Slokā Kauguru kāpās piemineklis Zolta rotai

Atrodas Slokā Kauguru kāpās Kaugurciema ielā. GPS 56.962417, 23.621169 

Pieminekļa pamatakmens likts 1934. gada 11. novembrī vietā, kur 1919. gada 18. maijā notika Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Studentu bataljona 2. (Zolta) rotas kauja ar lieliniekiem. Tajā dienā pieminekļa pamatos tika iemūrēta arī kapsula ar attiecīgu aktu. Pats piemineklis atklāts tā paša gada 25. novembrī.

Nepilnus divus metrus augstais plēstas akmens šķilas veidā veidotais piemineklis bija uzstādīts uz mūrēta granīta četrpakāpju terasveida paaugstinājuma. Akmens pieminekļa veidošanai iegūts Ķemeru apkaimē pie Kaņiera ezera. Kalšanas darbus veicis akmeņkalis Paegle. Pieminekļa uzstādīšanu organizējusi Latvju nacionālās jaunatnes savienības Slokas nodaļa un Slokas pašvaldība.

Foto: 06.09.2020., karaviru.kapi

Pieminekļa lejasdaļā iestiprināta melna granīta plāksne (66,5 x43 cm) ar tekstu:

ŠEIT KRITA PAR LATVIJU

1919. G. 18. MAIJĀ

L. O. K. KAPTEINIS

ZOLTS PAULIS

VIRSLEITNANTS

GRINTĀLS EDVARDS

KAREIVJI

MELNGALVIS ANDREJS

SILIŅŠ FRICIS

KĀRKLIŅŠ JĀNIS

PŪLITS ŽANIS

Foto: 06.09.2020., karaviru.kapi

Komunistiskās okupācijas laikā saskaņā ar Slokas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildkomitejas 1948. gada 8. septembra lēmumu Komunālo uzņēmumu trestam tika uzdots līdz 10. septembrim pieminekli nojaukt.

Sākoties Atmodai, Vides aizsardzības kluba Jūrmalas nodaļa organizēja nopostītā pieminekļa atjaunošanu. Restaurācijas projektu izstrādājis arhitekts Jānis Alberts. Atjaunotais piemineklis atklāts 1989. gada 18. maijā. Atšķirībā no oriģināla tas uzstādīts uz trīspakāpju paaugstinājuma, kas mūrēts no bruģakmeņiem. 2018. gadā rekonstruēts un labiekārtots pie pieminekļa esošais laukums.

Vēsturiska atkāpe. Pēc latviešu nacionālo un vācu vienību nostiprināšanās Lielupes līnijā 1919. gada pavasarī, cenšoties apsteigt gaidāmo pretlieliniecisko spēku uzbrukumu Rīgai, lielinieki izšķīrās paši pāriet uzbrukumā. Par uzbrukuma sākuma dienu tika izvēlēts 18. maijs. Galvenos triecienus lielinieki izlēma izdarīt abos frontes flangos – pie Slokas un pie Bauskas. Vissmagākā cīņa izvērtās pie Kaugurciema, kur pozīcijas jūrmalas kāpās tobrīd ieņēma Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Studentu bataljona 2. (Zolta) rota, kurai izbruka 1. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 1.bataljons.

Naktī pirms uzbrukuma jūrā plosījās stipra vētra, un vēja saceltās jūrmalas smiltis pieputināja pozīcijās izvietotos Zoltas rotas ložmetējus. Kā parasti, naktī ierakumos atradās tikai novērošanas posteņi, kamēr pārējā rota baudīja naktsmieru. Pozīcijās esošajiem novērotājiem neizdevās savlaicīgi pamanīt tuvojošos lieliniekus, un trauksme tika sacelta novēloti, bet smilšu pieputinātie ložmetēji atteicās darboties. Turklāt Zolta rota bija bruņota ar krievu parauga šautenēm, bet, sākoties kaujai, atklājās, ka atsūtītajās munīcijas kastēs atrodas vācu parauga patronas, kas rotas bruņojumā esošajiem ieročiem nederēja.

Zolta rotas vājās uguns dēļ lieliniekiem izdevās pietuvoties aizstāvju pozīcijām durkļu triecienam piemērotā attālumā. Jau kaujas sākumā tika ievainots 2. vada komandieris virsleitnants Grīntāls. Bez komandiera palikušā vada karavīri lielinieku triecienu neizturēja un pameta ierakumus, nekārtībā bēgot Kauguru virzienā. Vads ierakumos atstāja arī divus ložmetējus.

Tomēr kapteinim Zoltam pie rotas komandpunkta izdevās daļu bēgošo apturēt un, pašam uzņemoties to vadību, organizēt prettriecienu lieliniekiem, kas bija ieņēmuši tikko atstātās pozīcijas. Lielinieki bija jau paspējuši ieņemtajos ierakumos nogādāt savus ložmetējus, taču prettrieciens bija tik spējš un negaidīts, ka panika tagad izcelās lielinieku rindās. Bēgošais pretinieks ierakumos pameta gan tikko iegūtos Zolta rotas ložmetējus, gan divus pašu ložmetējus, kuri tagad tika pavērsti pret steigā atejošajiem lieliniekiem.

Bēgošo lielinieku atkāpšanos kavēja ierakumu priekšā uzstādītie dzeloņstiepļu aizžogojumi, un tas noveda pie lieliem pretinieka zaudējumiem.

Šajā kaujā lielinieki zaudēja saskaņā ar dažādiem avotiem 30 līdz 50 kritušo. Latviešu nacionālās vienības saņēma arī sešus gūstekņus un kā trofejas ieguva trīs ložmetējus un tranšeju bumbmetēju.

Tomēr prettriecienā laikā krita arī 2. rotas komandieris kapteinis Zolts. Pēc rotas ierakumu ieņemšanas lielinieki sakropļoja un noslepkavoja tajos palikušo ievainoto virsleitnantu Grīntālu. Kaujā krita arī četri Zolta rotas kareivji, bet leitnants Žanis Ķincis zaudēja abas acis.

1919. gada 18. maijā kritušie kareivji Siliņš, Kārkliņš, Melngalvis un Pūlits apglabāti pie Ķemeru luterāņu baznīcas (sk.). Arī kapteinis Zolts sākotnēji tika apglabāts pie Ķemeru baznīcas, taču 1920. gadā tuvinieki viņa mirstīgās atliekas pārveda uz dzimtas kapiem Mazsalacā (sk.). Savukārt virsleitnants Grīntāls apglabāts Kuldīgas Annas kapos (sk.).

Papildināts: 11.05.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 153.-154. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. Gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 141.lpp.; Ģibietis, Ž. Kapteiņa Zolta rota. Rīga: Autora izdevums, 1940. 105-107.lpp. Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Red: Peniķis, M. 1.sēj., Rīga: Literatūra, 1938. 127-130.lpp.; Jūrmalas Vārds, Nr. 44, 17.11.1934.