Lēmumu par pieminekļa celtniecību Bebrenes sabiedriskās
organizācijas pieņēma jau 1928. gadā, kad tika arī nodibināta pieminekļa
celšanas komiteja. Ieceri atbalstīja arī Bebrenes pagasta pašvaldība, kas deva
atļauju pieminekli celt laukumā toreizējās pamatskolas (bijušās Bebrenes pils)
priekšā, kā arī ziedoja 100 latus ieceres īstenošanai.
Taču Ilūkstes apriņķa valde abus šos lēmumus negaidot
atcēla, norādot un pagasta saimnieciskajām grūtībām un to, ka pieminekļa
celtniecībai ziedotā summa neesot paredzēta pagasta budžetā. Apriņķa valde arī
uzskatīja, ka, ceļot pieminekli pamatskolas priekšā, skolēniem tikšot atņemts
vingrošanas un spēļu laukums. Turklāt, kā uzsvēra apriņķa valde, piemineklis
kritušajiem Augškurzemes partizāniem uzcelts jau kaimiņos esošajā Asarē (sk).
Bebrenes pagasta padome Ilūkstes apriņķa valdes lēmumu pārsūdzēja Iekšlietu
ministrijai, un Pašvaldību departaments to atcēla, norādot, ka apriņķa valde “nav
pietiekoši augsti novērtējusi nesavtīgo Bebrenes pagasta iedzīvotāju un padomes
patriotismu, neatlaidību un pārliecību” un ka “sīku lietderības motīvu dēļ
nevar likt šķēršļus brīvības pieminekļa celšanai”. Departaments arī atzina, ka
“Bebrenes pagasta pašvaldības nestie materiālie upuri” ir “samērā niecīgi un
pilnā mērā attaisnojami ar cēlo mērķi”.
Lai gan pēc pašvaldību departamenta iejaukšanās Ikšķiles
apriņķa valde bija spiesta atļaut pieminekļa celtniecību Bebrenē, tā pieprasīja
šajā jautājumā atzinumu no Pieminekļu pārvaldes, kas savā atzinumā norādīja, ka
pirms jauna pieminekļa celtniecības būtu pilnībā pabeidzams Asarē uzceltais
piemineklis, kā arī sakopjamas Bebrenes kapos apbedīto kritušo partizānu
atdusas vietas (sk.), kas tobrīd esot bijušas pamestas un aizaugušas.
Neskatoties uz to, jau 1930. gada 22. martā Brāļu kapu
komitejas Tehniskā komisija apstiprināja arhitekta Aleksandra Birzenieka
izstrādāto pieminekļa projektu, un bebrenieši aktīvi ķērās pie tā celtniecības.
Jau nākamā gada 15. augustā tika likts pieminekļa pamatakmens, bet gadu vēlāk,
1932. gada 14. augustā, tika atklāts pats Daugavpils V rajona ceļu inženiera Ž.
Komisāra vadībā būvētais piemineklis. Tas celts no vietējiem laukakmeņiem, un
tā priekšpusē pusloka padziļinājumā iestrādāta melna granīta plāksne, kurā
iekalts teksts:
Par Latvijas Brīvību,
Par tēvijas mīlestību
–
Kritušiem varoņiem
1918. – 1920.
Virs pusloka padziļinājuma piestiprināts bronzas vainags
ar krustu vidū.
Pieminekļa aizmugurē bronzā veidots cilnis, kurā attēlota
uzlecoša saule zem kuras līmeniski novietots zobens, Virs ciļņa puslokā iekalts
teksts:
NO ZOBENA SAULE LĒCA
CAUR ZOBENU BRĪVI MĒS
Piemineklis uzstādīts uz mākslīga zemes uzbēruma, ko
ieskauj divpakāpju granīta apmale. Tā celtniecība izmaksājusi 1600 latu, kas
segti ar ziedojumos un izrīkojumos savāktiem līdzekļiem.
Otrā pasaules kara noslēgumā, sākoties atkārtotajai
komunistiskajai okupācijai, 1944. gadā pie pieminekļa tika apbedīti kritušie
sarkanarmieši.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados piemineklis tika
nojaukts, un tā vietā septiņdesmito gadu vidū uzslēja kritušajiem padomju
karavīriem veltītu pieminekli. Sākoties Atmodai, Bebrenes ciema padome 1990.
gadā pieņēma lēmumu okupācijas laikā nopostīto piemiņas vietu atjaunot. Tā kā
pieminekli bija paredzēts novietot atpakaļ vēsturiskajā atrašanās vietā, tad
sadarbībā ar BKK tika veikta padomju karavīru pārbedīšana.
Mainīgās finanšu situācijas dēļ pieminekļa tālākais
atjaunošanas process ieilga, tomēr, pateicoties toreizējā Daugavpils rajona valdes
un politiskās organizācijas “Mēs savam novadam” sniegtajam atbalstam, 1994.
gadā darbi beidzot bija pabeigti.
Atjaunotais piemineklis atklāts 1994. gada 15. maijā.
Atklāšanas laikā monumenta pamatnē tika svinīgi iemūrēta kapsula ar pieminekļa
vēstures aprakstu.
Detaļās atjaunotais piemineklis ievērojami atšķiras no
oriģināla, lai gan vispārējā forma un būvapjoms ir saglabāts. To pelēkā
Karēlijas granītā veidojis tēlnieks Ojārs Feldbergs, bronzas detaļas darinājis
tēlnieks Igors Dobičins, bet pieminekļa atjaunošanas projektu, izmantojot
vēsturiskas fotogrāfijas un monumenta skices, izstrādājusi arhitekte Ruta Dobičina.
Vēsturiska atkāpe. 1919. gada 10. jūlijā Bebrenē notika
kauja starp Augškurzemes partizānu pulku un lieliniekiem. Dienu iepriekš
Augškurzemes partizānu pulks, kas Bebreni bija ieņēmis 6. jūlijā, bija
sasniedzis Daugavu pie Dvietes. Taču tad tika saņemta ziņa no Lietuvas
atsevišķā Panevēžas bataljona, kas bija ieņēmis Ilūksti un arī sasniedzis
Daugavu, ka tam nāksies atiet, jo trūkst artilērijas munīcijas. Tikmēr diezgan
stipra lielinieku vienība, bruņota ar ložmetējiem un kājnieku lielgabaliem,
bija forsējusi Daugavu starp Jersikas staciju un Līvāniem un virzījās uz
Bebreni, apdraudot latviešu partizānu aizmuguri. Tāpēc tika pieņemts lēmums
atkāpties uz Bebreni, kur bija izvietoti Panevēžas bataljona vezumi un
Augškurzemes partizānu pulka saimniecības nodaļa. Lai dotu iespēju pašu un
lietuviešu vezumniekiem atiet, Augškurzemes partizānu pulka 3. rota ieņēma
pozīcijas pirms Bebrenes, kur sagaidīja uzbrūkošos lieliniekus. Pēc aptuveni
stundu ilgas kaujas tika pieņemts lēmums atkāpties, jo pretinieks sāka apiet
partizānu kreiso spārnu. Atkāpšanās laikā pa Bebrenes Rubeņu ceļu partizāni pie
Bokāniem uzdūrās lielinieku slēpnim un šajā sadursmē zaudēja trīs kritušos.
Tomēr jau nākamajā dienā lielinieki Bebreni atkal bija spiesti atstāt.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo
karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu
piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 63. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu
pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr.
3/4, 123.-147.lpp > 136.-137.lpp.; Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis,
Nr. 357, 20.12.1929.; Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 396,
25.05.1930.; Svētdienas Rīts, Nr. 35, 30.08.1931.; Māras Vēstnesis,
Nr. 32, 02.09.1931.; Latgales Ziņas, Nr. 29, 29.07.1932.; Latvijas
Kareivis, Nr. 183, 17.08.1932.; Latvijas Kareivis, Nr. 148,
08.07.1933.; Indriksons, A. Augškurzemes partizāni. Lāčplēsis, Nr. 9,
1963. gads, 15.-20. lpp.>18.-19.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru