Sakas pagasta Stembres kapos piemineklis 1. PK un LNK kritušajiem pagasta pilsoņiem

Atrodas Sakas pagasta Stembres kapos. GPS 56.852545, 21.211504 

Ideja par pieminekļa uzstādīšanu Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem Sakas un Ulmales pagastu pilsoņiem pirmo reizi izskan 1928. gada 16. septembrī Sakas skolas pārziņa un vietējo aizsargu – 6. Aizputes pulka 2. rotas – komandiera Ernesta Erharda sasauktajā Sakas un Ulmales sabiedrisko organizāciju pārstāvju sanāksmē, kurā bija paredzēts apspriest, kā sagaidīt Latvijas valsts pasludināšanas desmito gadadienu. 

Sākotnēji Erhards piedāvāja kādā vietā uzstādīt piemiņas plāksni ar abu pagastu kritušo pilsoņu vārdiem. Taču jau pašā sākumā nācās atmest iespēju piemiņas plāksni uzstādīt baznīcā, jo Sakā bija veseli četri dievnami – Sakaslejas luterāņu baznīca, divas baptistu baznīcas un brāļu draudzes lūgšanu nams. Sanāksmes dalībnieki noraidīja arī priekšlikumu piemiņas plāksni uzstādīt pagastnama sēžu zālē. Atsaucību neguva arī priekšlikums kritušo vārdus ierakstīt īpašā, greznā albumā. Sapulces noslēgumā atbalstu guva ideja uzstādīt piemiņas akmeni kritušajiem Sakas centrā esošajos kapos, vienojoties uz atkārtotu sēdi pulcēties pēc nedēļas, 23. septembrī. 

Taču uz atkārtoto sanāksmi ierodas tikai Erhards un Pāvilostas baptistu draudzes pārstāvis. Ulmalieši atsūta vēti, ka viņi šajā pasākumā nepiedalīšoties, jo piemiņas zīme atradīšoties ārpus viņu pagasta. Arī Sakā ir daudz pieminekļa celšanas pretinieku, tajā skaitā Sakaslejas luterāņu baznīcas mācītājs Haralds Ulmanis, kas uzskatīja, ka labāk līdzekļus vajadzētu ziedot bāriņu nama celšanai vai ceļu būvēšanai. Protams, pret pieminekļa celtniecību iestājās arī kreiso aprindas. 

Taču neatkāpās arī pieminekļa celšanas atbalstītāji, kas 14. oktobrī pienotavas telpās pulcējās uz vēl vienu sēdi, kuras dalībnieki pieņēma galīgo lēmumu par pieminekļa celtniecību un ievēlēja rīcības komiteju, kuras priekšsēdētāja pienākumus uztic Erhardam. 

1928. gada 28. oktobrī Pieminekļa celšanas rīcības komiteja kopā ar pagasta padomes priekšsēdētāju Andreju Ģēģeri izraugās iecerētās piemiņas zīmes atrašanās vietu, kur jau 31. oktobrī tiek likts tā pamatakmens, bet pats piemineklis, kā plānots, atklāts Latvijas valsts pasludināšanas desmitajā gadadienā, 18. novembrī. 

Par materiālu pieminekļa izgatavošanai izmantots Sakas-Cīravas akmens robežstabs, kas tolaik atradās pie Labmaizes mājām. Tāpēc Liepājas akmeņkaltuvē, kur piemineklis izgatavots, nākas akmeni vien noslīpēt un iegravēt tajā nepieciešamo tekstu. 

1,5 metrus augstais granīta obelisks uzstādīts uz četrpakāpju betona pamatnes, ko būvējuši mūrnieki Kronlaks un Dobelis. Pieminekļa priekšpusē iekalts teksts, kas satur arī Erharda paša sacerēto četrrindi: 

1918 – 1928 

Par dzimteni
kritušiem Sakas
dēliem 

Šai vietiņai garām neeji,
Te ziediņam lūgšanu nolieci:
Līdz gadu simteņiem piemiņas ies
Par to, kas dzimtenei upurējies. 

Pieminekļa sānos iekalts teksts: 

Kritušie: J. Štālbergs, E. Gūtmanis, M. Gūtmanis, J. Brauns, I. Skudra, J. Frismunds. 

Slimnīcās mirušie un bez vēsts pazudušie: A. Klāvsons, F. Skudiķis, M. Vilinskis, K. Petrovskis, R. Balgalis. 

Pieminekļa izmaksas sasniedza aptuveni 1200 latu. Taču tika lēsts, ka, ieskaitot brīvprātīgo darbu pieminekļa vērtība pārsniegusi 80 000 rubļu jeb 1600 latu. Pieminekļa būvei strauji virzoties uz priekšu, auga arī sabiedrības atbalsts, un Sakas pagasta sabiedriskās organizācijas, draudzes, pašvaldība un aizsargi līdz pieminekļa atklāšanai naudā bija saziedojuši 437,70 latus. Papildus tika ziedota arī liela daļa pieminekļa celtniecībai nepieciešamo materiālu. 

Esošo iztrūkumu palīdzēja segt svētku dienas publikas un pagasta ziedojumi, taču vēl pietrūka līdzekļu pieminekļa apkārtnes labiekārtošanai. 

Interesanti, ka vienīgā vietējā sabiedriskā organizācija, kam prese tolaik pārmetusi “izvairīšanos no kopdarbības un ziedojumiem”, bijusi Pāvilostas atvaļināto karavīru biedrība, lai gan pēc pieminekļa uzcelšanas arī tā atvēlēja desmit latus. 

Sākoties Atmodai, 1987. gada 18. novembrī viena no aktīvistu grupām, bija iecerējusi komunistiskās okupācijas gados novārtā pamesto pieminekli sakopt. Kā to pēc pāris gadiem atstāsta Latvijas Tautas frontes reģionālais laikraksts “Liepājas Vārds”, aktīvisti cita starpā šajā nolūkā bez varasiestāžu ziņas “organizējuši” granti, par ko brēku par nodarītajiem zaudējumiem sacēlis vietējais kolhozs “Centība”, un kapu sakopējiem nācies “nozagto” būvmateriālu savākt un nogādāt iepriekšējā vietā. 

Jānorāda, ka, atšķirībā no vairuma citu vietu, Sakas piemineklī iekalti tikai to pagasta pilsoņu vārdi, kas krituši Latvijas neatkarības karā vai Pirmajā pasaules karā, cīnoties latviešu strēlnieku vienībās, bet to vārdi, kas krituši, atrodoties citu Krievijas armijas daļu sastāvā, nav minēti. Kā norādījis galvenais pieminekļa uzstādīšanas organizators Erhards, “mēs nevaram godināt citu armiju karavīrus, bet gan tik tos, kas veicinājuši un nāvē gājuši par savas dzimtenes patstāvību”. 

Lai gan, ķeroties pie pieminekļa celšanas, tika izsludināta kritušo tuvinieku pieteikšana, atsaucība nav bijusi liela, un ziņas par tiem arī pamatā savācis pats Erhards. Par kritušajiem, kuru vārdi iekalti piemineklī, šobrīd pieejams sekojoša informācija: 

1) Reinis Balgailis no Sakas “Kalniņiem” Pirmā pasaules kara laikā sākotnēji dienējis krievu daļās, bet pēc tam pārcelts uz latviešu strēlnieku vienībām, pazudis bez vēsts. Nekādu citu ziņu par viņa dienesta gaitu nav; 

2) Krišs Petrovskis, dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotā, pazudis bez vēsts; 

3) Mārtiņš Vilinskis, 12. Bauskas kājnieku pulka kareivis, miris 1920. gada 20. augustā Daugavpils garnizona lazaretē no dizentērijas, apglabāts Daugavpils brāļu kapos (sk.); 

4) Fricis Skudiķis, dienējis 10. Aizputes kājnieku pulkā, miris no gripas 1920. gada 26. janvārī Liepājas kara slimnīcā, apglabāts Sakas pagasta Stembres kapos (sk.); 

5) Arnolds Klāvsons, dienējis 10. Aizputes kājnieku pulkā, miris no slimības 1920. gada 18. janvārī Liepājas kara slimnīcā, apglabāts Cīravas kapos (sk.); 

6) Jānis Frišmunds, Pirmā pasaules kara laikā dienējis latviešu strēlnieku vienībās, iespējams, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, kritis Ziemassvētku kaujās; 

7) Indriķis Skudra, Pirmā pasaules kara laikā dienējis 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljonā (vēlāk – pulkā), par tālāko likteni ziņu faktiski nav; 

8) Jānis Brauns, Pirmā pasaules kara laikā dienējis 2. Rīgas latvieši strēlnieku bataljona (vēlāk – pulka) 2. rotā, 1917. gada vasarā ievainots, ārstēšanai evakuēts uz Permu Krievijā, kur miris; 

9) Ernests Gūtmanis, Pirmā pasaules kara laikā sākotnēji dienējis krievu daļās, bet pēc tam pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu, kritis it kā jūnija (?) kaujās pie Nāves salas; 

10) Mārtiņš Gūtmanis, iepriekšējā jaunākais brālis, Pirmā pasaules kara laikā sākotnēji dienējis krievu daļās, bet pēc tam pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu, kritis; 

11) Jēkabs Štālbergs, dienējis 8. Daugavpils kājnieku pulkā, kritis 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas, apglabāts Jelgavas brāļu kapos (sk.). 

Pilnībā pārstrādāts: 20.08.2025. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 181.-182. lpp.; Erhards, E. Piemineklis par Latvijas brīvību kritušiem Sakas dēliem. Liepāja: Sakas pieminekļa komiteja, 1929. 49 lpp.; Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 250, 06.11.1928.; Lejaskurzemes Ziņas, Nr. 17, 16.11.1928.; Liepājas Vārds, Nr. 11/12, 27.03.1991.