Cēsīs piemineklis Cēsu pulka Skolnieku rotai

Atrodas Cēsīs Palasta un Bērzaines ielas stūrī pie agrākā pilsētas Valdes nama. GPS 57.311812, 25.265368

Pieminekļa celtniecību ierosināja Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīru biedrība. Tas atklāts 1938. gada 26. maijā. Piemineklis veidots pēc kādreizējā rotas karavīra un mākslinieka Jāņa Rozenberga idejiskā meta. Uz metru augsta šūnakmens postamenta uzstādīta 1,8 metru augsta skolnieka formā tērpta karavīra vara skulptūra, ko veidojis tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš un vietējai varkalis Jānis Zibens. Pie karavīra kājām novietots gudrības un zinību simbols – pūce, kas sargājot tup uz karā aizgājušā skolnieka grāmatām.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Foto: 28.07.2022., Ivo Krumholcs

Pamatnes sānos piestiprināta bronzas plāksne, kurā atliets teksts:

1919. GADA 6. JŪNIJĀ

PA ŠO IELU CĒSU PULKA

BRĪVPRĀTĪGO SKOLNIEKU

ROTA AIZGĀJA CĪŅĀ PAR

DZIMTO ZEMI LATVIJU

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Piemineklis izmaksāja aptuveni 2000 latu, kas segti no Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīru biedrības, Cēsu pašvaldības, sabiedrisko organizāciju un privātpersonu saziedotajiem līdzekļiem.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1952. gadā piemineklis tika demontēts, bet 1957. gadā netālu no tā kādreizējās atrašanās vietas tika uzsliets tēlnieka Kārļa Jansona darinātais monuments “Komjaunietis karognesējs”.

Sākoties Atmodai, pirmie ideju par pieminekļa atjaunošanu izteica grupa trimdā dzīvojošo Cēsu Valsts ģimnāzijas 1942. gada absolventu Latvijas apmeklējuma laikā 1989. gadā. Viņi uzsāka arī tam nepieciešamo līdzekļu vākšanu. Taču Cēsu pilsētas valde lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un tā uzstādīšanu sākotnējā vietā pieņēma tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 24. septembrī.

Kaut gan oficiāla vienošanās par pieminekļa atjaunošanu bija tik tikko panākta, realitātē darbs pie tā jau bija uzsākts. 26. septembrī rajona laikraksts “Druva” vēstīja, ka ir sagatavots šūnakmens pieminekļa pamatnei, bet pie bronzas statujas izveides ķērusies tēlniece Maija Baltiņa kopā ar arhitektu Imantu Timermani.

Tomēr 1992. gada 30. septembrī ar iesniegumu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) un Brāļu kapu komitejā (BKK) vērsās Cēsu iedzīvotājs Ādolfs Cābulis, kurš Atmodas sākumā, meklējot atbalstu pieminekļa uzstādīšanai, bija nodibinājis kontaktus ar trimdiniekiem. Viņš apgalvoja, ka tagad iniciatīvu monumenta atjaunošanā pārņēmušas citas personas, kuras rīkojoties savtīgos nolūkos un neesot saņēmušas nepieciešamo varasiestāžu atļauju. Šīs grupas pārstāvji, kuru vidū bija arī tēlnieks Andrejs Jansons, bija paredzējuši pieminekli atklāt jau 1992. gada 11. novembrī, novietojot to aptuveni 15 metrus no tā sākotnējās atrašanās vietas. Monumentam bija ieplānota arī būtiskas vizuālas izmaiņas, jo J. Rozenberga projektētais karavīrs šauteni bija satvēris kreiliski, bet M. Baltiņas veidotais jauneklis to turēja labajā pusē. Atšķīrās arī materiāls – sākotnēji piemineklis bija no vara, bet tagad to atlēja bronzā. Savukārt kādreizējā bronzas plāksne tika aizstāta ar kapara plāksni.

Lai veiktu papildu vēsturisko izpēti, Cēsu pilsētas valde 1992. gada 4. oktobrī nolēma pārtraukt pieminekļa atjaunošanu, taču monumenta veidotāji to neņēma vērā un jaunizvēlētajā vietā uzstādīja pamatni ar pakāpieniem. Nepieciešamība pieminekli tur novietot tika skaidrota ar komunistiskās okupācijas gados ieviestajām izmaiņām transporta kustībā pa Bērzaines ielu, no kā vairs neesot iespējams atteikties. Kaut gan pašvaldība rosināja nogaidīt līdz nākamajam gadam, kad varētu mēģināt veikt maketēšanu dabā monumenta vēsturiskajā atrašanās vietā, tomēr pilsētas valdes rīcību ierobežoja līdzekļu trūkums. Par jau uzstādīto pamatni un izgatavoto bronzas statuja bija samaksāts ar Daugavas Vanagu Cēsu nodaļas, trimdas latviešu un Latvijas Tautas frontes ziedojumos savāktajiem līdzekļiem. Tādēļ tika pieņemts lēmums atjaunoto pieminekli tomēr atklāt 1992. gada 11. novembrī, uzstādot to netālu no vēsturiskās atrašanās vietas.

Vienlaikus 1992. gadā tika demontēts okupācijas režīma uzslietais monuments komjauniešiem.

Vēsturiska atkāpe. Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota tika saformēta 1919. gada 5. jūnijā Cēsu proģimnāzijas telpās. Tā tika ieskaitīta 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka sastāvā kā 8. rota. Rota sastāvēja galvenokārt no Valmieras un Cēsu ģimnāzistiem un dažiem studentiem. Par paraugu rotas veidošanai kalpoja Igaunijas armijas 6. pulka skolnieku rota, kas pamatā sastāvēja no Tallinas un Vīlandes skolniekiem un 1919. gada 26. maijā bija piedalījusies Valmieras atbrīvošanā no lieliniekiem. Pēc pilsētas atbrīvošanas Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfrēda Lukstiņa vadībā tika uzsākta brīvprātīgo reģistrācija, kuras laikā pieteicās aptuveni 70 Valmieras skolnieki. Pēc Cēsu atbrīvošanas viņiem pievienojās 38 Cēsu skolnieki. Cēsīs rota arī tika apbruņota. Pirmo sadursmi daži rotas karavīri pieredzēja jau 5. jūnijā uz Amatas tilta. Tie bija igauņu bruņuvilcienam “Kalev” kā apkārtnes pazinēji piekomandētie zēni. Taču jau 6. jūnija agrā rītā visa rota saņēma pavēli doties uz pozīcijām, saskaņā ar kuru vienībai bija jāieņem līnija Mācītājmuiža–Meijermuižas. Rota, neraugoties uz zaudējumiem, atsita pirmo vācu uzbrukumu. Tomēr ienaidnieka pārspēka dēļ, igauņu un latviešu karaspēka daļas bija spiestas atkāpties uz Liepas–Raunas rajonu, un Skolnieku rotai nācās segt to atiešanu. Šajā kaujā rota zaudēja arī savu pirmo kritušo – Edgaru Krieviņu, kas vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (sk.).

Pēc Cēsu kaujām Skolnieku rota bija starp tām Ziemeļlatvijas armijas vienībām, kas 6. jūlijā svinīgi iesoļoja Rīgā, bet 8. jūlijā rotas karavīri tika norīkoti goda sardzē, sagaidot Latvijas pagaidu valdību, kas galvaspilsētā ieradās ar kuģi “Saratov”. Vēlāk Skolnieku rota pie Rīgas piedalījās kaujās ar bermontiešiem, bet pēc Jelgavas atbrīvošanas rota kopā ar pārējām 5. Cēsu kājnieku pulka vienībām tika nosūtīta uz Latgales fronti cīņai ar lieliniekiem. Pēc 1920. gada 11. augusta miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju, gados jaunākie karavīri tika atvaļināti, bet 1921. gada 1. aprīlī, pulkam pārejot uz miera laika sastāvu, Skolnieku rota tika izformēta.

Latvijas Atbrīvošanās kara laikā rota kopumā zaudēja deviņus kritušos, no kuriem jaunākais bija tikai 14 gadus vecais Skastiņš. Vēl 25 rotas karavīri kaujās guva ievainojumus.

Labots: 16.02.2024. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 41.-42. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. gads. Latvijas Arhīvi. 2016, Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 133.-135.lpp.; 1. pasaules kara un brīvības cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte, S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1989. 12. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 28, 20.07.1992.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 97.-98. lpp.