņu baznīcai. Taču, pamatojoties uz iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, galu galā tika izraudzīta trešā alternatīva – skvērs, kas atrodas Brīvības ielas, Tērvetes ielas un Liepājas šosejas sadurē iepretim Dobeles pilsdrupām, kur tobrīd atradās okupācijas varasiestāžu savulaik uzstādītais piemineklis–tanks.
Jānorāda, ka pilsētnieku atbalsts atjaunotā Atbrīvošanas pieminekļa
uzstādīšanai okupācijas režīma simbola vietā bija vairāk nekā pārliecinošs –
par to savas balsis bija atdevuši 5227 aptaujas dalībnieki, kamēr par tā
novietošanu Bērzes krastā, ko centās uztiept tā dēvētās LPSR toreizējā Valsts
kultūras komiteja, lai pasargātu okupācijas simbolu, bija balsojuši vien 39
aptaujas dalībnieki, bet par pieminekļa atrašanos pie baznīcas – 167
dobelnieki.
1990. gadā okupācijas karaspēku slavinošais tanks tika atzīts par neatbilstošu vēstures pieminekļa statusam. 13. aprīlī toreizējā Dobeles tautas deputātu padome pieņem lēmumu par atjaunojamā pieminekļa uzstādīšanu skvērā pie jaunās slimnīcas, tas ir, tanka vietā, bet 17. septembrī Dobeles tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņem lēmumu par okupantu uzslietā monumenta demontāžu, noņemot tanku no postamenta, un uzdod to paveikt līdz 19. septembrim pulksten 24.00.
Tobrīd Dobelē izvietotais PSRS okupācijas karaspēka kontingents izrādīja gatavību to nepieļaut, izvietojot pie tanka bruņotu apsardzi, un okupācijas režīma simbolu izdevās aizvākt tikai pēc toreizējās Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu iejaukšanās. Simboliskā kārtā pēc visu dienu ilgušās pretstāves starp okupācijas karaspēka karavīriem un Latvijas neatkarības atbalstītājiem tanks no postamenta tika nocelts 19. septembrī pulksten 23.40 – 20 minūtes pirms izpildkomitejas lēmumā noteiktā termiņa.
Sākotnēji atbrīvotajā vietā tika uzstādīts tēlnieka Jura Neimaņa darināts
pagaidu piemiņas akmens. 1990. gada 18. novembrī atklātajā piemiņas zīmē bija
iekalts teksts: “Šeit tiks atklāts atjaunotais K. Zemdegas Dobeles atbrīvošanas
piemineklis.”
Uz J. Neimaņa mājām Platones pagasta “Pūcēs” vēl 1989. gada jūlijā no Zaporižjas rajona Janceves karjera Ukrainā tiek atvesti divi, attiecīgi 21 un 25 tonnas smagi granīta bluķi, kurus iecerēts izmantot pieminekļa atjaunošanai. Viens no tiem paredzēts skulpturālās grupas veidošanai, bet otrs – pamatnes izgatavošanai. Granīts izmaksāja 4500 toreizējo rubļu, bet tā transportēšana pa dzelzceļu – vēl 220 rubļus.
Zemdegas pieminekļa kopijas ģipša modeli pēc oriģināla fotoattēliem veidoja tēlniece Inta Berga, kas šo darbu veica bijušajā K. Zemdegas darbnīcā Astras ielā Rīgā. Pēc tam 1989. gada 26. septembrī ģipša modelis tika pārvests uz Platoni, bet tad uz Dobeli, kur 1992. gadā uzņēmuma Komunālie pakalpojumi teritorijā akmeņkalis Libērijs Peļņa sāka pieminekļa skulptūras izkalšanu vienā no Zaporižjas atvestajiem akmeņiem. Savukārt pieminekļa pamatni no otra bluķa darināja akmeņkalis J. Neimanis. Vienlaikus 1991. gadā tiek veikta pieminekļa atrašanās vietas arheoloģiskā izpēte un pieminekļa uzstādīšanas un laukuma iekārtošanas projektu izstrāde, ko veic arhitekts Pēteris Venckovičs.
1993. gada 10. jūlijā tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens, zem tā guldot kapsulu ar 1935. gada 4. augusta akta norakstu un jauno vēstījumu nākamajām paaudzēm, kam tika pievienoti arī laikrakstu “Diena” un “Zemgale” numuri, kā arī Dobeles 1. vidusskolas un Dobeles evaņģēliski luteriskās baznīcas vēstures apraksti, novadnieku saieta programma, 1. vidusskolas žetons, kā arī nule atjaunotā lata un santīmu monētas.
1994. gadā, turpinoties pieminekļa kalšanas darbiem, rudenī tiek atsākti
laukuma iekārtošanas darbi, ko veic uzņēmuma “Komunālie pakalpojumi”
labiekārtošanas brigāde. Laukuma izbūve turpinās arī nākamajā gadā, un pilsētas
dome slēdz līgumu ar uzņēmumu “Jansons un CO”, kas apņemas piegādāt Somijas
granīta plāksnes un veikt pieejas kāpņu aploces montāžu. Kāpnēs iekalti šo
darbu veikušo meistaru – G. Pandara, J. Jansons, G. Ligera un A. Miķelsona – vārdi.
1996. gada 9. jūlijā uzņēmuma “Komunālie pakalpojumi” teritorijā pieminekļa
skulptūra pēc kalšanas darbu pabeigšanas ar celtņa palīdzību tik nostādīta
stateniski, bet 13. augustā – pārvesta uz paredzēto uzstādīšanas vietu laukumā
pie pilsdrupām, kur pulksten 13.45 tiek nostādīts uz jau iepriekš sagatavotā
postamenta. Piemineklis, kas, tāpat kā savulaik oriģināls, arī tapis par
dobelnieku ziedojumiem, tika atklāts 1996. gada 21. septembrī.
Saskaņā ar aplēsēm atjaunotā pieminekļa ģipša modeļa izgatavošana, tam nepieciešamā granīta iegāde, arheoloģiskā izpēte, projekta izstrāde, pagaidu piemiņas zīmes uzstādīšana un postamenta kalšana kopumā izmaksājusi 65 395 rubļus, laukuma izbūve un labiekārtošana, skulpturālās grupas kalšana un pieminekļa uzstādīšana – 28 750 latus.
Tikmēr tēlnieces I. Bergas veidotais pieminekļa skulpturālās grupas ģipša modelis kopš 1996. gada atrodas Dobeles 1. vidusskolas vestibilā.
Papildināts: 02.02.2025.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju
un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas
cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 87. lpp.; Stabrovska, M.; Banziņa, A. Dobeles
Atbrīvošanas piemineklis: Pieminekļa celšanas vēsture 1924 – 1940. Dobele,
1996.; Bremša, L. Kārļa Zemdegas
atbrīvošanas cīņu pieminekļi. 20. gadsimta 30. gadi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 70. sēj., Nr. 2, 2016.
gads, 86.-97. lpp. > 94.-95. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 15, 18.01.1935.; Brīvā Zeme, Nr. 192, 26.08.1936.; Zemgales
Balss, Nr. 222, 30.09.1936.; Zemgales
Balss, Nr. 153, 12.07.1939.; Daugavas
Vēstnesis, Nr. 37, 04.08.1939.; Atpūta
Nr. 815, 14.06.1940.; Komunārs, Nr.
88, 26.07.1988.; Komunārs, Nr. 114,
29.09.1988.; Komunārs, Nr. 9,
21.01.1989.; Komunārs, Nr. 11,
26.01.1989.; Diena, Nr. 100,
02.06.1992.; Laiks, Nr. 82,
13.10.1993.; LSM.LV, 10.05.2018.; Burāna,
I. Viena pieminekļa augšāmcelšanās. Enerģija un Pasaule, Nr.5 (112),
1918. gada oktobris/novembris, 6.-9. lpp.; Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa
stāsts. [2022], dobelesmuzejs.lv.;
Dobeles novada muzeja krājuma glabātāja Ivetas Gudiņas sniegtā informācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru