Atrodas Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas.
Atklāta 1996. gada 24. maijā. Granīta piemiņas plāksnē iekalts teksts ar to 26 Nautrēnu vidusskolas bijušo audzēkņu vārdiem, kas darbojušies nacionālās pretestības kustības organizācijā “Latgales vanagi”:
NO 1947. g. APRĪĻA LĪDZ 1949. g. MAIJAM
NAUTRĒNU VIDUSSKOLĀ
UN TĀS APKĀRTNĒ DARBOJĀS PRET
OKUPANTIEM VĒRSTA SLEPENA JAUNIEŠU
NACIONĀLI PATRIOTISKĀ PRETPADOMJU
ORGANIZĀCIJA “LATGALES VANAGI”
ALEKSANDRS JERUMANS VAD.
PĒTERIS JERMACĀNS VAD.
VIETN.
JULIANS BELEVIČS KAZIMIRS
BRASLA
JĀNIS GLEIZDS ANTONS
GAILUMS
VITOLDS GLEIZDS ALOIZS
GUDRĪTS
ANNA GUTĀNE STAŅISLAVS
KŪKOJS
ALFONS KRIŠĀNS BRONISLAVA
KRIŠĀNE
ANTONS LUDBORŽS VERONIOKA
IVULĀNE
EDUARDS LUDBORŽS JĀNIS
LUDBORŽS
JĀNIS LUBĀNS JĀZEPS
LUDBORŽS
STANISLAVS LUBĀNS VLADISLAVS
ODUMĀNS
ADOLFS RANCĀNS ANTONS
RANCĀNS
JĀNIS RAMANS VERONIKA
URTĀNE
ANNA VELIKĀNE ANDREJS
ZUBKO
Piemiņas zīmes uzstādīšanas iniciators bijis viens no izdzīvojušajiem “Latgales vanagu” biedriem – Antons Ludboržs, kas, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju. Piemiņas plāksnes uzstādīšanu finansiāli atbalstījusi LNNK valde, kā arī Latvijas Zemnieku savienības biedri – vietējie uzņēmēji un mecenāti Voldemārs Novokšānovs un Zunda.
Vēsturiska atkāpe. 1947. gadā Nautrēnu vidusskolas vecāko klašu audzēkņi Aleksandra Jerumana vadībā izveidoja nacionālās pretestības organizāciju “Latgales vanagi”. Vēlāk organizācijai pievienojušies arī citi jaunieši, kas nav mācījušies Nautrēnu vidusskolā. Jaunieši izplatīja antikomunistiskas proklamācijas, darbojās kā nacionālo partizānu sakarnieki un vāca viņiem ieročus. Tā, piemēram, 1947. gada 6. novembrī, kad Nautrēnu vidusskolā okupācijas varasiestādes bija organizējušas svinīgu sarīkojumu par godu lielinieku 1917. gada apvērsuma jeb tā dēvētās oktobra revolūcijas kārtējai gadadienai, vairāki “Latgales vanagu” biedri iekļuva militārās mācības kabinetā, kur nozaga divas mašīnpistoles un divas šautenes.
Visievērojamāko akciju “Latgales vanagi” sarīkoja 1949. gada 25. martā. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Gleizds – strādāja par Nautrēnu ciema padomes sekretāru, un tādējādi jauniešiem laikus izdevās uzzināt par paredzētajām masveida deportācijām. Lai tās aizkavētu, “Latgales vanagi” gar Rogovkas-Ruskulovas ceļu vairākās vietās ierīkoja bruņotus slēpņus. Lai gan okupācijas varasiestādes par to uzzināja un no slēpņiem izvairījās, izvešanu akcija daļēji tika novērsta un Rancānos ļaužu gūstītāji neieradās.
Taču čekai bija izdevies organizācijā iefiltrēt savu aģentu, un jau aprīļa baigās sākās jauniešu aresti. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Lubāns, lai nenonāktu čekistu gūstā, nošāvās. Tomēr daļai “Latgales vanagu” izdevās no aizturēšanas izvairīties, aiziet mežos un pievienoties nacionālajiem partizāniem. Viņu vidū bija arī J. Gleizds, kurš, būdams ievainots, lielinieki sagūstīja krita 1949. gada 20. oktobrī pēc uzbrukuma partizānu grupai no slēpņa pie Ičas upes (sk.). Savukārt organizācijas līderi A. Jerumānu čekistiem izdevās sagūstīt tikai 1954. gadā. Vēl trīs “Latgales vanagi” – Jāzeps Ludboržs, Antons Gailums un Jānis Romāns – krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos (sk.).
Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 84. lpp.; Laiks, Nr. 50, 29.06.1996.; Latvija Amerikā, Nr. 14, 02.04.2005.; Latvija Amerikā, Nr. 24, 16.06.2007.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru