Atrodas Rīgā pie Pulkveža Brieža ielas 8. nama sienas.
Atklāta 2002. gada 18. oktobrī pie nama, kur savulaik dzīvojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Mārtiņš Hartmanis.
Granīta piemiņas plāksnē zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma (bronza, glazūra) iekalts teksts:
Šajā namā no 1935. – 1940. gadam
ir dzīvojis
Latvijas armijas štāba priekšnieks
ģenerālis
Mārtiņš Hartmanis
Dzimis 1882. gadā
Nošauts Maskavā 1941. gadā
Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Hartmanis dzimis 1882. gada 18. oktobrī toreizējā Kuldīgas pagasta “Dapatos”. Beidzis Kuldīgas ministrijas skolu, bet 1901. gadā Viļņas dzelzceļa tehnisko skolu.
1904. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 106. Ufas kājnieku pulkā. 1905. gadā iestājies Viļņas karaskolā, kuru beidzis 1908. gadā podporučika pakāpē. Ieskaitīts Rīgā dislocētajā 115. Vjazmas kājnieku pulkā. 1911. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1913. gadā iestājies Ģenerālštāba akadēmijā, kur paspējis pabeigt tikai 1. kursu, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, komandēts uz 106. kājnieku pulku. No 1914. gada augusta dienējis 29. divīzijas štābā, bet vēlāk iecelts par divīzijas II brigādes štāba priekšnieku. 1915. gadā paaugstināts par štabkapteini, bet februārī Austrumprūsijā kritis vācu gūstā, no kura Latvijā atgriezies 1918. gada novembrī. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru un Annas ordeņa II, III un IV šķiru.
Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. novembrī kapteiņa pakāpē, dienējis Apsardzības ministrijas ģenerālštābā. 1918. gada 1. decembrī iecelts par Pagaidu valdības pārstāvi un otro ģenerālštāba virsnieku Baltijas landesvēra virsštābā. Šo amatu ieņēmis līdz 1919. gada 15. janvārim. Jūnijā komandēts uz Igauniju un jūlijā iecelts par Ziemeļu brigādes štāba priekšnieku, bet augustā – par armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas priekšnieku.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 1. jūlijā “kaujā starp Juglas ezeru un Baltezeru pie Stalažu kroga, kad ienaidnieka apšaudes laikā tika sagrautas mūsu sakaru līnijas, Hartmanis, neskatoties uz spēcīgo uguni, atjaunoja sakarus ar igauņu daļām, sekmējot Juglas tilta nocietinājumu ieņemšanu”.
1919. gada 5. oktobrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par Latvijas militāro atašeju Polijā.
No 1922. gada ieņēmis Galvenā štāba operatīvās daļas priekšnieka amatu. 1924. gadā beidzis Francijas kara akadēmiju un iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieka palīgu. 18. novembrī paaugstināts par pulkvedi. Nākamajā gadā atgriezies Armijas komandiera štāba operatīvās nodaļas priekšnieka amatā, bet 1929. gadā iecelts par Armijas štāba priekšnieka pirmo palīgu, paaugstināts par ģenerāli. No 1920. līdz 1930. gadam, lai iegūtu pulka un divīzijas komandēšanas cenzu, bijis 5. Cēsu kājnieku pulka komandiera vietas izpildītājs, bet no 1932. līdz 1933. gadam pildījis Zemgales divīzijas komandiera pienākumus. 1934. gada februārī iecelts par Armijas štāba priekšnieku, bet 1939. gada oktobrī par sevišķu uzdevumu ģenerāli armijas komandiera rīcībā, kā arī par Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta militāro jautājumu komisijas priekšsēdētāju (vēlāk – delegācijas vadītājs jauktajā komisijā savstarpējās palīdzības pakta realizācijai).
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa krusta I un II šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa I šķiru, Francijas goda leģiona ordeņa III šķiru, Polijas “Polonia Restituta” ordeņa” I, II un IV šķiru un Drošsirdīgo krustu, Somijas Baltās Rozes ordeņa I un II šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru. Piešķirta jaunsaimniecība Lestenes muižas centrā.
Studentu korporācijas “Tervetia” goda filistrs.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 18. jūnijā norīkots par sakaru štāba priekšnieku sadarbības noorganizēšanai un veicināšanai ar Latvijā ienākošo PSRS karaspēku. Līdz ar Latvijas armijas likvidāciju 1940. gada 21. decembrī atvaļināts, bet jau 29. decembrī savā Lestenes saimniecībā apcietināts un izvests uz PSRS teritoriju. 1941. gada 7 jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija Hartmanim piesprieda nāvessodu, kas izpildīts tā paša gada 27. jūlijā Maskavā.
Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 196. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 187. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 193. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 152, 22.10.2002.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru