Matīšu kapos LKOK Pētera Kreišmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Matīšu kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Kreišmanis. Pie kapa uzstādīta melnā granītā darināta piemiņas plāksne. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Kreišmanis dzimis 1888. gada 21. jūlijā toreizējā Vilzēnu pagastā. Izglītojies reālskolā, uzsācis studijas Pēterburgas lauksaimniecības institūtā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Volīnijas gvardes pulkā. Piedalījies kaujās Polijā pie Varšavas un Lodzas. 1915. gada martā ievainots. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Vladimira ordeņa IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 24. maijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. oktobrī pie Rīgas-Jelgavas šosejas, “kad mūsējie sāka atkāpties, Kreišmanis pēc savas ierosmes nostiprinājās dzelzceļa un šosejas krustojumā pie Tīriņu muižas un ar labi mērķētu uguni apturēja ienaidnieka uzbrukumu; saņēmis pavēli atkāpties, sapulcēja savus karavīrus, vēlreiz atsita ienaidnieku un atsvieda vāciešus līdz Baložu kapiem, tā nodrošinādams mūsu centra stāvokli. Tikai pēc atkārtotas pavēles aizveda savu rotu pāri koka tiltam uz Daugavas labo krastu”. 

Atvaļināts 1921. gada 23. maijā kapteiņa pakāpē. Jaunsaimnieks Vilzēnu pagastā Vilzēnu muižā. Pagasta valdes priekšsēdētājs, pagasta aizsargu nodaļas komandieris. Apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Vilzēnu pagasta “Ausmās”. Miris 1965. gada 8. decembrī. 

Pēteras Kreišmaņa vārds iegravēts Matīšu kapos uzstādītajā piemiņas stēlā ar pagastu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 265. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Kreišmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Kreišmanis. Pie kapa uzstādīta neliela, baltā marmorā darināta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iegravēts teksts: 

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA
KAVALIERIS
LTN. JĀNIS KREIŠMANIS
(KVELDE)
1873 - 1954 

Foto: 08.10.2019., Cemety.lv.

Vēsturiska atkāpe. Jānis Kreišmanis dzimis 1873. gada 29. jūlijā toreizējā Vilzēnu pagastā. Beidzis augstākos tirdzniecības kursus. Grāmatvedis grāmattirgotāju sabiedrībā “Kultūra” Pēterburgā. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijas 309. Ovručas un 315. Gluhovas kājnieku pulkā, sapieru rotas komandieris. Piedalījies kaujās pie Peremišlas, paaugstināts par podporučiku. Atvaļināts 1917. gada decembrī. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 1. maijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 23. novembrī leitnants Kreišamanis “ar savu vadu apsargāja Vecplatones muižu, neskatoties uz skaitliskā pārsvarā esošu bermontiešu bataljona uzbrukumu, niknā apšaudē vāciešus atsita un noturēja pozīcijas”. 

Atvaļināts 1920. gada 20. janvārī. Grāmatvedis Priekuļu lauksaimnieku skolā, vēlāk dzīvojis Rīgā, kantorists. Strādājis a/s “Bekona eksports”. Piešķirta jaunsaimniecība Svitenes pagastā Lielbērsteles muižā. 

1940. gadā mainījis uzvārdu uz “Kvelde”. Miris 1954. gada 23. maijā Rīgā. 

Jāņa Kreišmaņa vārds iegravēts Matīšu kapos uzstādītajā piemiņas stēlā ar pagastu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). kā arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 265. lpp.; Cemety.lv.

Cēsu Meža kapos LKOK Jāņa Krēgera individuāls apbedījums

Atrodas Cēsu Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Krēgers. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Krēgers dzimis 1892. gada 22. oktobrī Cesvaines pagastā. Pagastskolas izglītība. Sedlinieks Liezeres pagastā un Rīgā. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 147. jātnieku pulkā Karpatu frontē. 1917. gada augustā pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada aprīlī, 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 1. novembrī Zemgalē pie Taurkalnes muižas, “kad mūsu karaspēka vienība iekļuva ložmetēju ugunī, [seržants] Krauze pēc paša ierosmes devās pretinieka aizmugurē un ar piepešu uguni izraisīja vāciešos apjukumu, piespieda tos bēgt un daudzus nogalināja, tā sekmēdams mūsu uzbrukumu un Taurkalnes mežsargmāju ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1920. gada decembrī. Dzīvojis Bolderājā, sedlinieks. Piešķirta jaunsaimniecība Liezeres pagastā. Divdesmito gadu beigās pārcēlies uz dzīvi Cēsīs, dienējis 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1940. gadā atvaļināts. 

Otrā pasaules kara laikā dzīvojis toreizējā Baižkalna pagastā, Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, atgriezies Cēsīs. Gadījuma darbu strādnieks, arī sētnieks un sedlinieks vietējā remonta un celtniecības kantorī. Miris 1959. gada 8. maijā. 

Jāņa Krēgera vārds iegravēts Cesvainē uzstādītajā piemiņas stēlā kādreizējā novada teritorijā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 263.-264. lpp.; Šēnbergs, M. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 1999. gads, 107.-120. lpp.<111. lpp.

Kokneses pagasta Kaplavas kapos LKOK Viļa Krasta individuāls apbedījums

Atrodas Kokneses pagasta Kaplavas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Vilis Krasts. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Vilis Krasts (līdz vārda maiņas Vasīlijs Krafts) dzimis 1897. gada 10. jūnijā Kokneses pagastā. Izglītojies Kokneses proģimnāzijā. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijā. Pēc lielinieku apvērsuma turpinājis dienestu arī Sarkanajā armijā, vēlāk pārbēdzis pretlieliniecisko spēku pusē un dienējis tā dēvētajā Judeņiča armijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 15. aprīlī, 3. Latgales atsevišķā eskadrona sastāvā piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. jūnijā Latgalē Borhu (Atašienes) stacijas rajonā seržants Krasts “kā vada komandieris 1. Ziemeļlatvijas atsevišķajā eskadronā ar savu vienību devās ienaidnieka aizmugurē un tur niknas kaujas laikā uzspridzināja dzelzceļa līniju, tā sekmēdams Borhu stacijas ieņemšanu bez īpašiem zaudējumiem”. 

Atvaļināts 1921. gada 3. aprīlī. Jaunsaimnieks Kokneses pagastā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada februārī apcietināts un izsūtīts uz Krieviju, notiesāts uz 5 gadiem. Latvijā atgriezies 1956. gadā. Mūža nogalē smagi slimojis. Miris 1964. gada 24. jūnijā. 

Viļa Krasta vārds iegravēts Koknesē uzstādītajā piemiņas stēlā ar kādreizējā novada teritoriju saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 261. lpp.

Krustpils pagasta Grīvas kapos LKOK Nikolaja Krastiņa individuāls apbedījums

Atrodas Krustpils pagasta Grīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Krastiņš. Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iegravēts Lāčplēša Kara ordeņa atveidojums.

Vēsturiska atkāpe. Nikolajs Krastiņš dzimis 1893. gada 26. decembrī Krustpils pagastā. Izglītojies pilsētas skolā. Mērnieks. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā, piedalījies kaujās Austrumprūsijā. No 1915. gada decembra dienējis 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk – pulkā) vecākā apakšvirsnieka pakāpē. Piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīņās pie Ropažiem un Inčukalna. 1917. gadā uzsācis mācības Gatčinas praporščiku skolā, taču revolūcijas dēļ to nav beidzis. 1917. gadā pie Inčukalna kritis vācu gūstā. Apbalvots ar Jura krusta II, III un IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 11. jūnijā, 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies daudzās kaujās visā Neatkarības kara laikā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 1. oktobrī pie Līvāniem, “kad ienaidnieka viesuļuguns dēļ mūsu rotās izcēlās sajukums, Krastiņš kopā ar savu vadu izvirzījās spārnā un piepešā triecienā ar labi mērķētu šauteņu un ložmetēju uguni apturēja ienaidnieka triecienu, piespieda lieliniekus ar smagiem zaudējumiem atkāpties, pametot kaujaslaukā 150 kritušos, daudz ievainoto un ieročus”. 

1920. gadā pārcelts uz 4. robežsargu pulku virsseržanta pakāpē. 

Atvaļināts 1921. gada 17. martā kā leitnants. Jau tā paša gada 29. oktobrī atgriezies armijā, vada komandieris 4. robežsargu pulkā. 1922. gadā pārcelts uz 10. Aizputes kājnieku pulku, paaugstināts par virsleitnantu. 

Atvaļināts 1931. gada 30. oktobrī. Piešķirta jaunsaimniecība Krustpils pagasta “Peniķos”. Līdz 1945. gadam strādājis par koku brāķeri. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1946. gadā arestēts un izsūtīts uz PSRS, nonācis Sibīrijā. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis Krustpils kokzāģētavā, pēc tam tā sauktajā kolhozā (kolektīvajā saimniecībā). 1978. gadā aiz pārskatīšanās apbalvots ar jubilejas medaļu par piedalīšanos pilsoņu karā un sakarā ar PSRS bruņoto spēku 60. gadadienu. Miris 1983. gada decembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 260.-261. lpp.; Cemety.lv.

Suntažu pagasta Kastrānes kapos LKOK Nikolaja Krastiņa individuāls apbedījums

Atrodas Suntažu pagasta Kastrānes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Krastiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Nikolajs Krastiņš dzimis 1896. gada 19. jūnijā Suntažu pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 3. gvardes strēlnieku pulkā, tā rindās piedalījies kaujās Rietumu frontē, bijis ievainots. Apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada augustā Cēsīs, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gadā naktī uz 13. jūniju Latgalē izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē Miehovas-Jakušovas sādžu rajonā, “kad viena no pretinieka lielgabalu apkalpēm mēģināja izbēgt no aplenkuma ar visu ieroci, [dižkareivis] Krastiņš niknā ugunī dzinās tai pakaļ, ar labi mērķētu uguni piespieda ienaidnieku pamest lielgabalu mūsu rokās”. 

Atvaļināts 1921. gada 10. martā. Jaunsaimnieks Suntažu pagasta “Gravās”. Miris 1941. gada jūlijā. 

Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī brālis Mārtiņš. 

Gan Mārtiņa, gan Nikolaja Krastiņa vārds iegravēts stēlās, kas uzstādītas Ogres kapos, pieminot novadā dzimušos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). Stēlā kā Nikolaja Krastiņa dienesta pakāpe, domājams, kļūdaini norādīts virsleitnants. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 260. lpp.; timenote.info/lv.

Lestenē piemineklis leģionāriem “Latvijas Stāvstrops brīvībai”

Atrodas Lestenē pie ieejas latviešu leģionāru brāļu kapos (sk.). 

2018. gada 23. septembrī Zedelgemā, Beļģijas Rietumos, tika atklāts tēlnieka Kristapa Gulbja veidotais piemineklis “Latvijas Stāvstrops brīvībai” (“Letse Bijenkorf”), kas veltīts latviešu leģionāriem, kuri laikā no 1945. gada rudens līdz 1946. gada pavasarim atradās netālu no šīs pilsētiņas iekārtotajā vācu karagūstekņu nometnē. 

Iecere izveidot šādu piemiņas zīmi radās 2014. gadā, kad Beļģijas televīzijā parādījās raidījums par vietējo faktiski jau aizmirsto gūstekņu nometni, kas modināja pilsētnieku interesi par vēsturiskajiem notikumiem tuvējā apkārtnē. Iecere tika īstenota, Zedelgemas pašvaldībai sadarbojoties ar Latvijas Okupācijas muzeju, turklāt jānorāda, ka iniciatori bija tieši pilsētas pašvaldība. 2017. gadā tika izsludināts pieminekļa metu konkurss, kurā piedalījās pieci tēlnieki – Aigars Bikše, Ojārs Feldbergs, Kristaps Gulbis, Pauls Jaunzems, un Gļebs Panteļējevs, kas kopumā iesniedza sešus projektus. Tika izveidots 3500 eiro liels balvu fonds, pirmās vietas ieguvējam atvēlot 2000, otrās vietas ieguvējam – 1000, bet trešās vietas ieguvējam – 500 eiro. 

Latvijas-Beļģijas kopīgā žūrija par labāko atzina K. Gulbja izstrādāto projektu, par ko tika paziņots 2017. gada 18. septembrī. Otro vietu konkursā ieguva G. Panteļejevs, bet trešo – P. Jaunzems. 

Pēc K. Gulbja meta veidotā, aptuveni piecus metrus augstā piemiņas zīme sastāv no nerūsējoša tērauda kolonnas, uz kuras novietots zaļi patinētā bronzā darināts bišu stropa atveidojums. Gan uz stropa, gan pa to balstošās kolonnas virsmu izkaisītas apzeltītas bišu figūriņas. Pieminekli papildina arī skaņas efekts – Latvijā, dabiskā vidē ierakstīta stropa bišu zuzēšana. 

Blakus piemineklim tika novietota plāksne ar paskaidrojošo tekstu vairākās valodās, kas skaidroja situāciju, kādā Latvija un tās pilsoņi nonāca, sākoties Otrajam pasaules karam. 

Pats tēlnieks savu ieceri skaidrojot, tolaik izteicās, ka “Zedelgemas nometnē bija ap 12 tūkstoši latviešu karavīru. To skaits bija līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana piedāvājuma būtība ir – Latvijas bišu strops ar Latvijas bitēm Flandrijas zemē. Bišu strops pēc būtības ir valsts. Tai ir arī sava armija, taču bites neuzbrūk, ja netiek aizskartas. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību.” 

Piemineklis tika uzstādīts jaunveidojamā pilsētas apkaimē, kas atrodas aptuveni trīs kilometrus no kādreizējās nometnes, jauniekārtojamo laukumu nosaucot par “Brivibaplein” (Brīvības laukumu). 

Pieminekļa izmaksas sasniedza 100 000 eiro, ko līdzīgās daļās sedza Zedelgemas pašvaldība un Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, kas savu daļu apņēmās savākt ziedojumos. Gada laikā līdz pieminekļa atklāšanai no nepieciešamajiem 50 000 izdevās savākt 40 876 eiro. Katrs ziedotājs, kas atvēlēja vismaz 100 eiro, saņēma piespraudi bronzas bites veidā. Ziedojumu vākšana turpinājās arī pēc piemiņas zīmes atklāšanas. 

Taču 2021. gadā Beļģijas kreisās partijas izvērsa pret piemiņas zīmi vērstu kampaņu un beļģu medijos izskanēja prasība pieminekli nojaukt, apgalvojot, ka tas esot veltīts nacistu kolaboracionistiem. Pakļaujoties spiedienam, kas tika izrādīts uz vietējām varasiestādēm, Zedelgemas pašvaldība lēma laukumu pārdēvēt un mainīt pie pieminekļa esošo paskaidrojošo tekstu. 

Brīvības laukumam tika atdots tā kādreizējais nosaukums – “Peerdenbilk” jeb Zirgu pļava, bet 7. jūlijā tika noņemta pie pieminekļa esošā plāksne ar skaidrojošo tekstu, lai “izvērtētu un nepieciešamības gadījumā papildinātu tajā iekļauto informāciju”. 

Novembra beigās Zedelgemas pilsēta sarīkoja Eiropas vēsturnieku simpoziju, lai izvērtētu latviešu leģionāriem veltīto pieminekli un tā vēsturisko kontekstu. Latviju tajā pārstāvēja komunikācijas zinātnes doktors Didzis Bērziņš un komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, taču, neskatoties uz to, simpozija dalībnieki rekomendēja piemiņas zīmi novākt vai pārvietot uz citu vietu. 

Neskatoties uz Latvijas Ārlietu ministrijas protesta notām un Latvijas vēstnieka pūliņiem, 2022. gada maijā pilsētas pašvaldība, nesaskaņojot to nedz ar Latvijas Okupācijas muzeju, nedz ar pieminekļa autoru K. Gulbi, lēma piemiņas zīmi demontēt, un 31. maijā tā tika aizvākta no līdzšinējās atrašanās vietas un novietota noliktavā. 2024. gadā piemineklis tika atdots Latvijai, un sākās jaunas, tam piemērotas atrašanās vietas meklējumi. 

2025. gada 27. februārī Tukuma novada dome atbalstīja Latvijas Okupācijas muzeja iniciatīvu Beļģijā demontēto pieminekli uzstādīt Lestenē, kas jau iepriekš tika saskaņota ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un Latviešu karavīru piemiņas biedrību “Lestene”. 27. martā ieceri atbalstīja arī Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvā padome. 

Savā jaunajā atrašanās vietā piemineklis atklāšanu piedzīvoja 2025. gada 8. maijā. 

Tam blakus uzstādītajā plāksnē ar paskaidrojošo tekstu teikts, ka piemineklis “Lestenē ir veltīts tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tika pretlikumīgi iesaukti un iesaistīti nacistiskās Vācijas militārajās vienībās. Tiem, kas izdzīvoja vai krita. Tiem, kuri svešā kara dienestu Latvijā un ārpus Latvijas pildīja ar cerību atgūt Latvijas brīvību un neatkarību”, kā arī sniegts īss Zedelgemas gūstekņu nometnes un tai veltītās piemiņas zīmes vēstures apskats. Informatīvajā plāksnē arī uzsvērts: “Piemineklis Lestenē atgādina, ka brīva un demokrātiska Latvija ir sargājama paaudžu paaudzēs. Pieminekļa stāsts liecina, ka Eiropas vēsturiskā atmiņa vēl joprojām ir sašķelta un Austrumeiropas pieredze nav ar izpratni ieausta kopīgajā pagātnes stāstā.” 

Vēsturiska atkāpe. Pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumeiropā bijušajās Beļģijas armijas munīcijas noliktavās pie Zedelgemas tika iekārtota vācu karagūstekņu nometne, kas patiesībā sastāvēja no četrām nometnēm, kurās kopumā bija izvietoti aptuveni 160 000 gūstā nonākušie vācu karavīri. 1945. gada rudenī briti uz Zedelgemu pārvietoja arī visus viņu pārvaldītajās gūstekņu nometnēs esošos latviešu karavīrus, un laikā līdz 1946. gada pavasarim nometnē Nr. 2227 (POW Camp 2227) saskaņā ar dažādiem datiem atradās 11 160 līdz gandrīz 12 000 latviešu, tajā skaitā vismaz 938 invalīdi un aptuveni 250 nepilngadīgi zēni (pamatā gaisa spēku palīgi). Vācu brāļu kapos Lomelā, kur kopumā guldīti vairāk nekā 39 000 Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušie karavīri, apbedīti arī vismaz 89 latviešu leģionāri. No viņiem 86 miruši Zedelgemas karagūstekņu nometnē vai Ostendes slimnīcā. 

1945. gada 28. decembrī Zedelgemā tika dibināta “karā cietušo latviešu un viņu ģimenes locekļu kulturālās un saimnieciskās aprūpes biedrība” “Daugavas Vanagi”, kas ar laiku kļuva par vienu no galvenajām latviešu trimdas organizācijām. Pēdējie latviešu karavīri Zedelgemu atstāja 1946. gada maijā. 

Avoti: Latviešu kaŗavīrs pēc otrā pasaules kaŗa. 9. sēj. Red.: Bērziņš, A. J.; Kukainis, V., O. Plön: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1985. 96. lpp.; LETA, 18.09.2018., LA.LV, 23.09.2018.; Laikraksts Latvietis, Nr. 546, 13.06.2019.; LETA, 13.07.2021.; LETA, 15.07.2021.; LETA, 19.09.2021.; Beļģijas Latviešu Ziņas, Nr. 38, 2021. gada novembris, 10.-11. lpp.; LETA, 05.12.2021.; LSM.lv, 06.12.2021.; LETA, 30.05.2022.; LETA, 27.02.2025.; jauns.lv, 15.03.2025.; LETA, 27.03.2025.; latviesi.lv, 08.05.2025.

Madlienas kapos LNK kritušā LKOK Rūdolfa Grīnberga individuāls apbedījums

Atrodas Madlienas kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Rezerves inženieru rotas kara tehniķis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Rūdolfs Grīnbergs. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Rūdolfs Mintauts Grīnbergs dzimis 1892. gada 19. maijā (7. maijā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) toreizējā Lauberes-Ozolu (tagad Lauberes) pagasta “Jaunkalējos” lauksaimnieka Jāņa Grīnberga ģimenē. 1905. gadā iestājies Rīgas Pētera reālskolā, ko beidzis 1911. gadā. Tā paša gada rudenī iestājies Pēterburgas elektrotehniskajā institūtā. Tuvojoties studiju beigām, 1917. gada 26. maijā mobilizēts Krievijas armijā, dienējis 6. armijas inženieru priekšnieka daļā, 8. jūnijā pārcelts uz 37. inženieru darba družīnu, ieņēmis dažādus amatus. 1918. gada 26. martā demobilizēts. 

Latvijas armijā iestājies 1919. gada 8. jūnijā, Rezerves inženieru rotas sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem Rīgā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. oktobrī uzbrukumā pāri Daugavas koka tiltam kara tehniķis Grīnbergs “viens no pirmajiem nokļuva otrajā krastā, rādīdams priekšzīmi kareivjiem un atvieglodams ceļu citiem. Devās izlūkgājienā pa Jelgavas šoseju un krita, ienaidnieka lodes ķerts”. 

Rūdolfa Grīnberga vārds minēts piemiņas plāksnē Latvijas Universitātes Mazajā aulā Neatkarības karā kritušajiem studentiem (sk.) un vienā no stēlām Ogres pilsoņu kapos novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 173.-174. lpp.; Universitas, Nr. 13, 15.11.1933. 211.-212. lpp.

Tukuma Veļķu kapos piemiņas zīme Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem

Atrodas Tukuma Veļķu kapos. 

Kapos uzstādīta iesarkanā granītā darināta piemiņas zīme latviešu leģionāriem un vācu karavīriem, kas krituši Otrā pasaules kara laikā, aizstāvot Kurzemes cietoksni. 

Šķeltajā laukakmenī blakus ozolzaru vijas un zobena atveidojumam iekalts teksts: 

KURZEMES CIETOKSNĪ
KRITUŠIEM LATVIEŠU
LEĢIONĀRIEM
UN
VĀCU KARAVĪRIEM
1944.–1945.G. 

Avots: Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 08.05.2018.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LNK kritušā Jāņa Brenšmita individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos Ģertrūdes draudzes nodalījumā. 

Apbedīts lielinieku noslepkavotais Atsevišķās (studentu) rotas virsleitnants Jānis Brenšmits. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Brenšmits dzimis 1895. gada 24. martā (12.martā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Suntažu pagasta “Ģērķos” mežsarga Jāņa Brenšmita ģimenē. 1908. gadā iestaties Rīgas pilsētas reālskolā, kuru ļoti sekmīgi beidzis 1915 gadā. Tā paša gada 12. augustā iestājies Rīgas Politehniskā institūta inženierzinātņu nodaļā, kur studēja līdz 1916. gada 6. martam, kad tika mobilizēts Krievijas armijā. Beidzis praporščiku skolu un nosūtīts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku. 

1918. gada 1. oktobrī Brenšmits iestādās Baltijas tehniskajā augstskolā, lai turpinātu iesāktās studijas. Kad sāka formēties Pagaidu valdības bruņoto spēku Atsevišķā studentu rota, tajā brīvprātīgi iestājās arī Brenšmits. Kad, tuvojoties lieliniekiem, 1919. gada 2. janvārī rota kopā ar Pagaidu valdību atstāja Rīgu, rotas šoferis Brenšmits kopā ar virsleitnantu Putniņu rotas komandiera Nikolaja Grundmaņa uzdevumā palika galvaspilsētā, lai salabotu salūzušo rotas smago automašīnu un ar to pēc tam dotos uz Jelgavu. Taču, kad auto bijis salabots, 3. janvāra pēcpusdienā Rīga jau atradās lielinieku varā. Brenšmits ar Putniņu pilsētā palika līdz 5. janvārim, kad kopā ar vēl diviem virsniekiem pajūgā Rīgu slepus atstāja. Taču Iecavā lielinieki viņus pārtvēra un nosūtīja atpakaļ uz Rīgu. 14. martā kopā ar vēl aptuveni 70 cietumniekiem Brenšmits un Putniņš tiek izvesti uz Biķernieku mežu nošaušanai. Putniņam, kuru lielinieku lode tikai ievainoja rokā, pēc eksekūcijas izdodas izrāpties no bedres un aizbēgt, bet Bremšmitu lielinieki nogalina. Piederīgie viņu vēlāk apglabā Mežu kapu Ģertrūdes draudzes nodalījumā. 

Jāņa Brenšmita vārds ir minēts piemiņas plāksnē Latvijas Universitātes Mazajā aulā Latvijas Neatkarības karā kritušajiem studentiem (sk.). 

Avots: Universitas, Nr. 13, 15.11.1933. 210. lpp.

Abavas pagasta Līvenu kapos LNK kritušā Oļģerta Kiršentāla individuāls apbedījums

Atrodas Abavas pagasta Līvenu kapos. 

Apbedīts 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnants Oļģerts Kiršentāls. Apbedījuma pašreizējais stāvoklis pagaidām nav zināms. 

Vēsturiska atkāpe. Oļģerts (Oļģerds) Kiršentāls dzimis 1986. gada 6. janvārī Saldū ārsta Jāņa Kiršentāla un Emīlijas, dzimušas Līvenes, ģimenē. 1908. gadā iestājies Dubultu ģimnāzijā, bet 1912. gadā pārgājis uz Jelgavas ģimnāziju, ko beidzis 1914. gadā. Tā paša gada rudenī iestājies Tērbatas universitātes tiesību zinību nodaļā un korporācijā “Lettonia”. 

1916. gada pavasarī iesaukts Krievijas armijā. Beidzis Odesas karaskolu, iegūstot praporščika pakāpi, nosūtīts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk – pulku), bet 1917. gada martā pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. 1917. gada 7. jūlijā ievainots. Paaugstināts par podporučiku un 1917. gada decembrī atvaļināts. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru ar šķēpiem. 

1919. g. martā Liepājā brīvprātīgi iestājies Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, virsleitnanta pakāpē ieskaitīts Jaunformējamo spēku 4. rezerves rotā. No aprīļa līdz maijam dienējis Apsardzības ministrijā. Vasarā ieskaitīts 1. Atsevišķajā bataljonā, bet pēc tam – 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 3. oktobrī, forsējot Daugavu pie Līvāniem, ievainots krūtīs. No gūtā ievainojuma miris Latvijas Kara slimnīcā Rīgā 1919. gada 12. novembrī. Sākotnēji apglabāts Rīgas Jāņa (Ivana) kapos, bet 1920. gada martā pārapbedīts dzimtas kapavietā Abavas pagasta Līvenu kapos, kas tolaik atradās Virbu pagasta teritorijā.

Oļģerta Kiršentāla vārds minēts piemiņas plāksnē Latvijas Universitātes Mazajā aulā Latvijas Neatkarības karā kritušajiem studentiem (sk.) un iekalts Līvānu Atbrīvošanas piemineklī (sk.). Tas bija minēts arī piemiņas plāksnē kādreizējā Rīgas Jūrmalas pilsētas vidusskolā Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem bijušās Dubultu ģimnāzijas audzēkņiem (sk.), kā arī piemiņas plāksnē Neatkarības karā kritušajiem 3. Jelgavas kājnieku pulka virsniekiem, kas savulaik atradās pulka virsnieku kluba zālē Jelgavā (sk.). Abas pēdējās piemiņas plāksnes komunistiskās okupācijas laikā, domājams, iznīcinātas un nav atjaunotas. 

Avoti: Album Lettonorum, 1870-1970. Sast.: Jēkabsons, Ē.; Liepiņš A. Rīga: Lettonia, 2021. 174. lpp.; Universitas, Nr. 13., 15.11.1933. 214. lpp.

Tukumā piemiņas stēlas ar kādreizējo apriņķi saistītajiem LKOK

Atrodas Tukumā Meža ielā blakus brāļu kapiem (sk.). 

Lēmumu par stēlu uzstādīšanu Tukuma novada dome pieņēma vēl 2016. gada februārī, taču tās tika atklātas tikai 2018. gada 11. novembrī. Četras granīta piemiņas stēlas tapušas Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēlu izgatavošanu un uzstādīšanu pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta veica SIA “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā meistara Pētera Zvauņa vadībā. 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Stēlās iegravēti to 50 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi, kas saistīti ar kādreizējā Tukuma apriņķa teritoriju. 

Pirmajā stēlā no kreisās puses iekalts teksts ar 12 ordeņa kavalieru vārdiem: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀCPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TUKUMA NOVADĀ 

PULKVEDIS
ROBERTS ŽANIS BRIESMA
1893 – 1941 

PULKVEDIS–LEITNANTS
JĀNIS VALDIS BEKMANIS
1893 – 1943 

PULKVEDIS–LEITNANTS
ARTŪRS HEINRIHS KĒLERS
1894 – 1941 

KAPTEINIS
GEORGS JOHANS BAUMANIS
1891 – 1943 

KAPTEINIS
ALEKSANDRS LOEVINGS–LĒVINGS
1894 – 1975 

VIRSLEITNANTS
TEODORS KRIŠS GENŠENS–APSE
1893 – 1942 

LEITNANTS
ZIGFRĪDS ANNA MEIEROVICS
1887 – 1925 

VIRSSERŽANTS
JĀNIS ŽANIS ĶERGALVIS
1897 

SERŽANTS
AUGUSTS ROZIŅDĀRZS–ROZENDĀRZS
1892 – 1984 

SERŽANTS
JĀNIS ROZIŅDĀRZS–ROZENDĀRZS
1900 

KAPRĀLIS
ALEKSANDRS TIMERMANIS
1896 – 1981 

DIŽKAREIVIS
ALBERTS ZANDMANIS
1892 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Otrajā stēlā no kreisās puses iekalts teksts ar 13 ordeņa kavalieru vārdiem: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀCPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TUKUMA NOVADĀ 

ĢENERĀLIS
LUDVIGS BOLŠTEINS
1888 – 1940 

PULKVEDIS
AUGUSTS TONE
1887 – 1949 

PULKVEDIS–LEITNANTS
ĀDOLFS BULLE
1894 – 1955 

PULKVEDIS–LEITNANTS
JĒKABS ZELTIŅŠ
1896 – 1983 

KAPTEINIS
ERNESTS TONE
1892 

VIRSLEITNANTS
ALFRĒDS GRANDMANIS
1895 – 1942 

LEITNANTS
KĀRLIS FIHTENBERGS
1886 – 1919 

VIRSSERŽANTS
ERNESTS DRĒZIŅŠ
1897 – 1974 

SERŽANTS
FRIDRIHS CERNTS
1898 – 1944 

SERŽANTS
JĀNIS LAGZDIŅŠ
1899 – 1974 

KAPRĀLIS
KĀRLIS MATEUSS
1894 – 1969 

DIŽKAERIVIS
PAULIS BLUMFELDS
1893 – 1941 

DIŽKAREIVIS
FRICIS AUSEKLIS
1895 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Trešajā stēlā no kreisās puses iekalts teksts ar 13 ordeņa kavalieru vārdiem: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀCPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TUKUMA NOVADĀ 

ĢENERĀLIS
FRICIS VIRSAITIS
1882 – 1943 

PULKVEDIS–LEITNANTS
ARNOLDS ARTUMS–HARTMANIS
1895 

PULKVEDIS–LEITNANTS
ĀNIS KALNIŅŠ
1892 – 1979 

KAPTEINIS
FRICIS AVOTIŅŠ
1897 – 1944 

KAPTEINIS
ŽANIS MITENBERGS
1898 – 1945 

VIRSLEITNANTS
VILIS ĢELBE
1890 – 1919 

VIRSSERŽANTS
JĀNIS ANSONS
1895 – 1942 

VIRSSERŽANTS
JĀNIS KLAVIERIS
1865 – 1937 

SERŽANTS
KĀRLIS DRUPALIS
1896 – 1958 

SERŽANTS
KĀRLIS OZOLIŅŠ
1895 – 1957 

KAPRĀLIS
VILHELMS ZĒLERTS
1888 

DIŽKAREIVIS
ARNOLDS EMBERGS
1901 – 1920 

KAREIVIS
KĀRLIS KĒVICS
1897 – 1926 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Ceturtajā stēlā no kreisās puses iekalts teksts ar 12 ordeņa kavalieru vārdiem: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀCPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TUKUMA NOVADĀ 

PULKVEDIS
JĀNIS RAPA
1889 – 1947 

PULKVEDIS–LEITNANTS
JĀNIS JĒKABS BRIEDIS
1892 – 1942 

PULKVEDIS–LEITNANTS
ARNOLDS PAULOCKIS
1892 – 1934 

KAPTEINIS
KĀRLIS JĒKABSONS
1897 – 1976 

KAPTEINIS
KRISTAPS UPELNIEKS
1891 – 1944 

VIRSLEITNANTS
ANDREJS KANNA
1897 – 1941 

VIRSSERŽANTS
FRICIS BĀRZDIŅŠ
1889 – 1956 

VIRSSERŽANTS
ROBERTS RŪTENTĀLS
1895 – 1966 

SERŽANTS
ROBERTS HOLENDERS
1895 – 1956 

SERŽANTS
ALFRĒDS JĀTNIEKS
1898 – 1936 

DIŽKAREIVIS
KĀRLIS ŠTĀLS–STĀLS
1893 – 1966 

DIŽKAREIVIS
ANSIS JĒKABSONS
1895 – 1973 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Katras stēlas aizmugurē iegravēts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Avoti: LETA, 27.02.2016.; tukums.lv, 26.10.2018.

Tukumā 1.PK un LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Tukumā Meža ielā pie Meža kapiem. 

Apbedīti vairāk nekā 40 karavīri un civiliedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa pēc vācu karatiesas sprieduma nošauti par spiegošanu 1916. gadā laikā no 12. janvāra līdz 13. jūlijam un sākotnēji bija apglabāti Pavāra kalna nogāzē blakus grantsbedrēm pie bijušā tirgus laukuma. 

Apbedījuma vietas bija iezīmētas ar numurētiem koka mietiņiem. Pēc Vācijas karaspēka aiziešanas bija palikuši 49 šādi mietiņi, taču to nozīme tika atšifrēta tikai 1925. gadā, pateicoties Latvieši veco strēlnieku biedrības pūliņiem. Starp nošautajiem ir arī kāds 13 gadus vecs zēns, kas piegādājis ziņas Ķemeros izvietotajām latviešu strēlnieku vienībām, kā arī vairākas sievietes. 

1926. gada sākumā radās doma visus apkārtnē apbedītos latviešu strēlniekus un Neatkarības karā kritušos karavīrus pārapbedīt kopīgos brāļu kapos, kas tiktu izveidoti blakus Putniņu mežā ierīkotajiem Tukuma Meža kapiem. Šīs ieceres īstenošanai tiek dibināta arī Brāļu kapu komitejas (BKK) Tukuma nodaļa. Nākamajā gadā Latviešu veco strēlnieku biedrības Tukuma nodaļa šim nolūkam iegādājās Meža kapos zemes gabalu. Tobrīd bija apzinātas jau aptuveni 60 strēlnieku atdusas vietas, no kurām lielākā daļa atradās Smārdes stacijas apkārtnē. 

1928. gada 4. novembrī jaunveidojamajos brāļu kapos tika pārapbedītas Pie Pavāra kalna apglabāto mirstīgās atliekas. Taču, ņemot vērā to, ka pārapbedīti tika tikai 39 (vēlāk prese min gan 42), nevis 49 nošauto pīšļi, jāpieņem, ka daļu no tiem tuvinieki apglabājuši dzimtas kapavietās citviet. 

Tajā pašā laikā Smārdes apkārtnē izklaidus apbedīto strēlnieku pīšļi, kuru ekshumāciju 1931. gadā veica BKK Tukuma un Ķemeru nodaļas, netika pārvesti uz Tukuma brāļu kapiem, bet tika vienkopus apbedīti turpat Smārdē (sk.). 

Tomēr laika gaitā Tukuma brāļu kapos tikuši pārapbedīti vēl četri nezināmi latviešu strēlnieki un seši Latvijas armijas karavīri, kuru vārdi ir zināmi. 

Īstas skaidrības par apbedīto kopskaitu tomēr nav. Saskaņā ar Latvijas Kultūras fonda Tukuma rajona aktīvistu grupas vadītāja V. Vītola sarakstu brāļu kapos pārapbedīti tikai 34 vācu okupācijas karaspēka nošautie. Tādējādi kopā ar četriem nezināmajiem latviešu strēlniekiem un sešiem Latvijas armijas karavīriem apbedīto skaits ir 44. Savukārt Jānis Lismanis min 41 apbedītā vārdu. Vienlaikus Lismanis norāda, ka brāļu kapos pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bijusi 41 atsevišķa piemiņas plāksne, taču uz astoņām no tām nav bijis norādīts apbedītā vārds. Uz piecām plāksnēm bijis lasāms “nezināms”, bet uz trim – “latviešu strēlnieks”. Šobrīd brāļu kapos ir 44 piemiņas plāksnes, no kurām tikai viena veltīta nezināmam karavīram. 

Saskaņā ar šobrīd brāļu kapos esošajām piemiņas plāksnēm apglabātas sekojošas personas (skatoties no labās uz kreiso pusi): 

1) Nezināms; 2) Fricis Gūtmanis no Vērgales; 3) Pēteris Freimanis no Iecavas, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka izlūks; 4) Jānis Starks no Jonišķiem, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka izlūks; 5) Eižens Kociņš no Siguldas; 6) Bološevics (Baloševics) Pauls no Liepājas; 7) Bološevics (Baloševics) Filips no Liepājas; 8) kareivis F. Dusarts (Dusats, uz plāksnes norādīts, ka latviešu strēlnieks, taču saskaņā gan ar Vītola, gan Lismaņa datiem vēlāk pārapbedītais Latvijas armijas karavīrs); 9) kareivis Vilhelms Kalniņš (Kārkliņš) no Mežgales; 10) kareivis O. Saklevics (nav nedz Vītola, nedz Lismaņa sarakstā); 11) virsleitnants F. Rasmanis, kritis 1919. gadā; 12) kareivis Strelebajevs (nav nedz Vītola, nedz Lismaņa sarakstā); 13) Kārlis Zaļups (Salups) no Veczvārdes (nav Vītola sarakstā, Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru); 14) Osips (Josifs) Šarkovskis (Šaskovskis, Sadovskis) no Rīgas (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 15) Kārlis Pīlāgs, no Rīgas (vecāki Priedainē); 16) Fricis Dobelis no Liepājas; 17) Markevičs Jans (Jānis) no Jelgavas, 19 gadus vecs; 18) Alberts Neimanis, no Jelgavas, 21 gadu vecs; 19) Roberts Bētiņš (Betlings) no Rīgas, 25 gadus vecs; 20) Magnuss Dunke (Duncis) no Olaines, 22 gadus vecs; nošauts 1916. gada 12. janvārī; 21) Andreass (Andrejs) Aramass no Rīgas; 12. jūras štābs, nošauts 1916. gada 20. martā; 22) Johans (Žanis) Riekstiņš (Rakstiņš) no Saldus (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 23) Tomass (Torns, Toms) Jakobkis (Jakobskis) no Gudaičiem; 24) Antons Vasiļevskis no Kauņas guberņas, Volkomiras (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 25) Leons Narkus (Markus) no Krāķiem (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 26) Vilis Adatiņš, Latvijas armijas karavīrs; 27) Rūdolfs Matuzels (Matusels) no Šauļu guberņas Biļiniškiem; 19 gadus vecs; 28) Jānis (Kārlis) Kukovskis no Kauņas, 22 gadus vecs; 29) Augustīns Kaspinics (Augusts Kasspinics) no Ramsgeltiem (Rīgas), 19 gadus vecs; 30) Jēkabs Bieloglazovs (Beloglazovs) no Rīgas, 19 gadus vecs; 31) Daniels Erihs no Tukuma, 56 gadus vecs; 32) Vilhelms Eriksons no Rīgas (nav Vītola sarakstā); 33) virsleitnants Vilis Skabards; 34) Talsu komandantūras kareivis Jānis Meniķis, kritis bermontiešu gūstā un nošauts; 35) Eduards Reinfelds (Renfelds) no Cirstiem, 27 gadus vecs; 36) Kārlis Karpačovs no Jēkabpils; 37) Jūlijs Lasis (Las) no Dubultiem; 38) Kārlis Kronbergs no Kārļu muižas, nošauts 1916. gada 20. martā; 39) Jānis Ustups no Jaunpils (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 40) Marija Spēlmane (Spilman) no Tukuma, 58 gadus veca; 41) Vilhelms Glāzenaps no Tukuma; 42) Ernests Baumanis no Vārmes (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 43) Pēteris Lejnieks no Tukuma, 55 gadus vecs (Vītols min kā vienu no sešiem vēlāk pārapbedītajiem Latvijas armijas karavīriem, Lismanis – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 44) Ansis Sauss (Suss) no Pļaviņu Lejassaušiem. 

Katra brāļu kapos apbedītā kapu kopiņa sākotnēji tika iezīmēta ar balti krāsotu koka krustu. Bija uzstādīts arī kopīgs lielāks koka krusts. 

1933. gada janvārī BKK Tukuma nodaļa nolēma brāļu kapos celt “mākslinieciski vērtīgu pieminekli”, kas varētu izmaksāt 2000 latu. 

Sākotnēji pieminekļa projektu bija izstrādājis vietējais mākslinieks Pāvila Štelmahers. To bija iecerēts veidot vai nu šūnakmenī, vai arī vietējā granītā, un tā izmaksas tika lēstas desmit lūdz 12 000 latu apmērā. Šo metu ar dažiem labojumiem vēl 1934. gada sākumā tika apstiprinājusi arī BKK centrālā valde. 1935. gada jūnijā vietējā preses jau ziņoja, ka projekts nodots apstiprināšanai būvvaldē, bet tēlniece, kam uzticēta pieminekļa skulpturālā tēla veidošana, jau ķērusies pie tā modeļa izveides mālā. Tiekot arī vestas sarunas ar uzņēmējiem par akmeņu piegādi un pieminekļa pamatnes izbūvi. 

Pāvila Štelmahera izstrādātais Tukuma brāļu kapu pieminekļa mets
("Jaunākās Ziņas", Nr. 30, 05.02.1925.)

Taču ne visi ar Štelmahera piedāvāto projektu bija apmierināti. Izskanēja apgalvojumi, ka tas “nav atzīstams no arhitektu viedokļa”. Tas tika kritizēts arī kā pārāk dārgs. BKK Tukuma nodaļas 1937. gada 14. jūnija pilnsapulcē Tukuma-Talsu kara apriņķa priekšnieks pulkvedis-leitnants Augusts Muižulis norādīja, ka ceļams “kapiem piemērots, patreizējām prasībām un līdzekļiem atbilstošs piemineklis”. Viņš arī tika vienbalsīgi ievēlēts par BKK Tukuma nodaļas valdes priekšsēdētāju. 

Jau 1938. gada aprīlī BKK Tukuma nodaļas pilnsapulcē vienbalsīgi tika apstiprināts tēlnieka Kārļa Zemdegas (Baumaņa) izstrādātais pieminekļa mets. Saskaņā ar laikrakstā “Jaunā Tukuma Balss” publicēto meta aprakstu sākotnēji bija iecerēts, ka “pret Meža kapu kalnu cels šūnakmeņu metrus 2 augstu sienu, kuras centrā pacelsies metrus 4 augsts granīta četrplāksnis, kura vidū no pamata izveidosies 6 metri augsts cilindrveidīgs izcilnis ar krustu galā. Šā izciļņa apakšējā daļā granītā kalts 3 metrus augsts latvju karavīra tēls ar šķēpu. Abpusēji karavīra tēlam uz četrplākšņa iekalti Tukuma un apriņķa kritušo latvju karavīru vārdi.” Plānotās pieminekļa izmaksas bija aptuveni 9000 latu. Maijā vietējā presē tika publicēts aicinājums iesūtīt ziņas par tiem Tukuma un apkārtnes pilsoņiem, kas krituši Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā, lai varētu to vārdus iekalt iecerētajā piemineklī. 

Taču BKK Tukuma nodaļas pilnsapulcē 1939. gada 19. janvārī tika apstiprināts pārstrādāts K. Zemdegas mets “Strēlnieks”. Plānotās izmaksas tika samazinātas līdz 8000 latiem. Acīmredzami tikusi atmesta arī iecere piemineklī iekalt kritušo tukumiešu vārdus. Bija paredzēts, ka pieminekli atklās jau tā paša gada 22. novembrī, kad apritēja 20 gadi kopš Tukuma atbrīvošanas no Bermonta karaspēka. 

Pieminekļa pamatakmens likts 14. maijā, tomēr pieminekļa atklāšana notika tikai pēc gada – 1940. gada 19. maijā. Piemineklis, kas darināts vietējā pelēkā granītā, kopā ar postamentu ir 3,5 metrus augsts, un tajā atveidots zvēresta došanas brīdī uz ceļa nometies karavīrs ar šauteni rokās. 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Postamenta priekšpusē iekaltas dzejnieka Leonīda Breikša rindas: 

SVĒTS MANTOJUMS
ŠĪ ZEME MŪSU TAUTAI,
UN SVĒTĪTS TAS,
KAS DROŠS PAR VIŅU KRĪT 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Paši brāļu kapi tika iekārtoti pēc Rīgas Brāļu kapu parauga, katram apbedītajam uzstādot betona piemiņas plāksni.

Brāļu kapu metāla vārtus pēc K. Zemdegas meta kalis Erdmanis, bet vārtu stabus darinājis vietējais akmeņkalis Ā. Dūte. 

Pieminekļa izmaksas atbilstoši plānotajam bija 8000 latu. 

Lai gan komunistiskās okupācijas laikā piemineklis bija atzīts par tā dēvētās LPSR “republikas nozīmes mākslas pieminekli” (aizsardzības numurs 1315), nosakot tā bilances vērtību 45 000 rubļu apmērā, tas un tā apkārtne netika kopta. Piemineklis bija arī nedaudz cietis vandāļu uzbrukuma rezultātā – 1980. gada novembrī tā skulptūrai tika nodauzīts deguns. Arī brāļu kapu plāksnes bija stipri cietušas, bet daļa no tām – pazudusi. 

Sākoties Atmodai, 1988. gadā Toreizējā Tukuma rajona Komunālo uzņēmumu kombināts veica brāļu kapu rekonstrukciju. Latvijas Mākslas akadēmijas studenta Jāņa Fjodorova vadībā tika atjaunots skulptūras nodauzītais deguns.

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

No jauna tika izgatavotas arī desmit individuālās piemiņas plāksnes. Rekonstrukcijas darbi izmaksāja 400 rubļus, kas tika segti no Latvijas Kultūras fonda Tukuma aktīvistu grupas kontā saziedotajiem līdzekļiem. 

2012. gadā notika atkārtota brāļu kapu labiekārtošana un pieminekļa restaurācija. Tika nomainītas apbedīto betona piemiņas plāksnes ar pulēta granīta plāksnēm, kā arī veikta pieminekļa postamenta un kāpņu atjaunošana un pieminekļa tīrīšana. 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

2018. gadā blakus brāļu kapiem tika uzstādītas un 11. novembrī atklātas četras piemiņas stēlas ar kādreizējo Tukuma apriņķi saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Savukārt 2019. gadā notika gan no mākslinieciskā, gan vēsturiskā viedokļa pretrunīgi vērtējama brāļi kapu ansambļa papildināšana, pieminekļa pakājē novietojot pulēta granīta piemiņas plāksnes ar to 56 Baltijas landesvēra karavīru vārdiem, kas krituši 1919. gadā, atbrīvojot Tukuma novadu no lieliniekiem. Piemiņas plāksnes tika atklātas 2019. 11. novembrī. 

Piemiņas plāksnes izvietotas vienlaidus rindā. Vidū atrodas plāksne, kurā iegravēts teksts: 

PAR TUKUMA NOVADU KRITUŠIE UN MIRUŠIE
BALTIJAS LANDESVĒRA BRĪVPRĀTĪGIE
1919 

FÜR REGION TUCKUM
GEFALLENE UND GESTORBENE
FREIWILLIGE DER BALTISCHEN LANDESWEHR
1919 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Vidējai plāksnei katrā pusē atrodas pa četrām plāksnēm ar kritušo vārdiem, kā arī ar viņu dzimšanas un nāves datumiem. 

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Šīs brāļu kapu ansambļa papildināšanas iniciatore bija Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola. Māksliniecisko risinājumu sagatavoja Tukuma Mākslas muzeja vadītāja Inese Klestrova, bet tehnisko projektu izstrādāja būvinženieris Uldis Priednieks. Projektu koordinēja Tukuma novada Domes ainavu arhitekte Maija Fogele. Piemiņas plāksnes izgatavoja akmeņkaļu uzņēmums “Zutis+” Armanda Kalugas vadībā. 

Kritušo sarakstu sastādījusi Tukuma muzeja pētniece Inta Dišlere. Daļa no kritušajiem savulaik bija apbedīta Tukuma Kalna kapu dienvidu galā, taču komunistiskās okupācijas laikā ap 1950. gadu šie brāļu kapi tikuši iznīcināti, rokot granti. 

Piemiņas plāksnes izgatavotas par Tukuma novada pašvaldības līdzekļiem un ziedojumiem. Pavisam tika saziedoti vairāk nekā 4000 eiro. Lielākā daļa ziedojumu bija no Vācijas. Starp ziedotājiem bija Vācijas Vācbaltu biedrība (Deutsch-Baltische Gesellschaft) un Kurzemes bruņniecības Apvienotie Kurzemes fondi (Vereinigte Kurländische Stiftungen), bet lielākais ziedotājs bija Matiass fon der Reke, kura dzimta saistīta ar Tukuma novada Jaunpils, Šlokenbekas un Durbes muižām. 

Ar 1998. gada 29. oktobra Kultūras ministrijas rīkojumu Nr. 128 Tukuma brāļu kapu piemineklis iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes kultūras piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4447). 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 330.-331. lpp.; Lismanis II; Latvijas PSR vēstures un kultūras pieminekļu saraksts. Red.: Streipa, M. Rīga: Avots, 1984. 284. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 33, 11.02.1926.; Latvijas Kareivis, Nr. 190, 26.08.1927.; Tukuma Ziņas, Nr. 40, 08.11.1928.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 32, 20.08.1931.; Latvijas Kareivis, Nr. 16, 20.01.1933.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 7, 15.02.1934.; Jaunākās Ziņas, Nr. 30, 05.02. 1935.; Latvijas Kareivis, Nr. 19, 23.01.1935.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 24, 13.06.1935.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 24, 17.06.1937.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 16, 21.04.1938.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 19, 12.05.1938.; Jaunākās Ziņas, Nr. 16, 20.01.1939.; Rīts, Nr. 134, 15.05.1939.; Jaunākās Ziņas, Nr. 110, 18.05.1940.; Komunisma Rīts, Nr. 148, Nr. 15.12.1987.; Komunisma Rīts, Nr. 110, 15.09.1988.; Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 23.07.2012.; tukums.lv, 06.11.2019.