Drabešu pagasta Āraišu Vanagu kapos LKOK Jāņa Grosvalda individuāls apbedījums

Atrodas Drabešu pagasta Āraišu Vanagu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Jānis Grosvalds. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz kapa uzstādīta melnā granītā darināta piemiņas plāksne, kurā zem zeltā iekrāsota Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS
PULKVEDIS
JĀNIS GROSVALDS
1891.15.IX – 1933.16.VII

Foto: 01.05.2019., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Jānis Grosvalds dzimis 1891. gada 15. septembrī Cēsu pagasta Cēsu pilsmuižas Jēkaba pusmuižā zemnieka ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu, nodarbojies ar zemkopību vecāku saimniecībā “Lazdiņos”. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā, kad sākās latviešu strēlnieku vienību formēšana, brīvprātīgi iestājies armijā un ieskaitīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. gada jūnijā iestājies Saratovas praporščiku skolā, kuru beidzis tā paša gada oktobrī un nosūtīts uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku, bet 1917. gada janvārī atgriezies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Maijā paaugstināts par podporučiku, bet novembrī piešķirta poručika pakāpe un dienestu turpinājis 17. vieglās artilērijas divizionā. 1918. gada februārī atvaļināts. Dzīvojis Pleskavā, bet vēlāk atgriezies vecāku mājās Cēsu pagastā. 

1918. gada 20. novembrī iecelts par Cēsu milicijas priekšnieku. Cēsīm krītot lielinieku rokās, devies uz Rīgu, kur ieskaitīts Iekšlietu ministrijas dienestā. Pēc atkāpšanās uz Liepāju 1919. gada februārī mobilizēts Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta pakāpē, dienējis Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Cēsu rotā (vēlāk bataljonā), bijis vada, bet vēlāk pusrotas komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. maijā uzbrukumā nocietinātajai Slokas-Asaru līnijai Grosvalds, “neskatoties uz spēcīgu ienaidnieka šauteņu, ložmetēju un lielgabalu uguni, kopā ar savu vadu pirmais sasniedza drāšu žogu un pāri tam ielauzās pretinieka līnijā. Ienaidniekiem nācās atkāpties, un mūsējie varēja sekmīgi turpināt triecienu”. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas dienējis 4. atsevišķajā bataljonā, bet 1919. g. jūnijā Vējavā un Vecpiebalgā saformējis 8. Piebalgas bataljonu, kas ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā kā 3. bataljons. Komandējis šo vienību kaujās Latgales frontē, īpaši izceļoties Varakļānu ieņemšanā, kad bataljons gāja frontālā triecienā. Par kauju nopelniem Grosvalds decembrī paaugstināts par kapteini, bet 1920. gada martā - par pulkvedi-leitnantu. 

Pēc Neatkarības kara turpinājis dienestu un 1922. gadā pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku, ieceļot par bataljona komandieri, bet vēlāk – par un pulka saimniecības daļas priekšnieku. No 1925. gada pulka komandiera palīgs 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, no 1927. gada – 10. Aizputes kājnieku pulkā, bet no 1931. gada – 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1931. gadā paaugstināts par pulkvedi. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Piešķirta jaunsaimniecība Lutriņu pagasta Jaunmuižā. 

Miris 1933. gadā Rīgas Kara slimnīcā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 176. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 188. lpp.