Atrodas Grobiņā Alejas ielā 11. GPS 56.5297, 21.1825
Atklāta 1997. gada 11. aprīlī, atzīmējot Latvijas Jūras spēku piekto gadadienu. Piemiņas zīme sastāv no rupji apstrādāta, iesarkanā granītā darināta staba, kurā iekalts enkura atveidojums. Staba pakājē novietota melnā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā iegravēts teksts:
GROBIŅĀ
AUGUSTMUIŽĀ
1892. GADĀ DZIMA
LATVIJAS KARA FLOTES
IZVEIDOTĀJS ADMIRĀLIS
ARHIBALDS PĒTERIS TEOFILS
KEIZERLINGS
Tuvojoties Latvijas karaflotes simtgadei, 2019. gadā piemiņas akmens ticis restaurēts.
Vēsturiska atkāpe. Grāfs Arčibalds Pēteris Teofils fon Keizerlings cēlies no senas vācbaltiešu muižnieku dzimtas, dzimis 1882. gada 18. novembrī Grobiņas pagasta Augustes muižā muižnieka un ierēdņa ģimenē.
1895. gada 1. septembrī iestājies Krievijas kara flotes Pēterburgas jūras kadetu korpusā, 1898. gadā pārcelts uz korpusa speciālklasi, kuru beidzis 1901. gadā, iegūstot mičmaņa pakāpi. Dienējis 13. flotes ekipāžā Krievijas Tālajos Austrumos un piedalījies Krievijas-Japānas karā. 1905. gada maijā pēc mīnukuģa “Bistrij” nogremdēšanas Cusimas kaujā kritis japāņu gūstā, no kura atbrīvots novembrī, 6. decembrī paaugstināts par leitnantu. No 1906. gada dienējis kā vecākā virsnieka vietas izpildītājs uz mīnu kreisera “Sibirskij strelok” Baltijas flotē. No 1907. līdz 1908. gadam mācījās zemūdeņu kursos Liepājā. Pēc to beigšanas atkal nosūtīts uz Vladivostoku, kur iecelts par Klusā okeāna flotes zemūdenes “Feldmaršal Šeremetjev” kapteini. Šajā amatā palicis līdz 1912. gadam. 1911. gadā paaugstināts par vecāko leitnantu.
Pēc pārcelšanas uz Baltijas floti 1913. gadā iecelts par eskadras mīnu kuģa “Ispolņiteļnij” kapteini. Piedalījās Pirmajā pasaules karā. 1915. gada janvārī paaugstināts par 2. ranga kapteini, bet līdz kara beigām sasniedzis 1. ranga kapteiņa pakāpi. 1918. gadā uzticēta no toreizējās Helsingforsas uz Petrogadu pārvesto kuģu komandēšana, bet pēc tam iecelts par 2. torpēdkuģu diviziona komandiera vietas izpildītāju. 1918. gada augustā atvaļināts. Apbalvots ar Svētā Jura zobenu, Vladimira ordeņa IV šķiru, Staņislava ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa II un III šķiru.
1919. gada sākumā A. Keizerlings iestājās Baltijas landesvērā, dienēja kā kavalērijas eskadrona komandieris rotmistra dienesta pakāpē, piedalījies Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem 22. maijā.
1919. gada augustā ieskaitīts Latvijas armijā kapteiņa pakāpē. Dienējis Vācu zemessargos, ieņēmis štāba vecākā adjutanta amatu, oktobrī iecelts par štāba nodaļas priekšnieku. 1920. gada 1. aprīlī iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba sevišķu uzdevumu virsnieku jūras jautājumos. Tobrīd faktiski sākas Latvijas kara flotes veidošana. 1921. gadā piešķirta jūras kapteiņa pakāpe. 1924. gada martā iecelts par Armijas kara štāba sevišķu uzdevumu virsnieku jūras jautājumos, bet pēc trīs mēnešiem – par 27. jūnijā dibinātās Latvijas Jūras krastu aizsardzības eskadra komandieri. 1927. gadā viņam piešķirta admirāļa pakāpe.
Tomēr Keizerlingam veidojās visai saspīlētas attiecības ar kreisajām politiskajām aprindām, kas nevarēja viņam piedot nedz aristokrātisko izcelsmi, nedz kādreizējo darbību Baltijas landesvērā. Turklāt viņam tika pārmestas arī nepietiekama latviešu valodas prasme. Kaizerlinga aristokrātiskais dzīvesveids un jūras virsnieku protežēšana nebija pa prātam arī daudziem armijas vadībā. 1931. gadā radās izdevība no admirāļa atbrīvoties. Latvijas un Igaunijas kopējo kara flotu manevru laikā viņu apsūdzēja spirta kontrabandā, lai gan visiem bija skaidrs, ka tas ir tikai iegansts. Patiesībā saskaņā ar toreizējo vispārējo praksi, jūrnieki, atrodoties ārzemēs, izmantoja iespēju brīvostās iegādāties preces par zemāku cenu. Tobrīd Alberta Kvieša prombūtnes laikā prezidenta pienākumus pildīja Saeimas priekšsēdētājs sociāldemokrāts Pauls Kalniņš, kas radušos iespēju izmantoja lai panāktu Kaizerlinga atstādināšanu. Tomēr admirālim tika dota iespēja atvaļināties “pēc paša vēlēšanās”. 1931. gada 19. septembrī viņu oficiāli pensionēja, atstājot pilnu pensiju un tiesības nēsāt uniformu.
Pēc atvaļināšanās Keizerlings apmeties Vecmoku pagastā, bet 1935. gadā pārcēlies uz Rīgu. Darbojies dažādos saimnieciskos uzņēmumos, bijis akciju sabiedrības “Drošība” padomes loceklis, Rīgas Jahtkluba komodors.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru, Dānijas Danebroga ordeņa I šķiru, Francijas Goda leģiona ordeņa III šķiru, Somijas Baltās rozes ordeņa II šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa I šķiru.
1939. gada novembrī izceļojis uz Vāciju. 2. Pasaules kara gados bijis konsultants kuģubūves jautājumos. Pēc kara beigām kādu laiku dzīvojis Austrijā, bet pēc tam atgriezies Vācijā, kur apmeties Bādmergentheimā. Latvijas Sarkanā Krusta goda pārstāvis Vācijā. Miris 1951. gada 15. decembrī Frankfurtē pie Mainas.
Avoti: Laiks, Nr. 21, 24.05.1997.; sargs.lv, 03.05.2012.; 31.07.2019.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 248.-249. lpp.; Priedītis, Ē. Ē. Latvijas Kara flote 1919-1940. Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, 2004. 87.-90; 205.-206. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru