Rūjienā Skudrītes kapos LKOK Riharda Kapeikas individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienā Skudrītes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Rihards Kapeika (Kapeiks). Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Rihards Kapeika dzimis 1892. gada 23. janvārī Naukšēnu pag. Izglītojies pilsētas skolā, pēc tam piensaimnieku skolā Krievijā. Piensaimnieks Naukšēnos. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājies 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Sasniedzis podpraporšcika pakāpi. Piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Jura krustu. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 27. februārī, virsnieka v.i. 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka ložmetēju komandā. Cīnījies Vidzemē un Latgalē pret lieliniekiem, Zemgalē pret bermontiešiem. Par kauju nopelniem pie Lubānas un Jaunjelgavas paaugstināts par leitnantu, skaitot no 1919. gada 17. novembra. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 6. februārī Latgalē kaujā Kožuru sādžā, “kad mūsu vienībai nācās atkāpties, Kapeika līdz pēdējai patronai apšaudīja tiešā tuvumā pienākušo pretinieku, tā dodams iespēju mūsējiem atkāpties un izvest sev līdzi karamateriālus”. 

Atvaļināts 1921. gada 20. oktobrī. Jaunsaimnieks Naukšēnu pagasta “Strēlniekos”, 1931. gadā mainījis uzvārdu uz Arājs. No 1930. līdz 1934. gadam Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedrs un šīs partijas Rūjienas rajona priekšsēdētājs. Līdz 1929. gadam aizsargu organizācijas Naukšēnu nodaļas priekšnieks. 1940. gadā mainījis uzvārdu uz Krauja. 

1944. gadā, tuvojoties lieliniekiem, devies uz Kurzemi, kur dzīvojis arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā. Mūža nogalē atgriezies Naukšēnos, tad pārcēlies uz Rencēniem, kur arī miris 1975. gada 26. jūnijā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 234. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Pētera Kantāna individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Ģimenes kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Kantāns. Pie kapa uzstādīta granītā darināta kopīga piemiņas plāksne Kantāniem un Miezīšiem. Tajā iekalts arī P. Kantāna vārds. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Viņa vārds nav minēts arī nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Foto: 05.09.2014., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Kantāns dzimis 1896. gada 24. aprīlī Ābeļu pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis Gārsenes pagastā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 70. Režicas kājnieku pulkā, piedalījies kaujās Daugavpils frontē. 1916. gadā kontuzēts. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 28. maijā, Vidzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 13.–14. novembrī Rīgas apkaimē pie Tīriņmuižas Kantāns “brīvprātīgi devas izlūkgājienā pa Jelgavas šoseju un, neskatoties uz vairākām apšaudēm, ieguva svarīgas ziņas, atņēma bermontiešiem telefona aparātus un 8 verstis garu telefona kabeli, tā sekmēdams ienaidnieka pretuzbrukuma atsišanu”. 

Pēc atvaļināšanas 1922. gadā dzīvojis Rīgā, važonis. Piešķirta jaunsaimniecība Gārsenes pagasta “Kalniņos”. Par turpmāko dzīves gaitu ziņu trūkst. Miris 1982. gada 19. jūnijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 234. lpp.; Cemety.lv.

Ezernieku pagasta Udrijas kapos LKOK Teodora Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Ezernieku pagasta Udrijas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Teodors Kalniņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Teodors Kalniņš dzimis 1895. gada 1. februārī Valkā. Draudzes skolas izglītība. Kurpnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Pāvila gvardes pulkā, piedalījies kaujās Galīcijas frontē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā Strenčos, iedalīts 7. Siguldas kājnieku pulkā. Par drošsirdību kaujās pret bermontiešiem paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 17. oktobrī Rīgā uzbrukumā cementfabrikai pie Volermuižas kaprālis Kalniņš “sava vada priekšgalā metās tuvcīņā un atņēma ienaidniekam 2 ložmetējus, kā arī saņēma gūstekņus, tā lielā mērā sekmēdams tālāko uzbrukumu”. 

Atvaļināts 1921. gada 27. februārī. Zemkopis, amatnieks Trikātas pagasta Jaunkalniņos. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis tā dēvētajā vietējā kolhozā (kolektīvajā saimniecībā) “Gaisma”. Mūža nogalē dzīvojis meitas ģimenē, Ezernieku pagastā. Miris 1980. gadā. 

Teodora Kalniņa vārds iegravēts vienā no stēlām Valkas Meža kapos, kas veltītas ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 230. lpp.; timenote.info/lv.

Jelgavas Baložu kapos LKOK Teodora Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Jelgavas Baložu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Teodors Kalniņš. 

Vēsturiska atkāpe. Teodors Kalniņš dzimis 1882. gada 29. maijā Liezeres pagastā. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. No 1902. līdz 1914. gadam skolotājs Druvienā, Ķirbižos, Liezerē, Cēsu pilsētas zēnu elementārskolā. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 147. Samaras kājnieku pulkā, 295. Sviras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Galīcijā, apbalvots ar Jura medaļas IV šķiru un Jura krusta IV šķiru. 

1915. gada septembrī komandēts uz Oranienbaumas praporščiku skolu, ko beidzis 1916. gada janvārī, iegūstot praporščika pakāpi. Nosūtīts uz 35. Sibīrijas strēlnieku bataljonu, martā pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Vada, vēlāk rotas komandieris. Piedalījies daudzās kaujās. 1917. gadā paaugstināts par podporučiku, vēlāk – par poručiku. Augustā iecelts par bataljona komandieri, bet septembrī piešķirta štābkapteiņa pakāpe. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Vladimira ordeņa IV šķiru ordeņiem. 

1917. gada decembrī atvaļināts, dzīvojis vecāku mājās. 1918. gada vasarā darbojies pulkveža Fridriha Brieža pretlielinieciskajā organizācijā Maskavā, bet no augusta skolotājs Cēsīs. 

1919. gada 10. martā organizējis pretlieliniecisko (“zaļo”) partizānu grupu, bet no 28. jūnija ieskaitīts Latvijas armijā kapteiņa pakāpē. Dienējis Rīgas Jaunformējamos spēkos, 4. Siguldas kājnieku (vēlākajā 3. Jelgavas) pulkā. 3. Jelgavas kājnieku pulka komandas sastāvā norīkots uz Liepāju, vēlāk ieskaitīts par klases vadītāju Liepājas karaskolā. Bermontiādes dienās uzņēmies Liepājas karaostas garnizona priekšnieka pienākumus, apstiprināts par Latgales papildu bataljona komandieri, pēc tā pārformēšanas par 10. Aizputes kājnieku pulku vadījis vienību kaujās pret bermontiešiem. 1919. gada oktobrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 

Ar Lāčplēša Kara ordeņa II un III šķiru apbalvots par to, ka 1919. gada 4. novembrī Kalniņš, “būdams karaostas nocietinātā rajona priekšnieks, ar sev padotiem spēkiem izturēja ienaidnieka pirmos uzbrukumus”. Savukārt 14. novembrī, “kad ienaidnieka galvenie spēki izsita mūsu vienības no fortiem, ar izveicīgu manevrēšanu novirzīja mūsu daļas pret ienaidnieka spārnu; tā rezultātā mūsējie spēja sagrupēties, izšķirošā triecienā piespiest vāciešus bēgt un atbrīvot aplenkto pilsētu un tās garnizonu”. 

1925. gadā paaugstināts par pulkvedi, 10. Aizputes kājnieku pulka komandieris. 1923. un 1929. gadā beidzis kara akadēmiskos kursus. Vairākkārt izpildījis 4. Zemgales divīzijas komandiera pienākumus. 1932. gadā piekomandēts Armijas štāba Apmācības daļai. 1933 gadā iecelts par Virsnieku kursu priekšnieku, no 1935. gada Augstākās karaskolas pasniedzējs. 1936. gada jūlijā atvaļināts no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Dzīvojis Jelgavā. Piešķirta jaunsaimniecība Liezeres pagastā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. 

Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam Jelgavas pilsētas valdes Izglītības nodaļas vadītājs. 1943. gada martā veselības stāvokļa dēļ atteicies no piedāvātā Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru (latviešu nr. 2) divīzijas komandiera posteņa. 1944. gada septembrī no Rīgas izbraucis uz Vāciju, kur kara beigās nonācis padomju okupācijas zonā un 1945. gada beigās bijis spiests ar ģimeni atgriezies Rīgā. 

Tā paša gada 20. decembrī arestēts un notiesāts par sadarbošanos ar nacistiskās okupācijas varasiestādēm un ieslodzīts koncentrācijas nometnē Krievijā. 1956. gadā atbrīvots un atgriezies Jelgavā pie ģimenes, kur strādājis par slimnīcas tehnisko sekretāru, vēlāk par ātrās medicīniskās palīdzības stacijas sanitāru. Miris 1967. gada 13. martā Jelgavā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 230. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 230. lpp.

Sausnējas kapos LKOK Nikolaja Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Sausnējas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Kalniņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Nikolajs Kalniņš dzimis 1896. gada 29. maijā Dundagas pagastā pareizticīga skolotāja ģimenē. Beidzis Ventspils reālskolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada jūlijā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 1. rezerves artilērijas divizionā Lugā. 1916. gadā beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā (tagadējā Sanktpēterburgā), iegūstot praporščika pakāpi, ieskaitīts 276. rezerves kājnieku pulkā. 1916. gada decembrī pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku, bet mēneša beigās – uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna, Ķekavas, Olaines. 1917. gada februārī iecelts par tranšeju lielgabalu komandas priekšnieku. 1917. gada oktobrī piešķirta podporučika pakāpe un jau tajā pašā mēnesī paaugstināts par poručiku. Pulkā palicis līdz lielinieku apvērsumam. 1918. gada februārī komandēts pārtikas sagādei uz Harkivu, kur atvaļinājies uz atgriezies vecāku mājās Latvijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 12. martā Ventspilī virsleitnanta pakāpē, dienējis Liepājas jaunformējamajos spēkos, vēlāk Apsardzības ministrijas Kontroles un informācijas nodaļā un 3. Atsevišķajā studentu bataljonā. Piedalījies Kurzemes un Zemgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Pēc Rīgas ieņemšanas pārcelts uz Latgales fronti. Augustā ieskaitīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 16. janvārī Latgalē Kalniņš, “saņēmis uzdevumu ieņemt Lasavas un Pasmas sādžas, pēc neveiksmes frontālā triecienā, zem stipras uguns pārgāja upi ienaidnieka aizmugurē, ielauzās sādžā, saņēma 40 gūstekņus, 2 ložmetējus, vairākus tūkstošus patronu u.c. karamateriālus”. 

1920. gada novembrī paaugstināts par kapteini un decembrī iecelts par rotas komandieri. 1924. gadā beidzis virsnieku kursus, 1925. gadā pārcelts uz Kara ministrijas sekretariātu, vecākais darbvedis, no 1926. gada adjutanta vietas izpildītājs Armijas štābā, no 1929. gada armijas komandiera adjutants. 1930. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, no novembra valsts prezidenta pils komandants. 1936. gadā beidzis Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļu un pārcelts uz Kara tiesu, kara tiesu amatu kandidāts, vēlāk – kara tiesas sekretāra palīga vietas izpildītājs. 1937. gada decembrī pēc paša vēlēšanās atvaļināts, Latvijas Kredītbankas pilnvarotais. Līdz 1940. gadam Aizsargu Aviācijas pulka štāba eskadriļas aizsargs.Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV un V šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa III šķiru, Beļģijas Kroņa ordeņa IV šķiru, Zviedrijas Šķēpa ordeņa IV šķiru un Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru. 

Miris 1940. gada 6. septembrī Lielplatones pagastā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 229. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 228.-229. lpp.

Jelgavas Zanderu kapos LKOK Kārļa Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Jelgavas Zanderu kapos Dobeles šosejā 69. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Kalniņš. Ir kopīga granīta piemiņas plāksne Lazdiņiem un Kalniņiem, kurā minēts arī Kārļa Kalniņa vārds. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Kalniņš dzimis 1899. gada 17. oktobrī Jelgavā strādnieku ģimenē. Pilsētas skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada janvārī iesaukts Krievijas armijā, līdz 1918. gada decembrim dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna. No 1917. gada līdz 1918.gadam turpinājis dienestu savā pulkā Petrogradā (tagad Sanktpēterburgā). 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 25. maijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās ar bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī Anniņmuižas rajonā “stiprā ienaidnieka ugunī [kareivis] Kalniņš, neskatoties uz kaujā gūtiem diviem ievainojumiem, straujā triecienā ielauzās bermontiešu ierakumos un ieguva ložmetēju”. 

1920. gadā pārcelts robežsardzes dienestā. Atvaļināts 1921. gada 25. novembrī. Līdz 1925. gadam strādājis ziepju fabrikā Jelgavā, pēc tam līdz 1940. gadam revidents 1. Jelgavas slimokasē. Dzīvojis Jelgavā, piešķirts apbūves gabals Rīgas Jūrmalā. 

Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam grāmatvedis a/s “Turība”. 

Arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā grāmatvedis dažādās iestādēs Jelgavā. No 1966. gada pensionārs, līdz 1982. gadam grāmatvedis Jelgavas pensionāru pašpalīdzības fondā. Miris 1985. gada 24. novembrī. 

Kārļa Kalniņa vārds iegravēts arī vienā no stēlām, kas Jelgavas Meža kapos uzstādītas, pieminot pilsētā un novadā dzimušos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 228. lpp.; Cemety.lv.