Atrodas Liepnas pagasta Sprinduļu kapos. GPS 57.355852, 27.459426
Uzstādīta 2020. gadā blakus piemiņas akmenim, kas veltīts Liepnas pilsoņiem,
totalitāro režīmu upuriem. Svinīgi atklāts nākamā gada 22. jūnijā.
Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. No pelēka granīta darinātajā piemiņas plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts:
1945. GADA 28. MARTĀ KAUJĀ
AŠUSILĀ KRITUŠIE PARTIZĀNI:
ARVĪDS RIŽAIS /”LAZDIŅŠ”/
VELTA RIŽĀ /”VELTA”/
ANDREJS BINDRS
LŪCIJA BINDRA /”LŪCIJA”/
PĒTERIS BINDRS /”ODZIŅŠ”/
KONSTANTĪNS /”PODIŅŠ”/
JĀZEPS VANCĀNS /”DZEJNIEKS”/
JĀNIS PUGAJS /”ASARA”/
SPRUDZĀNS /”CINTIŅŠ”/
LOČMELIS
BERTA KEIŠA /”BERTA”/
ANTOŅINA KVITKA /”TOŅA”/
Blakus uzstādīts pultsveida informatīvais stends par Ašusila kauju, kurā lasāms:
KAUJA ABRENES APRIŅĶA LIEPNAS PAGASTA AŠUSILĀ
1945. GADA 28. MARTĀ
Pirmie nelegāli dzīvojošie vīri Abrenes apriņķa Liepnā parādījās 1944. gada rudenī, bet grupas organizēšanās sākās 1945. gada janvāra sākumā, jo parādījās spējīgs un partizānu lietas zinošs līderis. Jānis Ozols no Liepnas pagasta Judiņu ciema. 1943. gadā, bēgot no mobilizācijas leģionā, pievienojās PSRS sarkanajiem diversantiem Liepnas mežos. Pēc krievu ienākšanas, 1944. gada septembrī Ozolu iecēla par Rugāju pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet decembrī Ozols dezertēja un atkal aizgāja mežā. Šoreiz jau kā nacionālais partizāns. Viņam pievienojās Arvīds Rižais, Andrejs Bindrs un Jānis Pugajs, kuri izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā. Drīz vien viņiem piebiedrojās citi dezertieri.
Pirmo bunkuru Liepnas partizāni uzcēla Ašusilā netālu no Strautiem. Partizānu skaits strauji augs. Nāca klāt ne tikai Sarkanās armijas dezertieri, bet arī no arestiem izbēgušie partizānu ģimenes locekļi. Arvīdam Rižajam piebiedrojās brālis Voldemārs, māsa Velta un viņu māte (vārds nezināms). Andrejam Bindram piebiedrojās brāļi Pēteris un Konstantīns, kā arī māsa Lūcija. 1945. gada marta sākumā “Cepurīša” grupā jau bija 26 partizāni.
Ozols grupu sadalīja trīs apakšgrupās, izveidojot strukturētu kaujas vienību. Par grupu komandieriem iecēla Arvīdu Rižo, Konstantīnu Ķeseli un Alfrēdu Brici. Katrai grupai bija ierādīts savs konkrēts nometnes aizsardzības sektors, kurš jāieņem čekistu uzbrukuma gadījumā. Tajos izraka ierakumus un iekārtoja ugunspunktus. Pašā nometnē līdzās pazemes bunkuram uzcēla vēl četras dzīvojamās būves, pirti un pārtikas noliktavu. Ašusilā veidojās stabila partizānu nometne. Tādējādi “Cepurīša” grupa bija izveidojusies par spēcīgu partizānu vienību.
Ašusila partizāniem izdevās uzņemt sakarus ar Stompaku nometnes partizāniem. 1945. gada 1. martā Ašusilā ieradās LNPA sakaru daļas priekšnieks Antons Circāns (“Vārpa”) ar vēl trīs partizāniem. Nākamajā dienā [,] 2. martā [,] partizānu vadības pārstāvju un Ozola grupas partizānu sarunas risinājās skaidri dzirdamās Stompaku kaujas dārdoņas fonā. Ozols piekrita iekļauties LNPA sastāvā. “Vārpa” grupai deva darbības uzdevumus:
1. Aizsargāt latviešus, kurus NKVD izsūta uz Sibīriju vai mobilizē
Sarkanajā armijā;
2. Sarkanās armijas atkāpšanās gadījumā rīkot slēpņus uz ceļiem, cenšoties
nodarīt tai maksimālus zaudējumus;
3. Dotajā brīdī apkarot miliciju un sarkanos aktīvistus, neaiztiekot tos,
kuri neizrāda nekādu aktivitāti.
Pēc Stompaku kaujas Ozola grupa turpināja augt. Nāca klāt gan no Stompaku nometnes izlauzušies partizāni, gan citi nelegālisti [,] līdz 1945. gada marta vidū tā sasniedz savu skaitlisko maksimumu. Tagad Ašusila nometnē mitinājās 32 partizāni.
Ašusila partizānu nometnes atrašanās viet(u) ienaidnieks atklāja [,] izmantojot avioizlūkošanu. Tika pamanīti dūmi mežā. 28. marta agrā rītā sākās plaša NKVD karaspēka pretpartizānu operācija Liepnas pagasta Ašusilā, kurā piedalījās NKVD 143. pulka 2. bataljons 270 cilvēku sastāvā. Savukārt partizānu nometnē tobrīd atradās 21 partizāns, bet pārējie bija izklīduši pa tuvāko apkārtni, svinēdami Lieldienas. Abu pušu samērs 13:1.
Pilnīgas informācijas par kaujas gaitu nav, jo partizāni cīnījās līdz pēdējai patronai un gandrīz visi gāja bojā gan šajā, gan vēlākās sadursmēs. Saliekot kopā tiesāto partizānu krimināllietās pieejamo informāciju un apkārtnes iedzīvotāju sniegtās liecības, par kauju var iegūt aptuveni sekojošu ainu. Partizāni pieeju nometnei bija nomīnējuši [,] 500 m attālumā no nometnes pāri taciņai pārvelkot stiepli ar trim rokasgranātām. Ap plkst. 7[.]00 no rīta pēkšņi sprāga uz taciņas izliktā partizānu mīna. Lai noskaidrotu, kas noticis, Ozols uz turieni aizsūtīja piecus izlūkus ar diviem rokas ložmetējiem. Atšaudoties viņi skrēja atpakaļ, saucot, ka krievi nāk. Savākuši ieročus, partizāni sāka atkāpties no nometnes, bet izejot uz kvartāla stigas, tika apšaudīti. Šķiet, ka tieši šajā vietā uz brīdi daļai no partizāniem, kopumā 7 cilvēkiem no aplenkuma izdevās izlauzties un aiziet. Visticamāk, šajā brīdī tika sagūstīts grupas komandieris Jānis Ozols, kurš tālākajā kaujā vairs nepiedalījās.
Savukārt 12 partizāni, kuri netika pāri meža stigai, atgriezās nometnē, kuru uzbrūkošā karaspēka triecienvienība vēl nebija sasniegusi [,] un ieņēma aizsardzības pozīcijas. Kurš viņus tobrīd komandēja, nav zināms. Iespējams [,] Arvīds Rižais vai Andrejs Bindrs. Kauja bija ilga un asa, jo padoties neviens negrasījās. Iedzīvotāji atmiņas kaujas dārdoņu vērtē no trim līdz pat sešām stundām: no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Sevišķi varonīgi cīnījusies viena no sievietēm, kura šāvusi no rokas ložmetēja. Vieni to piedēvē Veltai Rižajai, citi – Lūcijai Bindrai. Tāpat nedaudz atšķiras arī viedokļi par viņas bojāeju. Pēc vienām ziņām sieviete uzspridzināta ar rokasgranātu, pēc citām – nodurta ar durkli.
Kaujas rezultātā krita 12 partizāni: Arvīds Rižais, Velta Rižā, Andrejs Bindrs, Lūcija Bindra, Pēteris Bindrs, Konstantīns Bindrs, Jāzeps Vancāns, Jānis Pugajs, Sprudzāns, Ločmelis, Berta Keiša un Antoņina Kvitka. Sagūstīja vienīgi grupas komandieri Jāni Ozolu.
Par čekistu zaudējumiem arī nav pilnīgas skaidrības. Kopējie dokumentāli pierādāmie zaudējumi bija vismaz 5 nogalināti un 5 ievainoti. Konkrēti zināms, ka kritušo vidū bija arī operācijas vadītājs bataljona komandieris majors Ņikiševs.
Savukārt partizānu zaudējumi – 12 nogalināti un tikai viens sagūstītais liecina par izmisīgi varonīgo pretošanos. Taču no otras puses, iespējams, ka zaudējumu satracinātie krievi gūstekņus vienkārši neņēma vai tur pat uz vietas nogalināja.
Kopumā ņemot, kauja Ašusilā bija otra lielākā un nežēlīgākā partizānu kauja ar okupantiem Abrenes apriņķī aiz Stompaku kaujas.
LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks
Zigmārs Turčinskis
Piemiņas zīmi uzstādījis Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubs “Sarma” Dzidras Mazikas vadībā, piedaloties Zemessardzes 31. bataljona veterānu apvienībai.
Piemiņas zīmes uzstādīšanu atbalstījis Alūksnes un Apes novada fonds (AANF), kas sadarbībā ar Liepnas pagasta pārvaldi, Liepnas tautas namu un Alūksnes muzeju organizējis tam nepieciešamo ziedojumu vākšanu.
Papildināts: 13.09.2023.
Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem
partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023.
47.-52. lpp.; Alūksniešiem.lv, 16.08.2020.; Alūksnes un Malienas
Ziņas, Nr. 48, 19.06.2021. 4. lpp.; Nodibinājuma “Alūksnes un Apes novada
fonds” gada pārskats par 2020. gadu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru