Atrodas pie Upmalas pagasta Vanagu katoļu baznīcas.
Atklāta 2005. gada 8. oktobrī, Antona Juhņeviča 100. dzimšanas dienā. Granīta plāksnē iekalts teksts:
VANAGU KATOĻU DRAUDZES PRĀVESTA
ANTONA JUHNĒVICA (1905. – 1947.)
PIEMIŅAI
VIŅA VADĪBĀ 1945. GADA 28. JANVĀRĪ TIKA ATVAIRĪTS
ČEKISTU UZBRUKUMS ŠIM DIEVNAMAM.
ANTONS JUHNĒVIČS BIJA LATVIJAS NACIONĀLĀS
MEATKARĪBAS CĪŅAS ATBALSTĪTĀJS
Piemiņas plāksni uzstādījusi Latvijas nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Vārkavas novada pašvaldību.
Vēsturiska atkāpe. Antons Juhņevičs dzimis 1905. gada 8. oktobrī Gaigalavas pagastā. Pēc Aglonas katoļu ģimnāzijas beigšanas iestājies Rīgas Katoļu teoloģijas augstskolā, bet, būdams 4. kursā, no tās tiek izslēgts, jo sūdzējies par augstskolas garīgo tēvu. 1930. gadā iestājies Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā, kur studējis kanonus (baznīcas tiesības). 1933. gadā arhibīskaps Antonijs Springovičs iesvēta Juhņeviču par priesteri. Viņš strādā Daugavpils, Kombuļu un Atašienes draudzēs, līdz 1944. gadā tiek iecelts par Vanagu draudzes prāvestu.
Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, Vanagu baznīcas šķūnī un draudzes namā patvērumu rod vīri, kas dezertējuši no Latviešu leģiona, kā arī slēpjas no piespiedu mobilizācijas sarkanajā armijā. Kopumā ar Juhņeviča ziņu tiek slēpti 30 latviešu jaunieši. 1944. gada rudenī daļa no viņiem pārceļas uz tuvējo Velna purvu.
Tajā pašā laikā mācītājs savos sprediķos atklāti izsakās pret okupācijas režīmu. Okupācijas varasiestādēm kļūst arī zināms, ka Vanagu baznīcā tiek slēpti “dezertieri”, un 1945. gadā 28. janvārī baznīcu, kurā nocietinājies Juhņevičs kopā ar atlikušajiem astoņiem vīriem, ielenc čeka. Tomēr uzbrukumu ar Velna purvā esošo nacionālo partizānu atbalstu izdodas atvairīt, un Juhņevičs līdz ar pārējiem vīriem arī dodas mežā.
1945. gada vasaras beigās viņu ievēlē par Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) prezidija priekšsēdētāju ar segvārdu ”Vientulis”. Juhņevičs ir arī LTS(p)A statūtu autors. Sākas partizānu grupu apvienošana, un 1945. gada rudenī LTS(p)A darbojas jau Daugavpils, Madonas, Jēkabpils, Ilūkstes un Rēzeknes apriņķos, vienojot ap 700 partizānu.
Tomēr Juhņevičs sāk šaubīties par gaidītā “angļu desanta” ierašanos un atstāj LTS(p)A vadību. 1945. gada beigās pēc saistīšanās ar okupācijas iestādēm viņam izdodas panākt tikšanos ar tā dēvētās LPSR iekšlietu ministru Augustu Eglīti, ar kuru tiek parakstīta vienošanās, apņemoties legalizēties pašam un aicināt uz to arī sev pakļautos partizānus.
1946. gada 10. janvārī Juhņevičs piesakās okupācijas režīma drošības iestādēm Daugavpilī, un sākotnēji saskaņā ar Eglīša solīto viņš tiek atstāts brīvībā. Tomēr daudzi partizāni Juhņeviča aicinājumam legalizēties nepakļaujas un cīņu turpina.
Jau tūlīt pēc 1945. gada janvāra notikumiem A. Springovičs atceļ Juhņeviču no Vanagu prāvesta amata un līdz turpmākajam liedz pildīt priestera pienākumus. Pēc legalizēšanās Juhņevičam kā sods uz nenoteiktu laiku tiek uzlikts pienākums uzturēties Skaistkalnes klosterī. Pēc ierašanās klosterī veselības pasliktināšanās dēļ viņš tomēr lūdz atļauju doties uz Rīgu, lai apmeklētu ārstus. Šāda atļauja viņam tiek dota, un Juhņevičs ierodas Rīgā, kur apmetas pie māsas Dzirnavu ielā. Taču jau 1946. gada 24. aprīlī viņš uz ielas tiek arestēts. Ilgus okupācijas gadus par Juhņeviča tālāko likteni nekas nebija zināms. Tikai sākoties Atmodai, atklājas, ka 1946. gada 14. novembrī viņam piespriests nāvessods, kas izpildīts Rīgas Centrālcietumā 1947. gada 4. februārī.
Juhņeviča vārds minēts arī piemiņas zīmē, kas LTS(p)A vadītājiem uzstādīta
Rožkalnu pagasta Augšmuktos (sk.).
Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret
padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.;
Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 117. lpp.; Lauku Avīze, Nr.
2, 10.01.1992.; Laiks, Nr. 05.08.2006.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru