Mērsraga Vecajos kapos LKOK Pētera Bebriša individuāls apbedījums

Atrodas Mērsraga Vecajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Bebrišs. 2020. gada 31. oktobrī viņa tuvinieki uz kapa uzstādīja kokā darinātu piemiņas zīmi. Par tās paraugu ņemtas tautiskā stilā veidotās piemiņas zīmes, kas savulaik tika uzstādītas Vidrižos Limbažu pilsētas un iecirkņa komandantam jūras virsleitnantam, LKOK Vilim Gelbem un diviem viņa komandas karavīriem (sk.). 

Piemiņas zīmes izgatavošanu organizēja Pētera Bebriša mazdēls Juris Bebrišs. Pašu piemiņas zīmi darinājis uzņēmums “Pakāpiens Plus”, bet uz tās esošo Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu un uzrakstu nodrošinājis uzņēmums “I&L Reklāmdruka”. Uz piemiņas zīmes lasāms sekojošs teksts: 

Lāčplēša
Kara ordeņa kavalieris,
kapteinis
Pēteris
Bebrišs
1892 – 1981 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Bebrišs dzimis 1892. gada 21. janvārī toreizējā Izabelinas (tagad Skaistas) pagasta Bebrišu sādžā. 1911. gadā kā eksternis nolicis tautskolotāja eksāmenu Pēterburgas izglītības apgabalā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā, brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 316. Novgorodas kājnieku družīnā, paaugstināts par jefreitoru, bet vēlāk – par jaunāko apakšvirsnieku. No 1914. gada decembra līdz 1915. gada februārim mācījis 57. zemessargu brigādes zaurjadpraporščiku (praporščiku vietas izpildītāju) skolā, martā paaugstināts par zaurjadpraporščiju un nosūtīts uz 312. Petrogradas družīnu. 1915. gada maijā kā eksternis nokārtojis virsnieka pārbaudījumus 1. Pēterhofas praporščiku skolā un jūnijā iedalīts jaunformējamajā 436. Novaladogas kājnieku pulkā pie Rīgas. Jūlijā paaugstināts par praporščiku. Piedalījies kaujās pret vāciešiem, 1916. gada janvārī izlūkgājiena laikā Tīreļpurvā pie Mangaļu mežsarga mājām ievainots plaukstā, taču palicis ierindā. Martā ievainots ar šķembu galvā, bet maijā kontuzēts. Arī abos šajos gadījumos palicis ierindā. Jūnijā vēlreiz ievainots un evakuēts ārstēšanai uz Petrogradu. Pēc izveseļošanās septembrī nosūtīts uz 72. rezerves kājnieku pulku Brjanskā, bet decembrī atgriezies 436. pulkā Ziemeļu frontē. Paaugstināts par podporučiku un iecelts par rotas komandieri. 1917. gada janvārī pārcelts uz 742. Poņevežas kājnieku pulku, bet 10. martā pēc paša vēlēšanās – uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku, paaugstināts par poručiku. Kaujās par Rīgu septembrī kontuzēts un saindēts ar kaujas gāzēm, taču palika ierindā un tika iecelts par rotas komandieri. Pēc atkāpšanās no Rīgas septembra beigās paaugstināts par štābkapteini. Apbalvots ar diviem ordeņiem un Jura krusta IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 20. augustā Mazās Juglas rajonā “vāciešu uzbrukuma aizkavēšanas nolūkā Bebrišs ar savu rotu ieņēma augstieni pie Bojārkroga un, neskatoties uz vairākkārtējiem pretinieka triecieniem un kaujā gūto smago kontūziju, noturēja augstieni 19 stundas, atkāpdamies tikai tad, kad ienaidnieks jau bija ielauzies rotas aizmugurē, tā lielā mērā sekmēdams visa pulka izvairīšanos no pilnīga ielenkuma un sagrāves”. 

Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada 6. decembrī slimības dēļ evakuēts uz Petrogradu. 1918. gada septembrī atzīts par karadienestam nederīgu, taču jau nākamā gada 18. janvārī mobilizēts Padomju Latvijas armijā, ieceļot par kara satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku Daugavpilī. No 27. janvāra līdz 15. februārim atradies apcietinājumā, bet pēc tam atgriezies iepriekšējā vienībā priekšnieka vietnieka amatā, 8. maijā pārcelts sevišķu uzdevumu ierēdņa amatā. Pēc Padomju Latvijas armijas atlieku pārformēšanas par Padomju Krievijas 15. armiju turpinājis dienestu iepriekšējā vietā, bet 1919. gada vasarā kopā ar armijas vadību evakuēts uz Veļikije Lukiem. 1920. gada 17. maijā pārcelts uz Sarkanās armijas Kara satiksmes pārvaldi Maskavā jaunākā darbveža amatā, bet 17. jūnijā iecelts par Aleksandra dzelzceļa kara satiksmes priekšnieka pārvaldes sevišķu uzdevumu ierēdni Maskavā. 1921. gada 8. aprīlī pēc paša lūguma no armijas atvaļināts un maijā kā Latvijas pilsonis atgriezies dzimtenē.  

1921. gada 28. septembrī iestājies Latvijas armijā kapteiņa pakāpē. Vada komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulka instruktoru rotā Cēsīs, no 1922. gada februāra rotas komandieris. 1923. gadā beidzis virsnieku kursus. 1935. gada decembrī pārcelts uz 10. Aizputes kājnieku pulku Daugavpilī. No 1939. gada oktobra līdz 1940. gada 8. augustam dienējis jaunizveidotajā Robežsargu brigādes 5. Krāslavas bataljonā, 2. rotas komandieris. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, Viestura ordeņa IV šķiru ar šķēpiem un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, no 22. jūnija atradies atvaļinājumā, augustā pēc paša vēlēšanās atvaļināts. Kā savu dzīvesvietu deklarējis Daugavpils apriņķi. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pārcēlies uz Mērsragu, tā dēvētā zvejnieku kolhoza (kopsaimniecības) “1. maijs” brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandas priekšnieks, vēlāk līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem kolhoza ugunsdrošības un apsardzes priekšnieks. Miris 1981. gada martā. 

Labots un papildināts: 27.12.2025. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 64. lpp.; Auseklis, 11.11.2020.; Jēkabsons, Ē. Skats no iekšienes: virsnieka Pētera Bebriša liecība par Padomju Latvijas armijas un 15. armijas vadību 1919.-1920. gadā. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XXI sēj., red. Ciganovs. J. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2025. 57.-79. lpp.˂58.-59. lpp.