Rīgas Pirmajos Meža kapos admirāļa Teodora Spādes individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos 1990. gada 29. aprīlī pārapbedīts izsūtījumā mirušais Latvijas Kara flotes komandieris admirālis Teodors Spāde. Līdz tam T. Spāde bija apglabāts Temirtau (Temirtavā) Kazahstānā. Viņa mirstīgo atlieku pārapbedīšanu organizēja Latvijas Kultūras fonda (LKF) Jūrniecības vēstures kopas izveidotā iniciatīvas grupa. 

Sākotnēji uz kapa tika uzstādīta tautiskā stilā veidota kapu zīme, ko tautiskā stilā no elektrolīzes ceļā apvarotas dzelzs kalis metālmākslinieks Jānis Martinsons. Tajā bija iegravēts teksts: 

LATVIJAS REPUBLIKAS
KARA FLOTES KOMANDIERIS
ADMIRĀLIS
TEODORS SPĀDE
DZIMIS VENTSPILĪ 1891. G.
MIRIS IZSŪTĪJUMĀ KAZAHIJĀ 1970 G.
ATGRIEZIES DZIMTENĒ 1990. G. 

Arī līdzšinējā T. Spādes atdusas vietā tika uzstādīta līdzīga piemiņas zīme ar nedaudz mainītu tekstu krievu valodā. 

Meža kapos uzstādītā kapu zīme 1992. gadā pazuda. Domājams, ka tā krita par upuri krāsainā metāla zagļiem. 

Tomēr, ņemot vērā to, ka šī kapu zīme jau sākotnēji tikusi uzstādīta tikai kā pagaidu piemiņas zīme, tobrīd tēlnieks Ģirts Burvis jau bija izstrādājis iecerētā pastāvīgā pieminekļa metu un no Karēlijas bija atgādāti tam nepieciešamie granīta bluķi. Savukārt arhitekts Gunārs Jansons jau bija ķēries pie kapavietas vispārējā iekārtojuma projekta izstrādes. Taču iecerētā nobeigšanu kavēja līdzekļu trūkums, un jaunais piemineklis tika atklāts tikai divus gadus vēlāk – 1994. gada 20. novembrī. 

Piemineklī iekalts teksts: 

ADMIRĀLIS
TEODORS
SPĀDE
1891-1970
………….. 

Savukārt pieminekļa cokolā iekalta Kara flotes devīze: 

MŪS VIENO LATVIJAS SVĒTAIS VĀRDS 

Vēsturiska atkāpe. Teodors Spāde dzimis 1891. gada 6. martā Ventspilī turīga zvejnieka ģimenē (tēvam pieder daži nelieli burinieki). 1909. gadā Rīgā beidzis reālskolu, bet 1914. gadā – ar izcilību Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļu. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā, 1914. gada jūlijā, iesaukts Krievijas armijā un ieskaitīts Baltijas flotē. Pēc pārbaudījumu nokārtošanas Petrogradā 1915. gadā paaugstināts par mičmani un aprīlī pārcelts uz Melnās jūras floti. Nākamā gadā iecelts par torpēdkuģa komandieri, bet 1917. gada aprīlī pārcelts uz kuģu brigādes štābu. 1918. gada februārī pārskaitīts Ukrainas flotē, bet martā iecelts par Aizkaukāza flotes Kuteru diviziona komandieri. 1918. gada aprīli Batumi cietoksnī kritis turku gūstā, no kura atgriezies oktobrī. Kā virsnieks dienējis Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijā, no decembra Krimas novada valdības ārlietu ministra sakaru virsnieks. No 1919. gada dienējis uz karakuģiem Melnajā jūrā, jūnijā iecelts par Sevastopoles komandantu, jūlijā – par Melnās un Azovas jūras ostu Galvenā kara štāba nodaļas priekšnieka palīgu, bet augustā – par torpēdkuģa “Derzkij” vecāko virsnieku. 1919. gada septembrī paaugstināts par vecāko leitnantu. 1920. gadā karaspēka sastāvā evakuējies uz Konstantinopoli. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III un IV šķiru. 

Novembrī pieņēmis Latvijas pavalstniecību un atgriezies dzimtenē. Ventspils kuģniecības “Ausma” līdzdibinātājs un motorburinieka “Lina” līdzīpašnieks, taču saimnieciskā darbība nesokas visai veiksmīgi, un 1926. gadā Spāde iestājas Latvijas armijā virsleitnanta pakāpē, iecelts par Jūras novērošanas dienesta priekšnieku. 1927. gadā paaugstināts par kapteini un uzsāk mācības Francijas Jūras kara akadēmijā, ko pabeidz 1928. gada decembrī ar ģenerālštāba virsnieka diplomu. 1929. gadā piekomandēts Francijas un Zviedrijas karaflotei, paaugstināts par komandkapteini un iecelts par karakuģa “Virsaitis” (toreizējā Latvijas karaflotes flagmaņa) komandieri. 1931. gadā kļūst par Jūras krastu aizsardzības eskadras (no 1938. gada Kara flotes) komandieri. 1933. gadā paaugstināts par jūras kapteini, bet 1938. gada 18. novembrī – par admirāli. 

Bijis arī Latvijas Universitātes lektors, no 1936. gada laikraksta “Sporta Pasaule” redaktors, Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru, Viestura ordeņa II šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Francijas Goda leģiona ordeņa III un IV šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa III šķiru, Polijas “Polonia Restituta” ordeņa III šķiru, Somijas Baltās rozes ordeņa III šķiru, Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada septembrī atvaļināts. Strādājis Rīgas pilsētas Dzīvokļu ekspluatācijas direkcijas 3. rajonā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un izvests uz Tomskas apgabalu PSRS teritorijā, kur tiek nometināts uz dzīvi Parabeļas ciemā. Vēlāk tiek notiesāts par “noziedzīgu nolaidību” un “pretpadomju aģitāciju”. Kopš 1943. gada atradies ieslodzījumā dažādās komunistu koncentrācijas nometnēs Novosibirskā, Ekibastuzā, Džezkazganā. No ieslodzījuma atbrīvots 1953. gadā, taču atgriezties Latvijā okupācijas režīms viņam liedza. No 1954. gada strādājis par galveno grāmatvedi Temirtau infekcijas slimnīcā tagadējās Kazahstānas teritorijā. Miris 1970. gada 25. jūlijā pēc novēlotas vēža operācijas. 

T. Spādem uzstādītas arī piemiņas plāksnes – Ventspilī pie nama, kas uzcelts viņa dzimtā nama vietā (sk.), un Rīgā pie nama, kurā viņš dzīvojis līdz deportēšanai (sk.).

Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 241. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 430.-431. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 10, 12.03.1990.; Atmoda, Nr. 18. 08.05.1990.; Diena, Nr. 226, 02.12.1992.; Neatkarīgā Cīņa, 270, 21.11.1994.; Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 79, 05.04.1997.