Otaņķu pagastā piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Otaņķu pagastā.

Atklāta 2005. gada 9. septembrī vietā, kur atradies nacionālās pretošanās organizācijas “Tēvijas vanagi” partizānu grupas pirmais bunkurs. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu. Tajā iekalts teksts:

PIEMIŅAI

“TĒVIJAS VANAGI”

PARTIZĀNU GRUPAI

ALFRĒDS TILIBS

JĀNIS TILIBS

JĀNIS TUPESIS

JĀNIS BRŪNS

ALFRĒDS DADZIS

KĀRLIS LIEPIŅŠ

GUNĀRS RUKUTS

LEONS VIRGA

JĀNIS PIRTNIEKS

1946. g. – 1950. g.

Foto: 22.03.2015., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Foto: 24.07.2014., māris Locs, Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēsturiska atkāpe. Par nacionālās pretestības kustības organizācijas “Tēvijas vanagi” veidošanas iniciatoru 1946. gada pavasarī kļuva bijušais leģionārs Alfrēds Tilibs, kurš tikko bija atgriezies dzimtajā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā no filtrācijas nometnes. Sākotnēji iesaistījās vietējie jaunieši – Gunārs Rukuts, kas it kā sava glītā rokraksta dēļ kļuva par organizācijas sekretāru, un Jānis Pirtnieks, kurš bijis A. Tiliba palīgs. Vēlāk organizācijas darbībā tikuši iesaistīti arī Nīcas, Bārtas un Gaviezes iedzīvotāji, bet Liepājā jaunu dalībnieku piesaistīšanu uzņēmies bijušais leģionārs Alfrēds Dadzis. Kā stāsta J. Pirtnieks, galu galā ar organizāciju tādā vai citādā veidā bijuši saistīti vairāk nekā 200 cilvēku. Tai bijis savs karogs un zīmogs, bet tās dalībniekiem izsniegtas biedra kartes.

Jaunieši vākuši ieročus bruņotai cīņai pret komunistisko okupāciju, un, domājams, 1946. gada vasarā ticis izbūvēts arī bunkurs, kur rast patvērumu organizācijas biedriem, kas vairs nevarētu palikt legālā stāvoklī. Tas dēvēts par Dunču bunkuru, jo tā sauktas bijušā vietējo aizsargu vienības priekšnieka un vēlākā grupas dalībnieka Jāņa Būna (Dunča) mājas. 1946.-1947. gada ziemā bunkurā uzturējās vairāki cilvēki no Liepājas, bet pavasarī uz to pārcēlās arī paši organizācijas dibinātāji, izņemot J. Pirtnieku. Viņiem pievienojās arī J. Brūns.

Jau 1947. gada pavasarī čekistiem izdevās trīs no grupas partizāniem ievilināt lamatās, kas bija ierīkotas netālu no Tiltiem Gaviezes pagastā. Apšaudē krita A. Dadzis, bet G. Rukuts tika nāvīgi ievainots. Trešajam – J. Brūnam, lai gan sašautam kājā, izdevās izlauzties un atgriezties bunkurā. Meža ķemmēšanā, kas sekoja incidentam, čekisti bunkuru uzgāja un uzspridzināja. Taču partizāni to jau bija atstājuši.

Pēc bunkura atstāšanas partizāni sadalījās. Daļa A. Tiliba vadībā pārcēlās uz Kuldīgas mežiem, daži liepājnieki esot atgriezušies Liepājā, bet pārējo vadību uzņēmās J. Brūns. Šai grupas daļa pievienojās arī J. Pirtnieks, kuru okupācijas iestādes bija jau aizturējušas, taču atbrīvoja apmaiņā pret solījumu partizānus uzrādīt, ko jaunietis, nokļuvis mežā, nedomāja pildīt.

1948. vai 1949. gadā čekistiem izdevās iznīcināt A. Tiliba grupu. Izglābās vienīgi viņa jaunākais brālis Jānis Tilibs, kas pievienojās J. Brūna grupai, kurā bija arī Jānis Tupesis, Kārlis Liepiņš un Jānis Treimanis no Gaviezes pagasta. K. Liepiņš grupu vēlāk pameta. 1949.-1950. gada ziemā nodevības rezultātā čekisti viņu aizturēja, un 1950. gadā K. Liepiņam tika piespriests nāvessods. Jau 1948. gada vasarā čekisti no slēpņa nošāva J. Tupesi. Savukārt nākamā gada vasarā slēpnī iekrita J. Brūns, J. Freimanis un J. Tilibs. Freimanis apšaudē krita, bet smagi ievainoto Brūnu čekisti sagūstīja. J. Tilibam, sašautam gurnā, tomēr izdevās izglābties un atgriezties partizānu nometnē, kur bija palicis vienīgi J. Pirtnieks.

Abi palikušie tika sagūstīti 1950. gada 22. martā. J. Tilibam okupācijas režīma tiesa piesprieda 25 gadus koncentrācijas nometnē, bet J. Pirtniekam – nāvessodu, kas pēc tam tika nomainīts pret 25 gadu ilgu ieslodzījumu. Abi tika nosūtīti uz Karagandu. J. Tilibs no ieslodzījuma tika atbrīvots 1956. gadā, kamēr J. Pirtniekam pēc piespriestā soda samazināšanas līdz 15 gadiem Latvijā izdevās atgriezties tikai 1965. gadā.

J. Pirtnieks pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāku savu cīņu biedru nāves vietā uzstādījis baltos krustu. Šādas koka piemiņas zīmes ir vietā, kur krita Gunārs Rukuts un Alfrēds Dadzis (sk.), kā arī vietā, kur čekisti no slēpņa nošāva Jāni Tupesi (sk.). Daža un Tupeša apbedījuma vietas nav zināmas, bet Rukuts apbedīts Liepājas Centrālkapos (sk.).

Papildināts: 05.11.2019.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 255. lpp.; Uz Ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. Sast: Kalvāns, A. Rīga, 1993. 253.-254. lpp.; Kurzemes Vārds, 09.07.2001.; Kursas Laiks, 13.09.2005.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.