Cīravas kapos LNK kritušā Arnolda Klāvsona individuāls apbedījums

Atrodas Cīravas kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts 10. Aizputes kājnieku pulka karavīrs Arnolds Klāvsons, miris no slimības 1920. gada 18. janvārī Liepājas kara slimnīcā. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu nav. 

Arnolda Klāvsona vārds iekalts Stembres kapos uzstādītajā piemineklī Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem Sakas pagasta pilsoņiem (sk.). 

Avots: Erhards, E. Piemineklis par Latvijas brīvību kritušiem Sakas dēliem. Liepāja: Sakas pieminekļa komiteja, 1929. 32.-34. lpp.

Sakas pagasta Stembres kapos LNK kritušā Friča Skudiķa individuāls apbedījums

Atrodas Sakas pagasta Stembres kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts 10. Aizputes kājnieku pulka karavīrs Fricis Skudiķis, miris no gripas 1920. gada 26. janvārī Liepājas kara slimnīcā. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu nav. 

Friča Skudiķa vārds iekalts Stembres kapos uzstādītajā piemineklī Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem Sakas pagasta pilsoņiem (sk.). 

Avots: Erhards, E. Piemineklis par Latvijas brīvību kritušiem Sakas dēliem. Liepāja: Sakas pieminekļa komiteja, 1929. 30.-32. lpp.

Liepājas Centrālkapos LKOK Andreja Lūka individuāls apbedījums

Atrodas Liepājas Centrālkapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Lūks. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Lūks dzimis 1892. gada 25. martā Bārtas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Mūrnieks un būvtehniķis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 3. Kurzemes latv. strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās, pie Ložmetējkalna ievainots. Apbalvots ar Jura medaļu, sasniedzis jaunākā apakšvirsnieka pakāpi. 1917. gadā kritis gūstā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 25. februārī Liepājā, piedalījies kaujās par Rīgas atbrīvošanu, pēc tam 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā cīņās Latgales frontē. Paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 9. janvārī Latgalē pie Pļeševas sādžas Lūks “kā vada komandieris niknā durkļu cīņā šo sādžu ieņēma, saņēma gūstekņus, tā lielā mērā sekmēdams visas rotas kaujas uzdevuma izpildi”. 

Atvaļināts 1920. gada 20. decembrī. Dzīvojis Rīgā, strādājis savā arodā. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Liepājā, mūrnieks. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1960. gada 21. jūnijā. 

Andreja Lūka vārds iegravēts vienā no piemiņas stēlām, kas uzstādītas Liepājas Lāčplēša dārzā, godinot ar pilsētu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.), kā arī vienā no Grobiņā uzstādītajām stēlām ar kādreizējo novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 328. lpp.

Rūjienas Skudrītes kapos LKOK Kārļa Ludriksona individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Skudrītes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Ludriksons. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Ludriksons dzimis 1897. gada 27. martā toreizējā Ternejas pagastā. Pagastskolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, līdz 1918. gada novembrim dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk – pulkā). Par nopelniem izlūkgājienā pie Nāves salas apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 15. jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī Torņakalnā uzbrukumā Šampētera muižai seržants Ludriksons “niknā ugunī uzstādīja ložmetēju 200 soļus no ienaidnieka pozīcijām un ar labi mērķētu uguni piespieda bermontiešus atkāpties”. Savukārt 4. novembrī uzbrukumā Dammes muižai un Anniņmuižai “atņēma ienaidniekam ložmetēju un no tā apšaudīja bermontiešus”. 

Pēc atvaļināšanas 1921. gadā jaunsaimnieks Ipiķu pagasta “Gravniekos”. Miris 1943. gada 12. martā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 326. lpp.

Kokneses pagasta Kaplavas kapos LKOK Pauļa Liģera individuāls apbedījums

Atrodas Kokneses pagasta Kaplavas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis (Pauls) Liģeris. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Paulis Liģeris dzimis 1899. gada 18. oktobrī Kokneses pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis Kokneses pagastā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 14. oktobrī. 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 28. janvārī Latgales frontē pie Kamenskas sādžas kareivis Liģeris “ļāva ienaidnieka ķēdei tuvoties līdz 20 soļu attālumam, tad ar patšautenes uguni radīja lielinieku rindās apjukumu, tā sekmēdams mūsējo prettriecienu, kura laikā tika iegūts ložmetējs”. 

Atvaļināts 1922. gada 20. janvārī kaprāļa pakāpē. Zemkopis Kokneses pagasta “Līčos”, kur aizvadījis visu mūžu. Miris 1984. gada 6. februārī. 

Pauļa Liģera vārds iegravēts Koknesē uzstādītajā piemiņas stēlā ar kādreizējo novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 321. lpp.

Īvandes pagasta Zvinguļu kapos LKOK Ādama Liepnieka individuāls apbedījums

Atrodas Īvandes pagasta Zvinguļu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ādams Liepnieks. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Ādams Liepnieks dzimis 1896. gada 16. novembrī Raņķu pagasta “Gardieņos” zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, piedalījies kaujās. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. jūnijā. Latgales atsevišķā eskadrona sastāvā piedalījies kaujās, paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 16. oktobrī pie Ikšķiles kareivis Liepnieks “brīvprātīgi pieteicās izlūkos, pārcēlās pāri Daugavai, devās ienaidnieka aizmugurē un tur apšaudīja Mercendorfa muižu Baldones pagastā, izraisīdams apjukumu pretinieka rindās un dodams mūsu daļām iespēju bez zaudējumiem forsēt Daugavu”. 

Atvaļināts 1921. gada 10. martā, dzīvojis tēva mājās, vēlāk pārcēlies uz Īvandes pagasta “Ošniekiem”. Miris 1942. gadā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 320. lpp.

Ēveles kapos LKOK Roberta Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Ēveles kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Liepiņš. Pie kapa uzstādīts iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀCPLĒŠA ORDEŅA KAVALIERIS
ROBERTS LIEPIŅŠ
1899.6.XII – 1969.18.VII
MARTA LIEPIŅA
1903.27.III – 1994.13.I 

Foto: 24.08.2021., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Roberts Liepiņš dzimis Jērcēnu pagastā 1899. gada 6. decembrī (acīmredzot saskaņā ar oficiālajiem datiem un kapa plāksnē norādīto, taču patiesībā viņa dzimšanas datums ir 5. decembris jeb pēc Jūlija kalendāra vai tā dēvētā vecā stila – 23. novembris). Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 3. jūnijā, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 11. novembrī pie Rīgas dižkareivis Liepiņš, “atrazdamies slēpnī, cīņā ar pretinieka ložmetējniekiem tika smagi ievainots, bet neatstāja ierindu un sniedza kaujā iegūtās ziņas komandierim, tā glābdams visu bataljonu no draudošām briesmām, atstāja kaujaslauku tikai pēc pavēles saņemšanas”. 

Atvaļināts 1921. gada 3. decembrī Zemkopis Jērcēnu, vēlāk Ēveles pagastā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gadā apcietināts, atradies izsūtījumā Rostovā pie Donas, vēlāk Vladimiras apgabalā. Atgriezies Latvijā 1950. gadā, strādājis tā dēvētā vietējā kolhoza (kolektīvās saimniecības) būvbrigādē. Miris 1969. gada 18. jūlijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 319. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Roberta Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Liepiņš. Tomēr Kapsētu informācijas digitalizācijas un datu pārvaldības sistēmā “Cemety.lv” datu par viņa apbedījumu nav. Roberta Liepiņa vārds nav arī minēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Roberts Liepiņš dzimis 1886. gada 3. decembrī Bukaišu pagastā. Izglītojies ministrijas skolā. Zemkopis toreizējā Sniķeres pagastā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, 1916. gada martā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk – pulks). Piedalījies kaujās pie Ķekavas, Nāves salā un Ziemassvētku kaujās. 1916. gada augustā paaugstināts par praporščiku, 1917. gada janvārī par – podporučiku. Apbalvots ar visu četru pakāpju Jura krustiem un Annas ordeņa IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 19. decembrī, iedalīts 12. Bauskas kājnieku pulkā virsleitnanta pakāpē, piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 28. maijā Latgalē, “kad ienaidnieka bruņuvilciens “Pamjatj Sverdlova” izsēdināja stipru kājnieku un jātnieku desantu ar ložmetējiem, lai pārrautu mūsu aizsardzības līniju Koršunas-Kazakovas sādžu rajonā, Liepiņš kopā ar 25 kareivjiem pēc paša ierosmes devās straujā pretuzbrukumā, satrieca ienaidnieku, piespieda to bēgt, pametot kaujaslaukā savus kritušos un ievainotos, un saņēma gūstekņus, tā novērsdams draudīgu situāciju”. 

Atvaļināts 1920. gada 15. oktobrī Lauksaimnieks Sniķeres pagasta “Ceriņos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis Tā dēvētajā vietējā kolhozā (kolektīvajā saimniecībā) “Arājs”, pēc tam tā dēvētajā Ukru sovhozā (padomju saimniecībā). Mūža nogalē dzīvojis dēla ģimenē Rīgā. Miris 1965. gada 29. oktobrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 319. lpp.

Rumbas pagasta Vecsātu kapos LKOK Pētera Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Rumbas pagasta Vecsātu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Liepiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Liepiņš dzimis 1888. gada 23. septembrī Kauguru pagastā. Galdnieks. 

No 1909. līdz 1912. gadam dienējis Krievijas armijā Taškentā, kur beidzis mācību komandu un ieguvis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atkārtoti iesaukts, iedalīts 111. Donas kājnieku pulkā. Tā sastāvā piedalījies kaujās Polijā un Austrumprūsijā, 1914. gada beigās ievainots un kritis vācu gūstā. No tā atgriezies 1919. gada septembra beigās. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi, sākoties Bermonta uzbrukumam. 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pie Rīgas un Zemgalē, pēc tam Latgales frontē, paaugstināts par virsseržantu, apbalvots ar Francijas Kara piemiņas bronzas medaļu. Bijis vada komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī kaujā ar bermontiešiem Kliestiņmuižas rajonā pie Rīgas seržants Liepiņš “zem spēcīgas ienaidnieka uguns sava vada priekšgalā metās triecienā bermontiešu ierakumiem, ielauzās tajos, saņēma ložmetēju, tā sekmēdams rotas darbību”. 

Atvaļināts 1921. gada janvārī. Miris 1922. gada 22. maijā Vecsātu muižā, kur bija ieradies uzlabot veselību. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 318.-319. lpp.

Vestienas Jaunajos kapos LKOK Jāņa Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Vestienas Jaunajos kapos. 

Domājams, apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Liepiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Piezīme. Saskaņā ar ziņām tā laika presē LKOK Jānis Liepiņš apglabāts Vestienas Vidus kapos. Taču Vestienā ir tikai divas luterāņu kapsētas – Vecā jeb Visīšu un Jaunā, un kura no tām savulaik varētu būt dēvēta par Vidus kapiem, pagaidām nav izdevies noskaidrot. Laikraksts “Brīvā Zeme” tolaik rakstīja, ka Jānis Liepiņš izvadīts no Vestienas luterāņu baznīcas un viņa zārks uz kapiem ticis nests, lai gan tie bijuši patālu. Tas liek domāt, ka tie bijuši Jaunie kapi, kas no baznīcas atrodas aptuveni divus kilometrus, kamēr Vecie kapi – tikai kādu puskilometru. Vidus kapu nosaukuma attiecināšanu uz Jaunajiem kapiem varētu skaidrot arī ar apstākli, ka tie gaisa līnijā atrodas starp Vecajiem kapiem un pareizticīgo kapiem Tolkā. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Liepiņš dzimis 1896. gada 26. martā Vestienas pagasta “Jaunzemjos” lauksaimnieka ģimenē. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, iesaukts Krievijas armijā, dienējis Preobraženskas gvardes pulkā, no kurienes nosūtīts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu, bet pēc tam pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Par dalību Ziemassvētku kaujās, kurās ievainots, apbalvots ar Jura krustu. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 25. jūnijā Ērgļos, 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Par kauju nopelniem paaugstināts par kaprāli, bet vēlāk – par seržantu, iecelts par vada komandieri. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 13. janvārī Latgalē pie Kokaroviču sādžas Liepiņš “ar savu nodaļu drošsirdīgi devās ienaidnieka aizmugurē un izraisīja paniku, tā ka lielinieki bija spiesti šo sādžu atstāt”. 

Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju dienējis kā grupas seržants Rīgas kara cietumā. 

Atvaļināts 1921. gada 25. aprīlī. Zemkopis tēva mājās, vēlāk paša jaunsaimniecībā Vestienas pagasta “Vēveros”. Pēc ilgstošas slimības miris 1939. gada 2. augustā Rīgas Kara slimnīcā.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 316.-317. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 174, 05.08.1939.; Brīvā Zeme, Nr. 188, 22.08.1939.; Lāčplēsis, Nr. 7, 11.11.1939. 128. lpp.

Vecpils pagasta Ķikuru kapos LKOK Jēkaba Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Vecpils pagasta Ķikuru kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jēkabs Liepiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jēkabs Liepiņš dzimis 1899. gada 14. aprīlī Valtaiķu pagasta Kalnmuižā. Kalējs. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 2. martā Durbē, iedalīts 3. rezerves rotā Liepājā, pēc tam 4. (6.) atsevišķajā bataljonā, vēlākajā 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Piedalījies Rīgas aizstāvēšanā pret bermontiešiem, smagi ievainots. Pēc izveseļošanās atgriezies pulkā Latgales frontē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 15. oktobrī Rīgā uzbrukumā bermontiešiem pāri Daugavas tiltam kareivis Liepiņš “tika smagi ievainots plecā, taču ierindu neatstāja un līdz kaujas beigām turpināja visiem spēkiem pildīt savus pienākumus”. 

Atvaļināts 1921. gada 9. martā. Jaunsaimnieks Rāvas muižā, no 1925. gada atslēdznieks Liepājas galvenajās dzelzceļa darbnīcās, Liepājas drāšu fabrikā. Vēlāk pārcēlies uz dzīvi Skrundā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Klosteres pagastā, kalējs vietējā kolhozā. Miris 1973. gada novembrī. 

Jēkaba Liepiņa vārds iegravēts vienā no piemiņas stēlām, kas uzstādītas Liepājas Lāčplēša dārzā, godinot ar pilsētu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 317.-318. lpp.

Burtnieku Vecajos kapos LKOK Jāņa Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Burtnieku Vecajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Liepiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Liepiņš dzimis 1891. gada 25. jūlijā Burtnieku pagastā. Zemkopis. 

1912. gadā iesaukts Krievijas armijā, iedalīts 15. Sibīrijas strēlnieku pulkā Mandžūrijā. Pirmā pasaules kara sākumā nosūtīts uz Polijas fronti, kur piedalījies kaujās. 1916. gada sākumā pārcelts uz 9. atsevišķo pulku Rīgas frontē, vēlāk nosūtīts uz latviešu strēlnieku formējumiem. 1917. gadā beidzis telefonistu mācību komandu Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. Iedalīts 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka sakaru komandā, kur palicis līdz Pirmā pasaules kara beigām. 1919. gada februārī. mobilizēts Sarkanajā armijā, maijā to atstājis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā. Telefonists instruktors 6. Rīgas kājnieku pulkā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī, sākoties uzbrukumam Šampētera virzienā, kaprālis Liepiņš “iznīcinošā apšaudē atjaunoja sagrautos telefona sakarus starp 3. bataljona štābu un rotām, tā sekmēdams visu uzbrukumu un Šampētera ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1920. gada decembrī. Jaunsaimnieks Burtnieku pagasta “Celmiņos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis tā dēvētajā vietējā sovhozā (padomju saimniecībā). Miris 1957. gada 5. jūlijā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 316. lpp.

Līgo pagasta Ušuru kapos LKOK Eduarda Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Līgo pagasta Ušuru kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Liepiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Liepiņš dzimis 1891. gada 11. februārī toreizējā Adulienas pagastā. Izglītojies ministrijas skolā. Kuļmašīnu un gateru mašīnists. 

1912. gadā iesaukts Krievijas armijā, līdz 1917. gada oktobrim dienējis 13. ulānu Vladimiras pulkā. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura medaļu. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 30. maijā tieši frontē, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. maijā Liepiņš “kā labs vietējo apstākļu pazinējs pievienojās mūsu vienībai un vadīja to izlūkgājienā Lubānas muižas apkārtnē. Pa meža ceļiem aizveda mūsējos līdz Lubānas muižai, kur izlūki uzbruka 4. Padomju Latvijas strēlnieku pulka saimniecības daļai. Liepiņš kā viens no pirmajiem metās triecienā un sacēla ienaidnieka vidū apjukumu, piespiezdams to padoties, kā rezultātā gūstā krita vairāk nekā 200 cilvēku, kā arī tika iegūtas bagātīgas trofejas”. 

Atvaļināts 1920. gada 23. decembrī virsseržanta pakāpē. Lauksaimnieks Jaungulbenes pagasta “Kadiķos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis turpat, mežstrādnieks. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Litenes veco ļaužu pansionātā, kur 1978. gada jūlijā miris. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 315. lpp.

Cēsu Lejas kapos LKOK Mārtiņa Līcīša individuāls apbedījums

Atrodas Cēsu Lejas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Mārtiņš Līcītis. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Līcītis dzimis 1895. gada 10. novembrī Ikšķiles pagasta Tīnūžos amatnieka ģimenē. Beidzis Valmieras skolotāju semināru. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, pēc Čugujevas karaskolas beigšanas piedalījies cīņās frontē, apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 30. maijā, sākot ar oktobri, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā kā vada un rotas komandieris piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavālē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī pie Sakaru mājām Bolderājas rajonā virsleitnants Līcītis “sava vada ķēdes priekšgalā zem spēcīgas ienaidnieka uguns, neskatoties uz vāciešu sīvo pretošanos, ieņēma izdevīgu augstieni rotas labajā spārnā, tā sekmēdams mūsu daļu virzīšanos uz priekšu. Tika ievainots kājā, tomēr palika savā vietā, kamēr rota ieņēma nocietināto kāpu, kur ieguva 3 ložmetējus”. 

1921. gadā beidzis virsnieku kursus un turpinājis dienestu pulkā kā saimniecības priekšnieks kapteiņa dienesta pakāpē. 1923. gada 11. jūlijā Cēsīs izdarījis pašnāvību. 

Mārtiņa Līcīša vārds iegravēts Ikšķilē uzstādītajā piemiņas stēlā kādreizējā novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 312.-313. lpp.

Valmieras Pilsētas kapos LKOK Jāņa Liberta individuāls apbedījums

Atrodas Valmieras Pilsētas (Centra) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Liberts. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Liberts dzimis 1890. gada 24. februārī Valmierā amatnieka ģimenē. Beidzis tirdzniecības skolu, Pēterburgā nokārtojis tautskolotāja pārbaudījumu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. gadā komandēts uz Pleskavas praporščiku skolu, ko beidzis jūlijā, iegūstot praporščika pakāpi. Atgriezies Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā. 1917. gada janvārī nosūtīts uz 4. Vidzemes strēlnieku pulku, kā sakaru virsnieks un tranšeju ieroču komandas priekšnieks piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna. Par izrādīto varonību apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 17. janvārī, “kad ienaidnieks pārrāva fronti un draudēja sagrābt iekaroto Ložmetējkalnu, Liberts kā sakaru virsnieks pie pulka komandiera izrādīja sevišķu drošsirdību kaujā, zem stipras uguns noskaidroja kaujas apstākļus un atjaunoja ienaidnieka viesuļuguns sarautos sakarus starp mūsu vienībām”. 

Vēlāk piedalījās cīņās pie Ķekavas, Olaines, Ikšķiles un aiz Mazās Juglas; par Olaines kaujām apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Paaugstināts par podporučiku, bet vēlāk tajā pašā gadā – par poručiku. 

1918. gada janvārī kā skolotājs atvaļināts. Dzīvojis Valmierā, kur piedalījies Latvju kareivju nacionālās savienības darbā, bijis Valmieras nodaļas sekretārs. 1918.gada novembrī devies uz Rīgu, decembrī iestājies Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta pakāpē, dienējis Virsnieku rezerves rotā. 1919. gada janvārī, kad Rīgu ieņēma lielinieki, slimības dēļ palicis pilsētā, mobilizēts Sarkanajā armijā. Par darbību pretlielinieciskajos spēkos apcietināts un pusotru mēnesi atradies ieslodzījumā Valmierā, bet vēlāk ieskaitīts 1. Padomju Latvijas strēlnieku pulkā, mīnmetēju nodaļas komandieris. Negadījumā ievainots, ārstējies Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 12. jūlijā Rīgā. Operatīvās daļas adjutants 2. Vidzemes divīzijas štābā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

1920. g. februārī paaugstināts par kapteini. 1922. gada septembrī atvaļināts, bet nākamā gada martā atkal atgriezies dienestā, iecelts par Kara tiesu pārvaldes kara izmeklēšanas cietuma priekšnieku. No 1924. gada kara tiesu amata kandidāts. Kopš 1925. gada Armijas štāba Mobilizācijas nodaļas priekšnieka palīgs. 1928. gadā beidzis virsnieku kursus. 1935 gadā piešķirta pulkveža-leitnanta pakāpe, iecelts par Apgādes pārvaldes Bruņošanās daļas Mantu-materiālu nodaļas priekšnieku. 1930. g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Apbalvots arī ar Viestura ordeņa IV šķiru ar šķēpiem. Piešķirta jaunsaimniecība Valmieras apriņķa Kokmuižā.

Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai, 1940. gada 18. oktobrī atvaļināts. 1941. gada 14. jūnijā Liberta ģimeni – sievu un sešus dēlus – lielinieki izveduši uz PSRS teritoriju. Pats Liberts un septītais dēls Edgars tobrīd bija no Rīgas izbraukuši uz laukiem un tādējādi nav krituši iebrucēju nagos. Līdz lielinieku patriekšanai slapstījušies mežos. 

Ģimenes deportācija iedragājusi Liberta veselību, un 1942. gada 17. novembrī viņš mira. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 311. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 299.-300. lpp.; Tālavietis, Nr. 140, 21.11.1942.

Smiltenes luterāņu kapos 2. PK kritušā latviešu leģionāra Kārļa Kļaviņa individuāls apbedījums

Atrodas Smiltenes luterāņu kapos. 

Apbedīts kareivis Kārlis Kļaviņš, dzimis Smiltenes pagastā 1912.gada 3.jūlijā, miris 300. lauku lazaretē Strenčos 1944. gada 11. septembrī. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Kārļa Kļaviņa vārds ir iegravēts Lestenes brāļu kapu (sk.) memoriālajā sienā. 

Avoti: Žusmanis, J. Smiltene: Laiki un likteņi. [Smiltene]: Smiltenes TV, 2004. 261. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989. 129. lpp.; Cemety.lv.

Mazozolu pagasta Vecogres kapos LKOK Jāņa Leškeviča individuāls apbedījums

Atrodas Mazozolu pagasta Vecogres kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Leškevičs (Leškevics). Pie kapa uzstādīta melnā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma un krusta zīmes iekalts teksts: 

JĀNIS LEŠKEVIČS
5 III 1899 ‧ 19 VI 1977 

Foto: 27.05.2020., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Jānis Leškevičs dzimis 1899. gada 5. martā Dvietes pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 22. jūlijā Augšzemes partizānu pulkā, līdz ar kuru vēlāk ieskaitīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 28. janvārī Latgalē pie Slabadas miesta kareivis Leškevičs “nosūtīts ienaidnieka aizmugurē izlūkos, ar lielām grūtībām veica uzdevumu, ievainots atgriezās pie savējiem un ziņoja par ienaidnieka spēkiem un to dislokāciju; pēc tam piedalījās Slabadas ieņemšanā”. 

Atvaļināts 1921. gadā. Jaunsaimnieks Dvietes pagasta “Varoņos”. Pēdējos gados pirms komunistiskās okupācijas namdaris Rīgā. Miris 1977. gada 19. jūnijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 310. lpp.; Cemety.lv.

Lielstraupes kapos LKOK Jāņa Lejnieka individuāls apbedījums

Atrodas Lielstraupes (Straupes Vecajos) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Lejnieks, dzimis Lerhe. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Lerhe dzimis 1895. gada 7. jūlijā toreizējā Lielstraupes pagastā. Pamatskolas izglītība. Dzīvojis Siguldā, atslēdznieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 19. autorotā un 53. bruņotajā autovadā. Piedalījies kaujās Galīcijā, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru un Staņislava medaļu. Paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 10. jūnijā Valmierā, dienējis I bruņotajā divizionā, bruņuautomobiļa “Kurzemnieks” šoferis. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Par nopelniem kaujā Latgalē pie Lielās Meļņicas sādžas 1920. gadā paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 6. novembrī Zemgalē kaujā Varkaļu kroga virzienā, “kad vācieši nikni uzbruka, lai atgrieztu Lielupi forsējušās daļas, [kaprālis] Lerhe veikli vadīja bruņuautomobili spēcīgā mīnmetēju un ložmetēju ugunī, pēc tam pretuzbrukumā izsita bermontiešus no pozīcijām un visu nakti tos vajāja, tā izglābdams mūsu vienības no draudošām ielenkuma briesmām”. 

Atvaļināts 1921. gada 28. februārī. Jaunsaimnieks toreizējā Lielstraupes pagasta “Burtniekos”. No 1924. gada Lielstraupes pagasta valdes loceklis, kopš 1931. gada pagasta vecākais, piensaimnieku biedrības priekšnieks, darbojies lauksaimniecības biedrībā, krājaizdevu sabiedrības padomē, lopkopības pārraudzības biedrībā, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā un pagasta aizsargu organizācijā, evaņģēliski luteriskās draudzes valdes loceklis, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Tautas palīdzības darbā. 

1940. gadā mainījis uzvārdu uz Lejnieks. Miris 1944. gada 7. martā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 310. lpp.; Cēsu Vēstis, Nr. 11, 17.03.1944.; Tālavietis, Nr. 34, 21.03.1944.; Tēvija, Nr. 69, 22.03.1944.

Rīgas Raiņa kapos LKOK Pētera Lazdiņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Raiņa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Lazdiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Lazdiņš dzimis 1893. gada 22. novembrī toreizējā Sērmūkšu pagastā. Beidzis Valmieras pilsētas skolu, kā eksternis ģimnāziju. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada 10. oktobrī iesaukts Krievijas armijā, iedalīts 2. rezerves kājnieku pulkā Somijā. 1915. gadā beidzis praporščiku skolu, 1916. gada 8. martā pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk – pulku). Apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru un Jura ordeņa IV šķiru. Pēc smaga ievainojuma 1917. gada 11. janvārī (1916. gada 29. decembrī pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) ārstējies toreizējā Petrogradā (tagad – Sanktpēterburga), paaugstināts par poručiku un pēc tam atvaļināts, dzīvojis Petrogradas guberņā, dārzkopis. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās, “kad vācieši apdraudēja mūsu uzbrukumu pie Skangaļiem, [podporučiks] Lazdiņš personiski uzbruka pretinieka ložmetējam, iznīcināja tā apkalpi un pēc tam iekaroja vāciešu štābu, pie kam mūsu rokās krita 3 virsnieki, 53 kareivji, tika iegūti 2 ložmetēji”. 

Latvijā atgriezies 1924. gada 15. decembrī. Dzīvojis Sērmūkšu pagasta Kalnakrampu mājās, arī Rīgā, Čiekurkalnā, kur nodarbojies ar tirdzniecību. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā ceha priekšnieks fabrikā “Latvijas konservi” Rīgā. Miris 1950. gada 3. maijā Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 306. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Sarkandaugavas kapos LKOK Donāta Lazdas individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Sarkandaugavas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Donāts Lazda. Uzstādīta kopīga, melna granīta piemiņas plāksne Helēnai Lazdai un Donātam Lazdam. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Foto: 27.03.2015., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Donāts Lazda dzimis 1893. gada 28. jūlijā Viļānu pagasta Žagatiņu ciemā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 47. Azovas kājnieku pulkā, piedalījies kaujās Austrijas frontē. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 18. augustā, 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. oktobrī izlūkgājienā uz Varakļāniem kareivis Lazda “izrādīja sevišķu varonību un piegādāja īpaši svarīgas ziņas par ienaidnieku, tā izpildīdams kaujas uzdevumu, kaut arī tika smagi ievainots”. 

Atvaļināts 1921. gada 11. februārī. Jaunsaimnieks Viļānu pagasta Vecrikavas muižā Rožudārza mājās. 

Komunistiskās okupācijas pirmajā gadā – 1941. gada 14. jūnijā – izsūtīts uz PSRS teritoriju, ieslodzīts koncentrācijas nometnē Kirovas apgabalā. Atbrīvots 1943. gadā. Kopā ar ģimeni dzīvojis Krasnojarskas apgabala Ilanskas rajonā. 

1956. gada aprīlī atgriezies Latvijā. Dzīvojis Rīgā, krāvējs “Juglas manufaktūrā”. 1968. gada jūlijā reabilitēts, pensionārs. Miris 1975. gada maijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 305. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Aleksandra Lauces individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Lauce (Laucis). Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Aleksandrs Lauce dzimis 1890. gada 14. augustā Galgauskas pagastā. Vidējā izglītība. Pasta un telegrāfa ierēdnis Rīgā un Pēterburgā. 

Pirmā pasaules kara laikā pasta ierēdnis 1. Krievijas armijā Viļņā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 11. oktobrī Rīgā, dienējis 5. Cēsu kājnieku pulkā, paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 25. novembrī Zemgalē uzbrukumā Zirņu krogam Lauce “pretinieka ugunī ar patšauteni apklusināja tā ložmetēju, sekmēja nocietinājumu ieņemšanu, ienaidnieka ložmetēja saņemšanu un četru vāciešu sagūstīšanu”. 

Atvaļināts 1920. gada 1. novembrī. Līdz 1923. gada janvārim robežpolicijas uzraugs Aizputes apriņķī. Pēc tam dzīvojis Lizuma pagasta Saulstūra mājās, amatnieks. Pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Strādājis par smago ormani, vēlāk par sargu, mūža nogalē pensionārs. Miris 1970. gada 27. maijā Rīgā. Saskaņā ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiskās vārdnīcas sniegto informāciju apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Aleksandra Lauča vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.), tomēr kapsētu informācijas digitalizācijas un datu pārvaldības sistēmā “Cemety.lv” ziņu par Aleksandra Lauča apbedījumu nav. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 303. lpp.

Auces Lāčkalna vecajos kapos LKOK Kārļa Latiša individuāls apbedījums

Atrodas Auces Lāčkalna vecajos kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Latišs. Uzstādīta kopīga, granītā darināta piemiņas plāksne. Aiz tās novietots tautiskā stilā darināts koka krusts, kurā iegrebts teksts: 

Lāčplēša ord. kav.
Kārlis Latišs 

Foto: 22.09.2017., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Latišs dzimis 1899. gada 24. martā Lielauces pagastā. laukstrādnieka ģimenē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 26. februārī Rēvelē, dienējis 1.(4.) Valmieras kājnieku pulkā. Par kaujās izrādīto drošsirdību paaugstināts par seržantu, skaitot no 1920. gada 1. aprīļa. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. maijā Latgalē Latišs “piedalījās izlūkgājienā no Kalnamuižas uz Silenieku sādžu, pirmais ielauzās ienaidnieka nometnē, kur sacēla paniku un sekmēja 3 lielgabalu, 50 zirgu u.c. karamateriālu iegūšanu, saņēma gūstā 40 sarkanarmiešus”. 

Atvaļināts 1921. gada 15. martā. Nodarbojies ar zemkopību Vecauces pagasta “Rutkos”. Miris 1972. gada 4. jūlijā. Apbedīts Vītiņu pag. Lāčkalna kapos. 

Kārļa Latiša vārds arī  minēts Aucē uzstādītajā piemiņas stēlā ar kādreizējo novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 302. lpp.; Cemety.lv.

Aknīstes pagasta Vilkupē informatīvais stends par Jāzepa Friča nacionālo partizānu grupu

Atrodas Aknīstes pagasta Vilkupē.

Atklāts 2025. gada 31. jūlijā. Stends uzstādīts netālu no vietas, kur aptuveni pusotru kilometru no Vilkupes pienotavas uz Ilūkstes-Aknīstes ceļa naktī uz 1947. gada 17. augustu nacionālie partizāni veica atentātu pret tā dēvētās LPSR Valsts drošības ministrijas (MGB) Ilūkstes apriņķa bandītisma apkarošanas nodaļas priekšnieku majoru Matveju Buņinu. Līdz ar Buņinu tika likvidēts kāds iznīcinātāju bataljona kaujinieks. 

Informatīvā stenda uzstādīšanu ierosinājis vēsturnieks Haralds Bruņinieks, kas pēta nacionālo partizānu darbību Sēlijā. Stenda uzstādīšanu atbalstījusi Jēkabpils novada dome. 

Avoti: Pretestības kustība okupācijas varām Latvijā: Atmiņās un dokumentos no 1941. līdz 1956. gadam. Red.: Aļķis, I. Rīga: Izdevniecība Solvita, 1997. 315.-316. lpp.; jekabpilslaiks.lv, 01.08.2025.; jekabpils.lv, 01.08.2025.

Seces Baznīcas kapos LKOK Viļa Lasmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Seces Baznīcas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Vilis Lasmanis. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Vilis Lasmanis dzimis 1894. gada 18. aprīlī Seces pagastā. Beidzis četrgadīgo Kokneses proģimnāziju. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī iestājies 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulks), piedalījies kaujās pie Smārdes un Ložmetējkalna. Paaugstināts par seržantu, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. Pie Ložmetējkalna ievainots. Strēlnieka gaitas beidzis 1917. gada 28. janvārī. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. septembrī, 6. Rīgas kājnieka pulka sastāvā cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī seržants Lasmanis “uzņēmās vada komandēšanu un, neskatoties uz stipro ienaidnieka uguni, izsita to no Zasulauka stacijas, kur ieguva ložmetēju”. Savukārt 20. novembrī Jelgavas kieģeļcepļa rajonā, “kad vācieši pārgāja pretuzbrukumā, pēc savas iniciatīvas uzstādīja ložmetēju un atsita triecienu”. 

Atvaļināts 1921. gada 20. februārī. Nodarbojies ar zemkopību Seces pagasta “Karakazās”, kur 1929. gada 14. maijā miris. 

Viļa Lasmaņa vārds minēts Jaunjelgavā uzstādītajā piemiņas stēlā kādreizējā novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 302. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāna Lāriņa individuāls apbedījums

Atrodas Pirmajos Meža kapos. 

Iespējams, apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Lāriņš. Uzstādīta kopīga piemiņas plāksne Jānim, Imantam un Normundam Lāriņiem. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Jāņa Lāriņa vārds nav arī iegravēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Foto: 20.11.2019., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Jānis Lāriņš dzimis 1900. gada 24. aprīlī toreizējā Aumeistaru pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. jūnijā, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 16. novembrī, “kad pulka velosipēdistu rota, forsējot Lielupi pār Garozas tiltu, iekļuva niknā apšaudē, Lāriņš pēc paša ierosmes nostādīja ložmetēju tilta galā un ar labi mērķētu uguni sacēla pretinieka rindās apjukumu, tā sekmēdams mūsējo uzvaru un Jelgavas-Bauskas šosejas krustojuma ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1924. gada 17. februārī. Dzīvojis Meņģeles pagasta “Griķos”, mežsargs. 

Par nāves apstākļiem pagaidām nav īstas skaidrības. Saskaņā ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiskās vārdnīcas sniegto informāciju nošauts savās mājās 1941. vai 1942. gadā. Uz Rīgas Meža kapos apbedītā Jāņa Lāriņa kapa plāksnes kā nāves gads norādīts 1944. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 299.-300. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Torņakalna luterāņu kapos LKOK Oto Lapiņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Torņakalna luterāņu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Oto Lapiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Oto Lapiņš dzimis 1902. gada 23. janvārī Litenes pagastā. Izglītojies reālskolā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā, 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī uzbrukumā Emburgas muižai kareivis Lapiņš “kopā ar izlūku grupu pievirzījās ienaidnieka tiešā tuvumā un ar labi mērķētu uguni izraisīja bermontiešos apjukumu, pēc tam mūsējo trieciena laikā pirmais ielauzās muižā, kur ieguva trofejas un saņēma gūstekņus. Tika smagi ievainots, bet palika ierindā un cīnījās līdz kaujas beigām.” 

No armijas atvaļināts 1928. gadā. Dienējis Valsts prezidenta sekretariātā, vecākais kancelejas ierēdnis. No 1931. līdz 1940. gada septembrim Valsts prezidenta sekretariāta darbvedis. No 1941.gada līdz 1945. gadam strādājis par namu pārvaldnieku Pārdaugavā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis puslegāli, bez okupācijas iestāžu izsniegtas PSRS pases, slēpies. 1947. gadā pārcēlies uz Litenes pagasta “Lagzdām” pie māsas. Mūža nogalē smagi slimojis. Miris 1961. gada 26. martā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 298. lpp.