Atrodas Talsu-Sukturu ceļa kreisajā pusē, starp ebreju kapiem un Sukturiem.
Ceļa malā uzstādīta melnā granītā darināta, neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts:
NACIONĀLIE PARTIZĀNI
VIDZEMNIEKI
AUSTRA KOKS KĀRLIS
SKALBE
1920 – 1950 1902 – 1950
MAN SAULĪTE NORIETĒJA
TĒVU ZEMI SARGĀJOT
Pie šīs piemiņas zīmes, domājams, vēlāk novietota (pieslieta) mazāka piemiņas plāksne, kas veltīta K. Skalbes sievai Idai Skalbei, kuru pirmajā komunistiskās okupācijas gadā 1914. gada 14. jūnijā lielinieki deportēja uz PSRS. Šajā piemiņas plāksnē iekalts teksts:
IDA SKALBE
1904 – 1942
AČINSKĀ SIBĪRIJĀ
Vēsturiska atkāpe. Kārlis Skalbe un viņa otrā dzīvesbiedre Austra Koks darbojušies nacionālo partizānu grupā “Kanādas piecīši”. Ziņas par “Kanādas piecīšiem” ir skopas un visai pretrunīgas. Nacionālo partizānu vēstures pētnieks Jānis Vasiļevskis raksta, ka grupa darbojusies Abavas labajā krastā Veģu-Kalešu apkārtnē un ka līdz 1947. gadam tās sastāvā bijuši Žanis Alksnis (kritis) un Žanis Čuriskis (miris 1974. gadā Intā), kā arī Bērziņš, Reinis Montans, Vilis Ūdris un Eiermanis. Vēlāk grupu saskaņā ar čekas materiāliem komandējis partizāns ar segvārdu “Kirils”. 1950. gada sākumā nodevības dēļ tikusi atklāta partizānu nometnes vieta Spāres pagastā. 14. martā okupācijas režīma iestāžu izveidotā Talsu istrebīķeļu (iznīcinātāju) jeb strebuku bataljona kaujinieki bataljona komandiera Friča Krūmiņa vadībā nometnei uzbruka.
Tobrīd bunkurā atradušies tikai trīs partizāni – tā brīža grupas komandieris Ugainis, Kārlis Skalbe un Austra Koks. Sākotnēji partizāniem izdevies izlauzties, taču tad tie uzdūrušies čekistu ķēdei, kas bija ielenkusi apkārtni. Kaujā krita K. Skalbe un viņa otrā dzīvesbiedre A. Koks, bet Ugainim izdevies no aplenkuma izkļūt.
Partizāniem kaujas laikā izdevies nošaut milicijas leitnantu Grunti un ievainot leitnantu Ivanovu.
Tajā pašā laikā saskaņā ar tā dēvētās LPSR Valsts drošības ministrijas 1950. gada martā sagatavoto informatīvo pārskatu operāciju nav īstenojuši tikai vietējie kolaboracionisti – strebuki, bet arī PSRS Iekšlietu ministrijas (MVD) karaspēks. Okupanti zaudējuši nošauto milici Grunti un piecus ievainotus MVD karavīrus.
Interesanti, ka čeka par grupas komandieri uzdod K. Skalbi, nevis Ugaini.
Tikmēr salīdzinoši daudzajās publikācijās, kas parādījās pēc “Kanādas piecīšu” bunkura atrašanas Veģu apkārtnē 2020. gadā, nedz K. Skalbe un A. Koka, nedz 1950. gada 14. marta kauja nav pieminēta.
Savukārt Kārļa Skalbes (Tamamaca) dēls Valdis par tēvu stāta, ka viņš dzimis 1902. gada 27. augustā. 1919. gadā Pēc lielinieku apvērsuma un Latvijas valsts pasludināšanas Tērbatā iestājies Igaunijas teritorijā veidojamajās latviešu karspēka vienībās, piedalījies Cēsu kaujās, ticis apbalvots. Pēc Latvijas Neatkarības kara dzīvojis Pededzes pagasta Jaunponkuļos. Uzvārdu latviskošanas kampaņas laikā nomainījis uzvārdu no Tamamacs uz Skalbe. Komunistiskās okupācijas pirmajā gadā 1941. gada 14. jūnijā viņa ģimene tiek deportēta, taču dēlam Valdim izdodas izbēgt. Pats K.Skalbe no deportēšanas paglābjas, jo tobrīd atradies meža darbos. 1944. gadā K. Skalbe pievienojies kureliešiem, bet pēc Kureļa grupas likvidācijas aizgājis mežā. Saskaņā ar dēla teikto 1950. gada 14. martā K. Skalbe un A. Koks, nespējot izkļūt no ielenkuma esot paši nošāvušies.
Par Pēteri Ugaini Valdis Skalbe stāta, ka viņš esot kritis 1952. gadā.
Avoti: Vasiļevskis, J. Nacionālie partizāni Talsu novadā. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. 2. grām., sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1995., 339. lpp.; Latvijas Nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sast., un kom. Stods H. Rīga: Preses nams, 1999. 582. lpp.; Kurzemnieks, Nr. 60, 31.07.2020. 8. lpp.; Geni.com.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru