Rīgas Pirmajos Meža kapos majora Ernesta Laumaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts bijušais Latvijas armijas virsnieks un Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) triecienbataljona komandieris majors Ernests Laumanis. 1998. gada 8. maijā, E. Laumaņa 90. dzimšanas dienā, uz viņa kapa tika uzstādīts tēlnieka Harija Sprinča iesārtā granītā darināts piemineklis. Rupji apstrādātā šķeltā laukakmenī atveidota latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuve-vairodziņš, kam pieslejas ozollapām apvīts zobens. Piemineklī zem krusta zīmes iekalts teksts: 

LATVIEŠU LEĢIONA
19. DIVĪZIJAS MAJORS
TRIECIENBATALJONA KOMANDIERIS
KURZEMES CIETOKSNĪ
ERNESTS LAUMANIS
* 1908. 8. V    † 1968. 13. XII
VĀCU KRUSTA ZELTĀ KAVALIERIS 

Piezīme. E. Laumanis nav bijis apbalvots ar Vācu krustu zeltā, un sākotnējā teksts pēdējā rinda vēlāk acīmredzot tikusi izslīpēta. 

Lai gan piemiņas zīme tika uzstādīta jau 8. maijā, tās oficiālā iesvētīšana notika tikai tā paša gada 30. septembrī. 

Pieminekli uzstādījusi Latvijas Daugavas Vanagu E. Laumaņa vārdā nosauktā Rīgas nodaļa. 

Vēsturiska atkāpe. Ernests Laumanis dzimis 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Mācības sācis Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā beidzis Valsts Liepājas tehnikumu. Jaunībā vēlējies studēt teoloģiju, taču līdzekļa trūkuma dēļ no tā nācies atteikties. 

Pēc gada, ko Laumanis aizvadīja obligātajā karadienestā, un strādādams Liepājas dzelzceļa darbnīcās, 1928. gadā viņš iestājās Latvijas kara skolā, ko pabeidza 1930. gada 1. septembrī, iegūstot leitnanta pakāpi un kļūstot par vada komandieri. Dienējis 2. Ventspils kājnieku pulkā, bet pēc tam 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1932. gadā paaugstināts par virsleitnantu. 1939. gada aprīlī personisku iemeslu dēļ no armijas atvaļinājies. 

Pēc Latvijas okupācijas bijušo dienesta biedru pierunāts, Laumanis atgriežas karadienestā uz Latvijas armijas bāzes PSRS okupācijas varasiestāžu izveidotajā 24.teritoriālajā strēlnieku korpusā, taču jau 1941. gada februārī atkal tiek atvaļināts. 

Sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, Laumanis 1941. gada 29. jūnijā pievienojas latviešu pašaizsardzības spēkiem, kļūstot par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības komandieri. Vēlāk viņš nonāk 21. (Liepājas) policijas bataljonā, ar kuru kopā 1942. gada aprīlī dodas uz Austrumu fronti un piedalās kaujās pie toreizējās Ļeņingradas. Pēc smagajām jūlija kaujām, kurās Laumanis aizstāja kritušo rotas komandieri un vairākkārt vadīja pretuzbrukumus, atjaunojot pārrauto vienības fronti, viņš tiek izvirzīts apbalvošanai, kā arī paaugstināts par kapteini un iecelts par 1.rotas komandieri. 

Pēc Latviešu leģiona izveidošanas līdz ar 21. policijas bataljonu Laumanis tiek ieskaitīts 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 1943. gada 30. aprīlī nosūtīts uz Volhovas fronti, kur jūlijā tiek ievainots. M mēnesi vēlāk apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu. Atkāpjoties no Volhovas, 1944.gada 21. janvārī pie Dolgovas tiek atkārtoti ievainots. 

Pēc atgriešanās ierindā jau Latvijas teritorijā 1944.gada pavasarī tiek iecelts par 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – fizilieru jeb trieciena) bataljona komandieri, un par veiksmīgu bataljona komandēšanu Daļģu-Aizkrūkles kaujās augustā viņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzs krustu. Īpašu ievērību Laumaņa vadītais bataljons izpelnās pēc atkāpšanās uz Kurzemi, kur tas piedalās kaujās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes, kā arī veic vairākas veiksmīgas operācijas Sarkanās armijas aizmugurē. 1945. gada februārī Laumani paaugstina par majoru un apbalvo ar iekļaušanu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstā. 

Pēc Vācijas kapitulācijas Laumanis aptuveni mēnesi slēpjas Kurzemes mežos, taču 18. jūnijā kopā ar dienesta biedru leitnantu Alfonu Ķiški netālu no Pūres stacijas uzduras sarkanarmiešu postenim un krīt gūstā. 1946. gada 2. martā PSRS Iekšlietu Tautas Komisariāta kara tribunāls viņu notiesā uz 20 gadiem katorgas darbos. No ieslodzījuma atbrīvots, pamatojoties uz PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. 

Laumanis atgriežas Liepājā, taču 1957. gada 16. martā viņu atkārtoti apcietina un apsūdz par “pretpadomju materiālu izgatavošanu un izplatīšanu”. 18. jūnijā LPSRS Augstākā tiesa Laumanim piespriež piecu gadu ieslodzījumu, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā. Viņu nosūta uz Potmas nometni Mordovijā, kur viņš sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu cālīti un Knutu Skujenieku. Pēc soda izciešanas Laumanis 1966. gada 17. novembrī atgriežas Latvijā, taču viņa veselība jau ir smagi iedragāta, un 1968. gada 13. decembrī viņš mirst ar sirdstrieku. 

Pie viņa kapavietas okupācijas laikā, kā arī pēc neatkarības atjaunošanas 8. maijā regulāri pulcējās viņa dienesta un ieslodzījuma biedri. 

Avoti: Neiburgs, U. Nesalauzts. Mājas Viesis, Nr.9 (541), 2015. gada 8.-21. maijs, 26.-30. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā, 11.sēj., Red. Bērziņš, A. J. Toronto: Daugavas Vanagu Centrālā valde, 1993. 160.-171. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 20, 23.05.1998.; Brīvā Latvija, Nr. 39, 10.10.1998.