Atrodas Rīgā Zemitāna laukumā Brīvības gatves un Lielvārdes ielas stūrī.
Ideju uzstādīt pieminekli Ziemeļlatvijas brigādes komandierim pulkvedim Jorģim Zemitānam izteica toreizējais Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes vadītājs Normunds Pēterkops. Ideju atbalstīja arī Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris. Tika izsludināts metu konkurss, kuram bija pieteikti 20 darbi. Par labāko tika atzīts tēlnieces Guntas Zemītes projekts ar devīzi “Sudrabota saule lec”.
Savukārt pieminekļa laukuma izveides projektu izstrādājis arhitekts Uģis Bratuškins, bet paša pieminekļa veidošana tika uzticēta akmeņkaļiem Ivaram Feldbergam un Jānim Metuzālam.
Piemineklis atklāts 1995. gada 27. septembrī.
Tā galvenās fasādes kreisajā pusē cokolā iekalts teksts:
LATVIJAS
ARMIJAS
PULKVEDIM
JORĢIM
ZEMITĀNAM
Pieminekli uzstādījusi toreizējā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldība. Tas ir pirmais piemineklis, kas Rīgā tika uzstādīts pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Vēsturiska atkāpe. Jorģis Zemitāns dzimis 1873. gada 23. februārī Skrīveru pagasta “Līčos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā un izglītošanos turpinājis pašmācības ceļā, izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas reālskolā.
1892. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 107. Troickas kājnieku pulkā. 1895. gadā komandēts uz Viļņas karaskolu, kuru beidzis 1897. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi, un līdz Pirmajam pasaules karam dienējis Rīgā izvietotajā 116. Malojaroslavas kājnieku pulkā. 1898. gadā paaugstināts par podporučiku, 1902. gadā – par poručiku, 1906. gadā – par štabskapteini, bet 1914.gada aprīlī – par kapteini.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā kopā ar pulku nosūtīts uz fronti un piedalījies apmēram 17 kaujās Austrumprūsijā. 1915. gada 21. februārī Augustovas mežos kritis gūstā. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru un Staņislava ordeņa III šķiru. No gūsta Latvijā atgriezies 1918. gada 3. decembrī.
Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos iestājies brīvprātīgi 1918. gada 7. decembrī un iecelts par Rīgas apsardzības 2. rotas komandieri. Pēc Rīgas krišanas 1919. gada 7. janvārī komandēts uz Igauniju un 10. janvārī iecelts par Latvijas pilnvaroto militāro pārstāvi. No 1919. gada 2. februāra Ziemeļlatvijas karaspēka komandieris. 28. februārī paaugstināts par kopvedi (pulkvedi-leitnantu), bet 13. martā – par pulkvedi.
Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru apbalvots par to, ka 1919. gada sākumā “noorganizēja mūsu spēkus Ziemeļvidzemē, to priekšgalā iesāka mūsu valsts atbrīvošanu no skaitā un bruņojumā pārākiem lieliniekiem un jūnijā, kad pie Cēsīm tika sakautas vācu landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas, vajāja tās līdz pat Rīgai, tā atbrīvodams visu Ziemeļvidzemi”.
Pēc uzvaras Cēsu kaujās 15. jūlijā iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un pārzinājis Rīgas un tās apkārtnes aizsardzību kā Dienvidu frontes pavēlnieks. Šajā amatā atradies līdz 12. oktobrim, kad viņa vietā iecelts ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Pēc atcelšanas no amata saistībā ar bermontiešu uzbrukuma sākumā 9. novembra vakarā pāragri doto pavēli atkāpties uz Juglas pozīcijām, atsakoties no Rīgas aizstāvēšanas, ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štāba virsnieku rezervē, vēlāk darbojies kara likumprojektu un reglamentu izstrādes komisijās, kara tiesas pagaidu loceklis. 1921. gadā pārskaitīts Galvenā štāba virsnieku rezervē, bet nākamā gada 1. aprīlī atvaļināts no armijas štatu samazināšanas dēļ. Miris 1928. gada 16. janvārī Rīgas kara slimnīcā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Apbalvots arī ar Igaunijas Brīvības krusta I šķiras II pakāpi. Ordenis piešķirts, “novērtējot militāros pakalpojumus, ko parādījis kā cīņu biedrs Igaunijas Brīvības cīņās, organizējot karaspēka daļas, palīdzot operācijās Dienvidu frontē pret boļševikiem un landesvēru”.
Zemitānam uzstādīta piemiņas plāksne arī Aizkraukles luterāņu baznīcā (sk.).
Avoti: Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 129. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 582. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 508. lpp.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 418.-419. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 300.-301. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 148, 28.09.1995.; Brīvā Latvija, Nr. 37, 02.10.1995. Brīvā Latvija, Nr. 46, 04.12.1995.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru