Atrodas Jelgavas Baložu kapos.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Teodors Kalniņš.
Vēsturiska atkāpe. Teodors Kalniņš dzimis 1882. gada 29. maijā Liezeres pagastā. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. No 1902. līdz 1914. gadam skolotājs Druvienā, Ķirbižos, Liezerē, Cēsu pilsētas zēnu elementārskolā.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 147. Samaras kājnieku pulkā, 295. Sviras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Galīcijā, apbalvots ar Jura medaļas IV šķiru un Jura krusta IV šķiru.
1915. gada septembrī komandēts uz Oranienbaumas praporščiku skolu, ko beidzis 1916. gada janvārī, iegūstot praporščika pakāpi. Nosūtīts uz 35. Sibīrijas strēlnieku bataljonu, martā pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Vada, vēlāk rotas komandieris. Piedalījies daudzās kaujās. 1917. gadā paaugstināts par podporučiku, vēlāk – par poručiku. Augustā iecelts par bataljona komandieri, bet septembrī piešķirta štābkapteiņa pakāpe. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Vladimira ordeņa IV šķiru ordeņiem.
1917. gada decembrī atvaļināts, dzīvojis vecāku mājās. 1918. gada vasarā darbojies pulkveža Fridriha Brieža pretlielinieciskajā organizācijā Maskavā, bet no augusta skolotājs Cēsīs.
1919. gada 10. martā organizējis pretlieliniecisko (“zaļo”) partizānu grupu, bet no 28. jūnija ieskaitīts Latvijas armijā kapteiņa pakāpē. Dienējis Rīgas Jaunformējamos spēkos, 4. Siguldas kājnieku (vēlākajā 3. Jelgavas) pulkā. 3. Jelgavas kājnieku pulka komandas sastāvā norīkots uz Liepāju, vēlāk ieskaitīts par klases vadītāju Liepājas karaskolā. Bermontiādes dienās uzņēmies Liepājas karaostas garnizona priekšnieka pienākumus, apstiprināts par Latgales papildu bataljona komandieri, pēc tā pārformēšanas par 10. Aizputes kājnieku pulku vadījis vienību kaujās pret bermontiešiem. 1919. gada oktobrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.
Ar Lāčplēša Kara ordeņa II un III šķiru apbalvots par to, ka 1919. gada 4. novembrī Kalniņš, “būdams karaostas nocietinātā rajona priekšnieks, ar sev padotiem spēkiem izturēja ienaidnieka pirmos uzbrukumus”. Savukārt 14. novembrī, “kad ienaidnieka galvenie spēki izsita mūsu vienības no fortiem, ar izveicīgu manevrēšanu novirzīja mūsu daļas pret ienaidnieka spārnu; tā rezultātā mūsējie spēja sagrupēties, izšķirošā triecienā piespiest vāciešus bēgt un atbrīvot aplenkto pilsētu un tās garnizonu”.
1925. gadā paaugstināts par pulkvedi, 10. Aizputes kājnieku pulka komandieris. 1923. un 1929. gadā beidzis kara akadēmiskos kursus. Vairākkārt izpildījis 4. Zemgales divīzijas komandiera pienākumus. 1932. gadā piekomandēts Armijas štāba Apmācības daļai. 1933 gadā iecelts par Virsnieku kursu priekšnieku, no 1935. gada Augstākās karaskolas pasniedzējs. 1936. gada jūlijā atvaļināts no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Dzīvojis Jelgavā. Piešķirta jaunsaimniecība Liezeres pagastā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru.
Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam Jelgavas pilsētas valdes Izglītības nodaļas vadītājs. 1943. gada martā veselības stāvokļa dēļ atteicies no piedāvātā Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru (latviešu nr. 2) divīzijas komandiera posteņa. 1944. gada septembrī no Rīgas izbraucis uz Vāciju, kur kara beigās nonācis padomju okupācijas zonā un 1945. gada beigās bijis spiests ar ģimeni atgriezies Rīgā.
Tā paša gada 20. decembrī arestēts un notiesāts par sadarbošanos ar nacistiskās okupācijas varasiestādēm un ieslodzīts koncentrācijas nometnē Krievijā. 1956. gadā atbrīvots un atgriezies Jelgavā pie ģimenes, kur strādājis par slimnīcas tehnisko sekretāru, vēlāk par ātrās medicīniskās palīdzības stacijas sanitāru. Miris 1967. gada 13. martā Jelgavā.
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 230.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 230.
lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru