Atrodas Ģibuļu pagasta Liepu kapos.
Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Sergejs Lagzdiņš.
Vēsturiska atkāpe. Sergejs Lagzdiņš dzimis 1895. gada 26. septembrī Talsos, vēlāk dzīvojis Puzes pagastā. 1911. gadā beidzis Talsu pilsētas skolu, mācījies mežkopju skolā.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, rakstvedis Rīgas kara apriņķa priekšnieka pārvaldē, vēlāk Drisnas kara apriņķa priekšnieka pārvaldē. 1916. gada janvārī ieskaitīts 173. rezerves bataljonā, no tā 1917. gada aprīlī nosūtīts uz 5. Kijevas praporščiku skolu, kuru beidzis augustā. Dienestu turpinājis 12. rezerves pulkā. 1917. gada septembrī pārcelts uz 307. Spaskas kājnieku pulku. Oktobrī iecelts par rotas, bet decembrī – par bataljona komandieri. 1918. gada martā Simbirskā atvaļināts. Bijis ierēdnis Jaroslavļā. Atgriezies Rīgā 1919. gada martā un aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, iecelts par darbvedi 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas artilērijas transportā. Tā paša gada maijā dezertējis.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. jūnijā leitnanta
pakāpē, adjutants 1. Liepājas 2. šķiras zemessargu bataljonā (vēlāk Grobiņas
bataljons, Grobiņas kājnieku pulks, 11. Dobeles kājnieku pulks). Novembrī
paaugstināts par virsleitnantu. Piedalījies Liepājas aizstāvēšanā.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī, “kad bermontieši vispārējā uzbrukuma laikā ieņēma trīs Liepājas fortus, bet mūsējie sāka atkāpties, Lagzdiņš ar 2 rezerves vadiem devās atjaunot stāvokli, no bēgošajiem kareivjiem sastādīja vēl 2 vadus, ar tiem nostiprinājās pie Saules muižas, tur noturēja fronti un atsita ienaidnieku līdz fortiem. Pēc tam straujā triecienā ieņēma Vidus fortu, kur ieguva smago ložmetēju, citus ieročus un trofejas. Tā rezultātā agrākais stāvoklis tika atjaunots”.
1925. gadā beidzis virsnieku kursus, paaugstināts par kapteini un iecelts par 11. Dobeles kājnieku pulka rotas komandieri. 1937. gadā piekomandēts Aizsargu organizācijai, ieņēmis 18. Daugavpils aizsargu pulka komandiera palīga amatu. 1940. gada martā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.
Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, Viestura ordeņa IV šķiru ar zobenu un Aizsargu Nopelnu krustu.
Pēc komunistiskās okupācijas atgriezies 11. Dobeles kājnieku pulkā, kur iecelts par bataljona komandieri. Okupācijas iestādēm likvidējot Latvijas armiju, 1940. gada septembrī pārcelts uz 24. teritoriālo korpusu par 295. strēlnieku pulka komandieri.
1941. gada februārī demobilizēts, strādājis Meža departamenta apriņķa pārvaldē Valmierā. Jūnijā apcietināts, taču izbēdzis.
Nacistiskās okupācijas laikā 1942. gadā pārcēlies uz savu jaunsaimniecību Cēres pagast “Kalnāpjos”, iecelts par pagasta vecāko. No 1944. gada februāra līdz jūlijam bijis latviešu robežsargu pulka komandieris.
Pēc “Kurzemes cietokšņa” krišanas, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, apcietināts, ievietots filtrācijas nometnē Maskavas apkārtnē. Latvijā atgriezies 1946. gadā, strādājis par grāmatvedi Cēres pagastā izveidotajā kolhozā "Iļjičs". 1951. gada martā atkārtoti apcietināts, maijā notiesāts uz 25 gadiem, bijis ieslodzīts koncentrācijas nometnēs Irkutskā un Taišetā. 1955. gadā piespriestais sods samazināts uz desmit gadiem ieslodzījumā. 1956. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Talsos un strādājis šķirnes sēklu audzēšanas starprajonu nodaļā. Miris 1979. gadā.
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 293.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki
1918–1940: Biogrāfiska
vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures
arhīvs, 1998. 285.-286. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru