Līvbērzes pagasta Vārpas ciemā piemiņas akmens LKOK Artūram Kēleram

Atrodas Līvbērzes pagasta Vārpas ciemā pie aktivitāšu centra "Līvbērze". GPS 56.679127, 23.663868

Atklāts 2009. gada 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas 90. gadadienā. Piemiņas akmens veltīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim kapteinim (vēlāk pulkvežleitnantam) Artūram Kēleram, kurš komandēja Latvijas armijas vienības, kas Jelgavas atbrīvošanas operācijā uzbruka pilsētai no Kalnciema puses. Piemiņas zīmē, ko aptuveni no tonnu smaga laukakmens darinājis akmeņkalis Neils Saksons, iekalts teksts:

1919. gada 20. un 21. novembrī Daugavpils

pulka 3. bataljona komandieris kapteinis

Artūrs Kēlers (25.11.1894. Jelgavas apr. – 21.11.1941.Vjatlags),

vadot Daugavpils pulka kaujas grupu,

sekmēja Jelgavas atbrīvošanu no

bermontiešiem. Par kaujas uzdevuma

sekmīgu izpildi apbalvots ar Lāčplēša

Kara ordeni.

Foto: 11.09.2022., Alvis Eglītis

Vēsturiska atkāpe: Artūrs Heinrihs Kēlers dzimis 1894. gada 25. novembrī Džūkstes pagasta “Plāmšās” lauksaimnieka ģimenē. 1914. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju.

Krievijas armijā iesaukts 1915. gada septembrī Valkā, dienējis 177. rezerves bataljonā Novgorodā. 1916. gada maijā beidzis Vladimira karaskolu un nosūtīts uz 100. rezerves kājnieku pulku, bet augustā uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku. 1916. gada decembrī iedalīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās. Pulkā palicis līdz novembrim. 1917. gada jūlijā paaugstināts par podporučiku, bet septembrī – par poručiku. Novembrī Vitebskā ieskaitīts Daugavpils kara apriņķa virsnieku rezervē. 1918. gada janvārī Tērbatā demobilizēts un 3. martā kritis vācu gūstā, no kura pēc nedēļas atbrīvots. Atgriezies dzimtajā Džūkstē, bet 1919. gada janvārī pārcēlies uz Kauņas guberņu.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 29. martā. Virsleitnanta pakāpē ieskaitīts Liepājas Jaunformējamos spēkos, maijā iecelts par ložmetēju rotas komandieri. No jūnija dienējis 4. (vēlāk 6.) atsevišķajā bataljonā, bet augustā iedalīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā un iecelts par 3. bataljona komandieri. 1919. gada oktobrī pie Rīgas divreiz kontuzēts, decembrī paaugstināts par kapteini, skaitot no 3. novembra.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas Kēlers, “personiski vadīdams kaujas grupu 6 rotu sastāvā, zem spēcīgas ienaidnieka uguns ieņēma līniju Ciemale-Dūmiņi-Sabraki-Vilkubūdas, saņēma gūstekņus un ieguva 6 ložmetējus; otrā dienā neatlaidīgā uzbrukumā ieņēma Sarkano krogu un Meiju muižu, galīgi salauzdams ienaidnieka pretošanos un lielā mērā sekmēdams Jelgavas atbrīvošanu”.

1921. gadā beidzis virsnieku kursus, 1923. gadā – vecāko virsnieku kursus, bet 1929. gadā – bataljona komandieru kursus. 1924. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par bataljona komandieri. 1925. gadā pārcelts uz Armijas komandiera štāba Operatīvo daļu. 1. novembrī iecelts par kara atašeju Maskavā. 1928. gadā pēc PSRS notas atsaukts un atgriezies 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1929. gada janvārī iecelts par bataljona komandieri. 1935. gadā nozīmēts par 3. Jelgavas kājnieku pulka štāba priekšnieku, bet 1936. gadā par pulka komandiera palīgu. 1938. gadā beidzis pulka komandieru kursus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, Viestura ordeņa II šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru.

Pēc komunistiskās okupācijas 1940. gada 9. septembrī apcietināts, bet no dienesta formāli atvaļināts oktobrī. 1941. gada 14. jūnijā pārvests uz koncentrācijas nometnēm Vjatkas apkārtnē Krievijā. 1941. gada 18. jūlijā PSRS Augstākā tiesa “par spiegošanu un propagandu nolūkā vājināt padomju varu” piesprieda Kēleram uz 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Miris Vjatlaga koncentrācijas nometnē 1941. gada 21. novembrī.

Avoti: Lismanis II; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 245.-146. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 249.lpp.; Zemgales Ziņas, 22.11.2009.

Liepājā Centrālkapos nacionālā partizāna Gunāra Rukuta individuālas apbedījums

Atrodas Liepājā Centrālkapos.

Apbedīts 1947. gada pavasarī sadursmē ar čekistiem kritušais nacionālās pretošanās organizācijas “Tēvijas vanagi” partizānu grupas (sk.) cīnītājs Gunārs Rukuts. Precīzu G. Rukuta kapavietu izdevies noskaidrot tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un 2002. gada janvārī uz kapa uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

GUNĀRS
RUKUTS
1926. – 1947.
NACIONĀLAIS PARTIZĀNS 

Piemiņas plāksnes uzstādīšanu organizējusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Liepājas nodaļa un Liepājas Daugavas vanagi. Tam nepieciešamo finansējumu sagādājusi ASV dzīvojošā G. Rukuta māsa Velta Rukuta. 

Papildināts: 30.03.2022.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 255. lpp.; Ritums, Nr. 580, 2002. gada februāris, 35. lpp.

Otaņķu pagastā piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Otaņķu pagastā.

Atklāta 2005. gada 9. septembrī vietā, kur atradies nacionālās pretošanās organizācijas “Tēvijas vanagi” partizānu grupas pirmais bunkurs. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu. Tajā iekalts teksts:

PIEMIŅAI

“TĒVIJAS VANAGI”

PARTIZĀNU GRUPAI

ALFRĒDS TILIBS

JĀNIS TILIBS

JĀNIS TUPESIS

JĀNIS BRŪNS

ALFRĒDS DADZIS

KĀRLIS LIEPIŅŠ

GUNĀRS RUKUTS

LEONS VIRGA

JĀNIS PIRTNIEKS

1946. g. – 1950. g.

Foto: 22.03.2015., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Foto: 24.07.2014., māris Locs, Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēsturiska atkāpe. Par nacionālās pretestības kustības organizācijas “Tēvijas vanagi” veidošanas iniciatoru 1946. gada pavasarī kļuva bijušais leģionārs Alfrēds Tilibs, kurš tikko bija atgriezies dzimtajā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā no filtrācijas nometnes. Sākotnēji iesaistījās vietējie jaunieši – Gunārs Rukuts, kas it kā sava glītā rokraksta dēļ kļuva par organizācijas sekretāru, un Jānis Pirtnieks, kurš bijis A. Tiliba palīgs. Vēlāk organizācijas darbībā tikuši iesaistīti arī Nīcas, Bārtas un Gaviezes iedzīvotāji, bet Liepājā jaunu dalībnieku piesaistīšanu uzņēmies bijušais leģionārs Alfrēds Dadzis. Kā stāsta J. Pirtnieks, galu galā ar organizāciju tādā vai citādā veidā bijuši saistīti vairāk nekā 200 cilvēku. Tai bijis savs karogs un zīmogs, bet tās dalībniekiem izsniegtas biedra kartes.

Jaunieši vākuši ieročus bruņotai cīņai pret komunistisko okupāciju, un, domājams, 1946. gada vasarā ticis izbūvēts arī bunkurs, kur rast patvērumu organizācijas biedriem, kas vairs nevarētu palikt legālā stāvoklī. Tas dēvēts par Dunču bunkuru, jo tā sauktas bijušā vietējo aizsargu vienības priekšnieka un vēlākā grupas dalībnieka Jāņa Būna (Dunča) mājas. 1946.-1947. gada ziemā bunkurā uzturējās vairāki cilvēki no Liepājas, bet pavasarī uz to pārcēlās arī paši organizācijas dibinātāji, izņemot J. Pirtnieku. Viņiem pievienojās arī J. Brūns.

Jau 1947. gada pavasarī čekistiem izdevās trīs no grupas partizāniem ievilināt lamatās, kas bija ierīkotas netālu no Tiltiem Gaviezes pagastā. Apšaudē krita A. Dadzis, bet G. Rukuts tika nāvīgi ievainots. Trešajam – J. Brūnam, lai gan sašautam kājā, izdevās izlauzties un atgriezties bunkurā. Meža ķemmēšanā, kas sekoja incidentam, čekisti bunkuru uzgāja un uzspridzināja. Taču partizāni to jau bija atstājuši.

Pēc bunkura atstāšanas partizāni sadalījās. Daļa A. Tiliba vadībā pārcēlās uz Kuldīgas mežiem, daži liepājnieki esot atgriezušies Liepājā, bet pārējo vadību uzņēmās J. Brūns. Šai grupas daļa pievienojās arī J. Pirtnieks, kuru okupācijas iestādes bija jau aizturējušas, taču atbrīvoja apmaiņā pret solījumu partizānus uzrādīt, ko jaunietis, nokļuvis mežā, nedomāja pildīt.

1948. vai 1949. gadā čekistiem izdevās iznīcināt A. Tiliba grupu. Izglābās vienīgi viņa jaunākais brālis Jānis Tilibs, kas pievienojās J. Brūna grupai, kurā bija arī Jānis Tupesis, Kārlis Liepiņš un Jānis Treimanis no Gaviezes pagasta. K. Liepiņš grupu vēlāk pameta. 1949.-1950. gada ziemā nodevības rezultātā čekisti viņu aizturēja, un 1950. gadā K. Liepiņam tika piespriests nāvessods. Jau 1948. gada vasarā čekisti no slēpņa nošāva J. Tupesi. Savukārt nākamā gada vasarā slēpnī iekrita J. Brūns, J. Freimanis un J. Tilibs. Freimanis apšaudē krita, bet smagi ievainoto Brūnu čekisti sagūstīja. J. Tilibam, sašautam gurnā, tomēr izdevās izglābties un atgriezties partizānu nometnē, kur bija palicis vienīgi J. Pirtnieks.

Abi palikušie tika sagūstīti 1950. gada 22. martā. J. Tilibam okupācijas režīma tiesa piesprieda 25 gadus koncentrācijas nometnē, bet J. Pirtniekam – nāvessodu, kas pēc tam tika nomainīts pret 25 gadu ilgu ieslodzījumu. Abi tika nosūtīti uz Karagandu. J. Tilibs no ieslodzījuma tika atbrīvots 1956. gadā, kamēr J. Pirtniekam pēc piespriestā soda samazināšanas līdz 15 gadiem Latvijā izdevās atgriezties tikai 1965. gadā.

J. Pirtnieks pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāku savu cīņu biedru nāves vietā uzstādījis baltos krustu. Šādas koka piemiņas zīmes ir vietā, kur krita Gunārs Rukuts un Alfrēds Dadzis (sk.), kā arī vietā, kur čekisti no slēpņa nošāva Jāni Tupesi (sk.). Daža un Tupeša apbedījuma vietas nav zināmas, bet Rukuts apbedīts Liepājas Centrālkapos (sk.).

Papildināts: 05.11.2019.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 255. lpp.; Uz Ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. Sast: Kalvāns, A. Rīga, 1993. 253.-254. lpp.; Kurzemes Vārds, 09.07.2001.; Kursas Laiks, 13.09.2005.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.

Jelgavā piemiņas plāksne LKOK pilsētas ģimnāzijas audzēkņiem

Atrodas Jelgavā Akadēmijas ielā 20 pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja. GPS 56.647538, 23.730209

Atklāta 1935. gada 21. novembrī toreizējās Hercoga Pētera ģimnāzijas (tagad Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs) zālē. Bronzā lietā piemiņas plāksne (81 x 55,5 cm) darināta pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta. Tajā zem ciļņa, kurā attēlota Lāčplēša cīņa ar lāci, atliets teksts ar 16 bijušo skolas audzēkņu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, vārdiem:

HERCOGA PĒTERA ĢIMNĀZIJAS AUDZĒKŅI –

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERI.

VEC. MED. FELD. JĀNIS BEBRIS,              PULKV. LUDVIGS BOLŠTEINS,

VL. ALFREDS GRANDMANIS,                     KPT. ALEXAND. GRUNDMANIS,

SERŽANTS NIKOLAJS GUDZE,                  KAPT. JŪLIJS JAUNSNIĶERS,

STUD. MED. PAULS JĒGERS,                    VL. ALEXAND. JODIKAITIS,

VL. OLĢERTS PAULS KALNIŅŠ,                 KAPT. ARTURS HENR. KELERS,

LEITNANTS JĀNIS RAPA,                             KPT. TEODORS SVEFFERS,

VIRSL. PĒTERIS STĒRSTE,                         VIRSLEITN. PAULS STURMS,

KAPT. VERNERS TEPFERS,                       KAR. ARNOLDS VALDOVSKIS.

JELGAVĀ, 21. XI 1935.

Saskaņā ar Jāņa Lismaņa sniegto informāciju pirmās komunistiskās okupācijas gadā piemiņas plāksne noņemta un glabājusies I ģimnāzijas kancelejā Pasta ielā 31, bet tās turpmākais liktenis nav zināms. Tajā pašā laikā, kā uzskata vēsturnieks Andris Tomašūns, piemiņas plāksne gājusi bojā 1944. gada vasarā, nodegot bijušajai Pētera ģimnāzijas ēkai.

2019. gada 11. novembrī pie tagadējā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ēkas pa labi no centrālās ieejas starp trešo un ceturto pirmā stāva logu tika atklāta jauna Jelgavas ģimnāzijas audzēkņiem, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, veltīta piemiņas plāksne.

Jaunā piemiņas plāksne no oriģināla atšķiras gan pēc tās ārējā veidola, gan pēc tajā iekaltā teksta. No vienas puses, nav izdevies atrast nevienu pietiekami kvalitatīvu fotogrāfiju, pēc kuras piemiņas plāksni būtu iespējams atjaunot sākotnējā veidolā. No otras puses, atzīts, ka nebūtu pamatoti reproducēt kādreizējo kļūdaino vārdu rakstību, kas tagad precizēta, izmantojot arhīvu materiālus, kā arī pieskaņota mūsdienu rakstības normām. Turklāt plāksnē iekaltie vārdi papildināti ar iemūžināto tajā LKOK dzīves gadskaitļiem, taču atmestas militārās pakāpes.

Jauno piemiņas plāksni granītā darinājis Ķekavas uzņēmuma “Akmens apstrādes centrs AKM” akmeņkalis Guntis Pandars. Tās uzstādīšanu pēc savas iniciatīvas finansējis un veicis Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Plāksnē iekalts teksts:

“PAR LATVIJU”!

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERI –

JELGAVAS ĢIMNĀZIJAS AUDZĒKŅI

JĀNIS BEBRIS                                   1857 – 1956

LUDVIGS BOLŠTEINS                     1888 – 1940

ALFRĒDS GRANDMANIS               1895 – 1942

ALEKSANDRS GRUNDMANIS

                                                             1897 – 1920

NIKOLAJS GUDŽE                           1902 – 1946

JŪLIJS JAUNSNIĶERIS                   1895 – 1965

PAULIS JĒGERS                              1898 – 1963

ALEKSANDRS JODIKAITIS            1895 – 1919

PAULS OĻĢERTS JĀNIS KALNIŅŠ

                                                            1896 – 1919

ARTŪRS HEINRIHS KĒLERS        1894 – 1941

JĀNIS RAPA                                     1889 – 1949

PĒTERIS STĒRSTE                        1893 – 1976

PAULIS ŠTURMS                             1897 – 1916

VERNERS TEPFERS                     1893 – 1958

ARNOLDS VALDOVSKIS               1899 – 1964

TEODORS ZEIFERSS                     1892 – 1945

Foto:  17.11.2019., karaviru.kapi

Papildināts: 02.12.2019.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 125. lpp.; LSM.LV, 11.11.2019.; Jelgavas Vēstnesis, 11.11.2019.; Putiķis, G. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri – Jelgavas ģimnāzijas audzēkņi. Jelgava: Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, 2019, 104.-105. lpp.; Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietnieces Marijas Kauperes sniegtā informācija.

Jaunsvirlaukas pagasta Vimbu kapos LKOK Andreja Kampara individuāls apbedījums

Atrodas Jaunsvirlaukas pagasta Vimbu (Pūcīšu) kapos. GPS 56.621685, 23.862404

Apbedīts Kurzemes divīzijas papildinājumu bataljona virsleitnants un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Kampars. Sākotnēji apglabāts Jaunjelgavas kapos, kur uzstādītajā piemineklī (sk.) iegravēts arī viņa vārds. Taču 1920. gada 22. augustā pārvests uz dzimto pagastu, kur 28. augustā apbedīts Pūcīšu kapos.

Pie kapa uzstādīts melna granīta obelisks, kurā iekalts teksts:

Ņem tēvu zeme – tavs esmu viss

Pieminekļa cokolā iekalts teksts:

Virsleitnants

Andrejs Kampars,

Dz. 28. martā 1897, kritis 7. novem. 1919.

kaujā pret bermontiešiem.

A. Kampara vārds iekalts arī Latvijas Neatkarības karā kritušajiem studentiem veltītajā piemiņas plāksnē Latvijas Universitātes Mazajā aulā (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Kampars dzimis 1897. gada 29. martā (16. martā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Vecsvirlaukas pagasta “Intās” lauksaimnieka Jāņa Kampara ģimenē. 1915. gadā beidzis Jelgavas reālskolu. 

Kā bēglis nonācis Vidzemē, toreizējā Vilzēnu pagastā. 1915. gadā rudenī noorganizējis bēgļu apgādāšanas komitejas Matīšu nodaļu un to vadījis līdz 1916. g. 1. maijam, kad brīvprātīgi iestājas Alekseja karaskolā Maskava, ko beidzis 1. oktobrī. Iedalīts 93. pulkā, kas bija izvietots Caricinā. Pēc paša lūguma 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, kur iedalīts ložmetēju komandā. Vasarā komandēts uz ložmetējnieku kursiem Gatčinā, vēlāk Anapā. Vasaras beigas atgriezies savā pulkā Terbatā, kurā dienestu turpinājis līdz 1918. gada oktobrim. Dzīvodams Tērbatā, Kampars piesakās universitātes vēsturēs nodaļā par brīvklausītāju. Sākoties vācu okupācijai, nonācis gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūsta atgriezies Vilzēnos, bet 1918. gada maijā – tēva mājās Vecsvirlaukas pagastā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 5. janvārī un ieskaitīts Latviešu Atsevišķajā (Studentu) rotā, piedalījies Kurzemes atbrīvošanā no lieliniekiem, noejot ceļu no Ventas līdz Rīgai. 

30. septembrī iecelts par Kurzemes divīzijas papildinājumu bataljona 1. ložmetēju mācību rotas komandieri. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. martā pie Saldus Kampars “izvirzījās priekšā Latv. atsevišķās rotas galvenajiem spēkiem, pamanīja pie Novadnieku mājam labi nostiprinātas lielinieku pozīcijas, atklāja pa tām precīzi tēmētu ložmetēja uguni un piespieda pretinieku bēgt, atstājot daudz kritušo un ievainoto; ar savu rīcību izglāba rotu no negaidīta ienaidnieka trieciena”. 

Kritis 1919. gada 7. novembrī izlūkgājienā pret bermontiešiem pie Jaunjelgavas. 

Papildināts: 07.05.2025. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 130., 247. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 232.-233. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 198, 26.11.1919.; Ilustrēts Žurnāls, Nr. 12, 15.11.1922. 4. lpp.; Universitas, Nr. 13, 15.11.1933. 113.-114. lpp.

Salgales baznīcā piemiņas plāksne 1. PK un LAK kritušajiem draudzes locekļiem

Atradās Salgales baznīcā. 56.526465, 23.990536

Atklāta 1928. gadā. Piemiņas plāksni uzstādījušas Salgales, Jaunsvirlaukas un Garozas aizsargu nodaļas. Tajā iekalts teksts:

MŪŽĪGĀ ATMIŅĀ PATURĒS PAR LATVIJU KRITUŠOS VAROŅUS.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā baznīcu sagrāva padomju artilērija. Lai gan baznīcas iekārta palika gandrīz neskārta, komunistiskās okupācijas laikā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados to izlaupīja un izvazāja. To, ko izdevās saglābt, vēlāk pārveda uz Rundāles pils muzeju. Tomēr ziņu par piemiņas plāksnes likteni nav. Pagaidām arī nav izdevies iegūt ziņas par plāksnē iekaltajiem kritušo vārdiem.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 132. lpp.; Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas: Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra. 3. sēj. Rīga: DUE, 2007. 444. lpp.

Otaņķu pagasta Baidzeles kapos Bruņinieka krusta kavaliera Andreja Freimaņa individuāls apbedījums

Atrodas Otaņķu pagasta Baidzeles kapos.

Apbedīts Bruņinieka pakāpes Dzelzkrusta kavalieris un bijušais Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) 44. (6.) pulka 13. rotas komandieris virsleitnants Andrejs Freimanis. 1997. gada septembrī “Daugavas vanagu” Talsu nodaļa uz viņa kapa uzstādīja melna granīta neregulāras formas piemiņas plāksni, kurā iekalts teksts:

VIRSLEITNANTS

BRUŅINIEKU KRUSTA KAVALIERIS

ANDREJS ROBERTS

FREIMANIS

1914. 21. XII – 1994. 10. IX

LATVIEŠU LEĢIONA 19. DIV. 44. P. 13. R. KOMANDIERIS

LAI TĒVU TĒVU GARI

TEV SLAVAS DZIESMAS DZIED

Piemiņas plāksnes labējā augšējā stūrī iekalts stilizēts Bruņinieka krusta atveidojums, kurā kāškrusts aizstāts ar ozollapām, bet kreisajā apakšējā – Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves vairodziņa attēlojums.

Foto: 25.04.2019., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Roberts Freimanis dzimis 1914. gada 21. decembrī toreizējā Liepājas apriņķa Grobiņas pagasta “Riežnieku” mājās. Mācījies Liepājas Rūdolfa Blaumaņa pamatskolā, pēc tam Liepājas komercskolā. Pēc skolas beigšanas strādājis A/S "Turība" Liepājas filiālē par pārdevēju, vēlāk par noliktavas pārzini. “Turības” kursos iegūst grāmatveža-veikalveža diplomu.

1936. gadā iesaukts Latvijas armijā un ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā, kur beidzis instruktoru rotu, bet pēc tam nosūtīts uz virsnieku vietnieku kursiem Daugavpilī. Pēc obligātā karadienesta atgriezies darbā "Turībā", kur centrālajā bāzē Rīgā pildījis preču sadales nodaļas vadītāja pienākumus. 1940. gadā beidzis rezerves virsnieku kursus un 30. aprīlī paaugstināts rezerves leitnanta dienesta pakāpē. Pēc kursu pabeigšanas atsācis darbu “Turībā”, ko turpinājis gan pirmās komunistiskās okupācijas gadā gan arī nacistiskās okupācijas pirmajos gados.

1943. gada aprīlī iesaukts latviešu leģionā un pēc dažu mēnešu apmācībām Bolderājā un Cekulē nosūtīts uz Volhovas fronti, kur ieskaitīts Latviešu SS brīvprātīgo brigādes 39.pulka 13.rotā un iecelts par vada komandieri. Šis vienības sastāvā Freimanis piedalās tā dēvētajās Alkazara kaujās. No Volhovas nosūtīts uz trīs mēnešus ilgiem kara saimniecības kursiem Zamoscā nacistu okupētajā Polijā. Pēc kursu beigšanas atgriezies Rīgā un iecelts par jaunformējamā 44.pulka II bataljona komandiera kapteiņa Arnolda Vilka adjutantu. 1944. gada martā pulku iesaista kaujās pie Veļikajas. Par cīņām pie augstienes 93,4 Freimanis tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzkrustu.

Kad kaujās krīt 13. jeb tā dēvētās smagās rotas komandieris leitnants Skurbe, Freimani ieceļ viņa vietā, un šajā amatā viņš paliek līdz kara beigām. Seko atkāpšanās caur Opočku uz Latviju un kaujas pie Lubānas, Madonas, Ērgļiem un Mores, par ko Freimanis tiek apbalvots ar I šķiras Dzelzskrustu un paaugstināts virsleitnanta pakāpē. 11. oktobra naktī Freimanis ar rotu atkāpjas uz Kurzemi. Seko kaujas Kurzemē, un 5. maijā 19.divīzijas štābs telefoniski informē Freimani, ka viņš apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu, taču nedz ordeni, nedz tā apliecību līdz kapitulācijai viņš vairs nepaspēj saņemt. Rakstisku apliecinājumu par apbalvojumu ar “Daugavas vanagu” centrālās valdes starpniecību viņš saņem tika jau Atmodas laikā, bet pašu ordeni - 1993. gada 16. martā leģionāru piemiņas dienas svinīgajā aktā Rīgas Tehniskās universitātes aulā.

Kad 8. maijā tiek saņemta pavēle par kapitulāciju, 13.rota atrodas Variebas apkārtnē. Freimanis nonāk padomju gūstā un tiek aizsūtīts uz karagūstekņu nometni Sovetskaja Garaņā, kas atrodas pie Klusā okeāna Krievijas Piejūras apgabalā. Tomēr jau 1946. gadā viņš tiek atbrīvots un novembrī atgriežas Latvijā, kur strādā par ekonomistu. Aiziedams pensijā, 1983. gadā viņš pārceļas uz Lutriņiem Saldus rajonā, kur nodzīvo līdz savai nāvei 1994. gadā.

Papildināts: 30.10.2019.

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗalaikā. 11. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 66.-68.lpp.; Austrālijas Latvietis, Nr. 2170, 09.04.1993.; Brīvā Latvija, Nr. 36, 27.09.1997.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.

Sēmes pagastā piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem

Atrodas Sēmes pagastā.

Piemiņas vieta iekārtota pie kādreizējā partizānu bunkura.

Foto: 12.10.2019., Māris Jurciņš

Uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:

SĒMES MEŽOS KRITUŠAJIEM

NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM

1949.21.04

ROBERTS ĶUZIS

KĀRLIS GRIĶIS

ARVALDS REINHOLDS

ANNA BANKOVSKA

MARIJA BANKOVSKA

Foto: 12.10.2019., Māris Jurciņš

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 322.lpp.

Nīcas pagasta Silenieku kapos LKOK Jāņa Raņķa individuāls apbedījums

Atrodas Nīcas pagasta Silenieku kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Raņķis. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē uz viņa kapa “Daugavas vanagi” uzstādījuši melna granīta neregulāras formas piemiņas plāksni, kurā zem krusta zīmes un blakus Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam iekalts teksts:

L.K.O.K.

V. VIETN.

RANĶIS JĀNIS

1889 29 10 – 1945 01 06

RANĶIS ANNA

1905 05 12 – 1939 21 09

Foto: 10.11.2010., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēsturiska atkāpe. Jānis Raņķi dzimis 1889. gada 29. oktobrī Nīcas pagasta Pērkongala

“Ulpēnos” zemkopja ģimenē. Beidzis Nīcas pagastskolu un turpinājis izglītošanos pilsētas skolā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 280. Suras kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Daugavpils rajonā, apbalvots ar Jura krustu. 1918. gadā dienējis uz transporta kuģa Melnās jūras flotē, tur kritis gruzīnu gūstā. 1918. gada 20. novembrī atgriezies Latvijā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 29. martā. Par nopelniem kaujās 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā pie Līvāniem paaugstināts par seržantu.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 23. februārī Latgalē uzbrukumā Ničuprunku sādžai Raņķis kopā ar pieciem kareivjiem “devās ienaidnieka aizmugurē, nogrieza lieliniekiem atkāpšanās ceļu, sagūstīja vairākus jātniekus un radīja sarkanarmiešos paniku, tā lielā mērā sekmēdams mūsu uzvaru tās dienas kaujā”.

Atvaļināts 1920. gada 31. martā. Ieguvis jaunsaimniecību Nīcas muižā, taču to pārdevis māsai. 1923. gadā beidzis Smiltenes valsts piensaimniecības skolu un sācis saimniekot tēva saimniecībā “Ulpēnos”. 1925. gadā nodibinājis Nīcas piensaimnieku biedrības pienotavu. Nīcas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieka palīgs.

Otrā pasaules kara beigās, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, ievietots filtrācijas nometnē, bet pēc sešām dienām atbrīvots. 1945. gada jūnijā viņu noslepkavojis padomju karavīrs. Slepkavības motīvi tā arī nav noskaidroti. Tikmēr ģimeni 1945. gadā okupācijas varasiestādes izsūtījušas uz Sibīriju.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 433. lpp.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.

Otaņķu pagasta Dorupes kapos LKOK Kristapa Kalna individuāls apbedījums

Atrodas Otaņķu pagasta Dorupes kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kristaps Kalns. Uz viņa kapa tuvinieki uzstādījuši iesarkana granīta neregulāras formas piemiņas plāksni, kurā iekalts teksts:

KALNS

ANNA                                     KRISTAPS

1905 12 III – 1945 16 V                      1895 11 III – 1958 21 VII

Foto: 19.03.2016., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

2016. gada rudenī “Nīcas novada attīstības biedrība” projekta “Ar Latviju sirdī” ietvaros ar tuvinieku piekrišanu organizēja piemineklī iekaltā teksta papildināšanu ar Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu un tekstu:

Lāčplēša Kara Ordeņa

Kavalieris

Piemineklis jaunajā veidolā atklāts 2016. gada 11. novembrī.

Foto: 31.10.2016., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Foto: 11.11.2016., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēsturiska atkāpe. Kristaps Kalns dzimis 1895. gada 14. martā toreizējā Asītes pagasta “Dekšņos”. Pamatskolas izglītība.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. martā Priekulē, piedalījies cīņas pret bermontiešiem, kā arī citās 8. Daugavpils kājnieku pulka kaujās.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī Rīgas apkaimē pie Bieriņu muižas ienaidnieka pretuzbrukuma laikā kaprālis Kalns “ar labi mērķētu ložmetēja uguni atsita trīskāršā pārsvarā esošos bermontiešus, tā dodams iespēju mūsējiem sakārtoties un doties prettriecienā”.

Atvaļināts 1921. gada 21. februārī. Zemkopis Asītes pagasta “Dekšņos”.

Saskaņā ar meitas Valijas Grigonas stāstīto, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, Kalns savu ordeni līdz ar Latvijas karogu apracis mežmalā netālu no dzimtajām mājām. 1949. gadā izsūtīts uz Omskas apgabala Okoņešņikovas rajonu. Atgriezies Latvijā 1956. gadā. Dzīvojis Liepājā.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 231. lpp.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.