Krišjāņu pagasta Runcenes kapos nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju Pugaču apbedījums

Atrodas Krišjāņu pagasta Runcenes kapos.  

Apbedīti lielinieku noslepkavotie nacionālie partizāni brāļi Antons un Staņislavs Pugači un Staņislavs Zelčs, kā arī viņu atbalstītāji Ksaverijs (Sakērijs), Rozālija un Virgīnija Pagači. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu kapavietas iezīmētas ar baltiem krustiem. 

Vēsturiska atkāpe. 1947. gada 21. novembrī “Pugačos”, kur šķūnī bija iekārtots nacionālo partizānu bunkurs, ieradās čekisti, kurus turp bija atvedis iepriekš sagūstītais partizāns Dauksts. Bunkurā tobrīd atradās mājas saimnieka dēli Antons un Staņislavs Pugači un viņu brālēns Staņislavs Zelčs. Cenšoties partizānus izsvēpēt no slēptuves, lielinieki šķūnim pielaida uguni. Divi no partizāniem iznāca no šķūņa un, atšaudoties ar rokas ložmetēju, mēģināja sasniegt mežu, taču krita no čekistu un istrebiķeļu (iznīcinātāju) jeb tā dēvēto strebuku lodēm. Trešais partizāns sadega dzīvs. Pēc tam lielinieki ar durkļiem degošajā šķūnī iedzina arī mājas saimnieku Ksaveriju Pugaču, viņa sievu Rozālija, kā arī meitas Virgīniju un Annu. Izglābties izdevās vienīgi Ainai, kas gan apdegusi no šķūņa izkļuvusi un dūmu aizsegā pa grāvi aizlīdusi līdz žagaru kaudzei. Noslepkavoto līķus lielinieki pametuši nozieguma vietā, kur tie nogulējuši divas nedēļas, līdz Augusts Roskošs un Anna Borkovska tos slepus apglabājuši kopējā kapā Runcenes kapos. 

Par apbedījumu pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Noslepkavoto vārdi minēti piemiņas akmenī Tilžā, kas veltīts novada nacionālajiem partizāniem un to atbalstītājiem (sk.). 

Avots: Avots: Barkovskis, J. Katram Sava vieta vēsturē. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. [1. grām.], sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1993. 151.-155. lpp.˂154.-155. lpp.

Krišjāņu pagasta Runcenes kapos individuāls nacionālā partizāna Alekša Pugača apbedījums

Atrodas Krišjāņu pagasta Runcenes kapos. 

Apbedīts lielinieku noslepkavotais nacionālais partizāns Aleksis Pugacis. 

Vēsturiska atkāpe. 1946. gada 16. novembrī Tilžas novada nacionālais partizāns Aleksis Pugacis bija ieradies apciemot tuviniekus, taču vietējā ziņotāja Antonija Stolere viņu denuncēja okupācijas varasiestādēm, kam izdevās Pugaci sagūstīt. Partizāns tika aizvests uz Tilžu, kur čekisti pēc trīs dienām viņu noslepkavoja. Pugača līķi lielinieki iemetuši kādā bedrē purvā. Naktī noslepkavotā partizāna sieva dzīvesbiedra mirstīgās atliekas pārvedusi mājās un Pugača cīņubiedri viņu apbedījuši Runcenes kapsētā virs tēva atdusas vietas. 

Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

A. Pugača vārds minēts piemiņas akmenī Tilžā, kas veltīts novada nacionālajiem partizāniem un to atbalstītājiem (sk.). 

Avots: Barkovskis, J. Katram Sava vieta vēsturē. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. [1. grām.], sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1993. 151.-155. lpp.˂151.-152. lpp.

Isnaudas pagasta Čilviču kapos nacionālo partizānu apbedījums

Atrodas Isnaudas pagasta Cilviču kapos. 

1993. gada 29. maijā pārapbedīti 1953. gada 9. martā Krievijas teritorijā kritušie Līdumnieku pagasta nacionālie partizāni Ignats Šalamagins, viņa dzīvesbiedre un kādreizējā partizāna Vladislava Klešnika māte. 

Vēsturiska atkāpe. Līdumnieku pagastā nacionālo partizānu grupas izveidojās 1949. gadā, tajās iesaistoties cilvēkiem, kam izdevās izvairīties no marta deportācijām. Pēc lielākiem zaudējumiem, kas tika ciesti 1950. un 1951. gadā, partizāni savu bāzi pārnesa uz purviem robežas Krievijas pusē. 

1953. gada 8. martā partizānu bunkuru nejauši uzgāja divi mežsargi. Partizāni viņus sagūstīja, taču, saņēmuši solījumu nometnes vietu neatklāt, tos atlaida. Tomēr piesardzības dēļ pieci vīri ar slēpēm jau naktī pārgāja uz Latvijas teritoriju. Bunkurā palika tikai Ignats Šalomagins un viņa dzīvesbiedre, kas abi bija jau pārsnieguši 60 gadu vecumu, kā arī 58 gadus vecā tobrīd jau apcietinātā partizāna Vladislava Klešnika māte, kas grupā pildīja saimniecības vadītājas pienākumus. 

Par spīti solījumiem, mežsargi par partizāniem ziņoja lielinieku iestādēm, un jau nākamās dienas rītā bunkuru ielenca armija. Prasībai padoties partizāni atteicās pakļauties, un Šalomagins atklāja uguni no viņa rīcībā atstātā rokas ložmetēja. Lielinieki partizānus pievārēja, iemetot bunkurā rokasgranātas. 1953. gada maijā Šalomagina dēls Modests iznīcinātās nometnes vietu apmeklējis un konstatējis, ka nogalināto partizānu mirstīgās atliekas lielinieki pametuši sagrautajā bunkurā. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada rudenī Vladislavs Klešniks kopā ar vēl vienu tobrīd vēl dzīvo grupas partizānu Plotkānu (“Apolonāriju Ulasu”) uzsāka kādreizējā bunkura meklējumus. Trešās ekspedīcijas laikā uz Krieviju, kurā piedalījās arī 32. Ludzas zemessardzes bataljona zemessargi, 1993. gada 22. maijā bunkurs beidzot tika atrasts. Atraktajā bunkurā un tā apkārtnē izmētātie kritušo partizānu kauli tika savākti, pārvesti uz Latviju un 29. maijā pārapbedīti netālu no Ludzas esošajos Cilviču kapos. 

Par apbedījuma pašreizējo stāvokli un iespējamajām piemiņas zīmēm informācijas pagaidām nav. 

Avoti: Klešniks, V. Līdumnieku partizāni. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. [1. grām.], sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1993. 132.-133. lpp.; Klešniks, V. Līdumnieku partizānu atgriešanās. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. 2. grām., sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1995. 161.-163. lpp.

Alojas kapos LKOK Antona Vipuļa simbolisks apbedījums

Atrodas Alojas kapos 

Vipuļu dzimtas kapos uzstādīta piemiņas plāksne komunistiskajās koncentrācijas nometnēs noslepkavotajiem dzimtas locekļiem, tajā skaitā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim pulkvedim Antonam Vipulim. Pelēkā granītā darinātajā taisnstūra formas plāksnē iekalts teksts: 

BOJĀ GĀJUŠAJIEM
SIBĪRIJAS NĀVES NOMETNĒS
“PIĢĒNU”
VIPUĻIEM
ARNOLDS
1880.11.IX – 1942.6.III SOĻIKAMSKĀ
ALMA DZ. KALNIŅA
1899.15.VI – 1943.26.XII KOLPAŠEVAS RAJ.
ANTONS (PULKVEDIS)
1894.25.V – 1942.29.VI NORIĻSKĀ 

Foto: 25.09.2010., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Antons Hermanis Vipulis dzimis 1894. gada 27. maijā Puikules pagasta Piģēnos lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Valmieras pilsētas skolu, pedagoģiskos kursus. Kā eksternis izturējis eksāmenu Čugujevas ģimnāzijā. 

Turpinoties Pirmajam pasaules karam, 1917. gada februārī iestājies Čugujevas karaskolā, ko beidzis 1. jūnijā, iegūstot praporščika pakāpi. Ieskaitīts 57. rezerves pulkā, bet pēc tam – 731. Komarovas kājnieku pulkā, kas atradās Daugavpils frontē. Tā paša gada augustā pie Ilūkstes saindējies ar kaujas gāzēm. Septembrī iecelts par rotas komandieri, bet 1918. gada februārī atvaļināts un atgriezies vecāku mājās. 

Brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, no 1918. gada 28. decembra dienējis Latgales virsnieku rotā, pēc atkāpšanās no Rīgas Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona (vēlāk Latviešu atsevišķā (Baloža) brigāde) Neatkarības rotas rindās kā vada komandieris piedalījies daudzās kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 5. aprīlī kaujā pie Slokas, “kad pretinieks ielauzās priekšpilsētā, [leitnants] Vipulis ar savu vadu, virzīdamies gar dzelzceļa līniju, pārrāva ienaidnieka fronti un uzbruka tam no mugurpuses, kā rezultātā lielinieki bēga, atstādami kaujaslaukā daudz savu kritušo. Pateicoties Vipuļa rīcībai, mūsējiem izdevās pārgrupēties un noturēt Sloku”. 

Pēc armijas pārformēšanas no 1919. gada augusta kā rotas komandieris 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. gada februārī paaugstināts par virsleitnantu, bet jūnijā – par kapteini. 

1922. gadā beidzis virsnieku kursus un no 1924. g. pārmaiņus ieņēmis bataljona komandiera un pulka saimniecības priekšnieka amatus, vēlāk pildījis pulka komandiera palīga pienākumus. 1925. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1934. gadā iecelts par pulka štāba priekšnieku. 1937. gadā beidzis Augstāko kara skolu un piekomandēts 3. Latgales divīzijas štābam. 1938. gadā paaugstināts par pulkvedi, neilgi bijis Latgales divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs, pēc tam iecelts par Armijas štāba Administratīvās daļas priekšnieku. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Piešķirta jaunsaimniecība Zebrenes pagasta Upesmuižā. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, pēc Latvijas armijas likvidācijas 1940. gada septembrī ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā, iecelts par korpusa štāba Ierindas daļas priekšnieku, apstiprināts apakšpulkveža pakāpē. 

1941. gada 14. jūnijā Litenes nometnē apcietināts un deportēts uz PSRS, kur ieslodzīts vienā no koncentrācijas nometnēm Noriļskā. 1941. gada 12. decembrī Taimiras apgabaltiesas pastāvīgā sesija Noriļskā piesprieda Vipulim nāvessodu, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta 4. un 10. daļu par “palīdzību starptautiskajai buržuāzijai” un par pretpadomju propagandu. 1942. gada 29. jūnijā nošauts Noriļskā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 563.-564. lpp. Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 493. lpp.

Laidzes pagastā pie Sukturiem nacionālo partizānu Kārļa Skalbes un Austras Koks simbolisks apbedījums

Atrodas Talsu-Sukturu ceļa kreisajā pusē, starp ebreju kapiem un Sukturiem. 

Ceļa malā uzstādīta melnā granītā darināta, neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

NACIONĀLIE PARTIZĀNI
VIDZEMNIEKI 

AUSTRA KOKS        KĀRLIS SKALBE
1920 – 1950    1902 – 1950 

MAN SAULĪTE NORIETĒJA
TĒVU ZEMI SARGĀJOT 

Foto: 28.03.2016., Arno Liepiņš

Pie šīs piemiņas zīmes, domājams, vēlāk novietota (pieslieta) mazāka piemiņas plāksne, kas veltīta K. Skalbes sievai Idai Skalbei, kuru pirmajā komunistiskās okupācijas gadā 1914. gada 14. jūnijā lielinieki deportēja uz PSRS. Šajā piemiņas plāksnē iekalts teksts: 

IDA SKALBE
1904 – 1942
AČINSKĀ SIBĪRIJĀ 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Skalbe un viņa otrā dzīvesbiedre Austra Koks darbojušies nacionālo partizānu grupā “Kanādas piecīši”. Ziņas par “Kanādas piecīšiem” ir skopas un visai pretrunīgas. Nacionālo partizānu vēstures pētnieks Jānis Vasiļevskis raksta, ka grupa darbojusies Abavas labajā krastā Veģu-Kalešu apkārtnē un ka līdz 1947. gadam tās sastāvā bijuši Žanis Alksnis (kritis) un Žanis Čuriskis (miris 1974. gadā Intā), kā arī Bērziņš, Reinis Montans, Vilis Ūdris un Eiermanis. Vēlāk grupu saskaņā ar čekas materiāliem komandējis partizāns ar segvārdu “Kirils”. 1950. gada sākumā nodevības dēļ tikusi atklāta partizānu nometnes vieta Spāres pagastā. 14. martā okupācijas režīma iestāžu izveidotā Talsu istrebīķeļu (iznīcinātāju) jeb strebuku bataljona kaujinieki bataljona komandiera Friča Krūmiņa vadībā nometnei uzbruka. 

Tobrīd bunkurā atradušies tikai trīs partizāni – tā brīža grupas komandieris Ugainis, Kārlis Skalbe un Austra Koks. Sākotnēji partizāniem izdevies izlauzties, taču tad tie uzdūrušies čekistu ķēdei, kas bija ielenkusi apkārtni. Kaujā krita K. Skalbe un viņa otrā dzīvesbiedre A. Koks, bet Ugainim izdevies no aplenkuma izkļūt. 

Partizāniem kaujas laikā izdevies nošaut milicijas leitnantu Grunti un ievainot leitnantu Ivanovu. 

Tajā pašā laikā saskaņā ar tā dēvētās LPSR Valsts drošības ministrijas 1950. gada martā sagatavoto informatīvo pārskatu operāciju nav īstenojuši tikai vietējie kolaboracionisti – strebuki, bet arī PSRS Iekšlietu ministrijas (MVD) karaspēks. Okupanti zaudējuši nošauto milici Grunti un piecus ievainotus MVD karavīrus. 

Interesanti, ka čeka par grupas komandieri uzdod K. Skalbi, nevis Ugaini. 

Tikmēr salīdzinoši daudzajās publikācijās, kas parādījās pēc “Kanādas piecīšu” bunkura atrašanas Veģu apkārtnē 2020. gadā, nedz K. Skalbe un A. Koka, nedz 1950. gada 14. marta kauja nav pieminēta. 

Savukārt Kārļa Skalbes (Tamamaca) dēls Valdis par tēvu stāta, ka viņš dzimis 1902. gada 27. augustā. 1919. gadā Pēc lielinieku apvērsuma un Latvijas valsts pasludināšanas Tērbatā iestājies Igaunijas teritorijā veidojamajās latviešu karspēka vienībās, piedalījies Cēsu kaujās, ticis apbalvots. Pēc Latvijas Neatkarības kara dzīvojis Pededzes pagasta Jaunponkuļos. Uzvārdu latviskošanas kampaņas laikā nomainījis uzvārdu no Tamamacs uz Skalbe. Komunistiskās okupācijas pirmajā gadā 1941. gada 14. jūnijā viņa ģimene tiek deportēta, taču dēlam Valdim izdodas izbēgt. Pats K.Skalbe no deportēšanas paglābjas, jo tobrīd atradies meža darbos. 1944. gadā K. Skalbe pievienojies kureliešiem, bet pēc Kureļa grupas likvidācijas aizgājis mežā. Saskaņā ar dēla teikto 1950. gada 14. martā K. Skalbe un A. Koks, nespējot izkļūt no ielenkuma esot paši nošāvušies. 

Par Pēteri Ugaini Valdis Skalbe stāta, ka viņš esot kritis 1952. gadā. 

Avoti: Vasiļevskis, J. Nacionālie partizāni Talsu novadā. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. 2. grām., sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1995., 339. lpp.; Latvijas Nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sast., un kom. Stods H. Rīga: Preses nams, 1999. 582. lpp.; Kurzemnieks, Nr. 60, 31.07.2020. 8. lpp.; Geni.com.

Zeltiņu kapos lielinieku noslepkavotā aizsarga Alfrēda Melgalvja individuāls apbedījums

Atrodas Zeltiņu kapos. 

Apbedīts Valkas aizsargu pulka III bataljona Ilzenes vada aizsargs Alfrēds Melgalvis, kuru, ejot mājās, 1943. gada 6. novembrī uz ceļa noslepkavoja lielinieku banda. 

Foto: 19.08.2023., Arno Liepiņš

Uz kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

ALFRĒDS MELGALVIS
DZ. 1906.13.IV          MIR. 1943.6.XI.
NEGAIDIET MANI VAIRS BIRSTALU ZELTA,
DZIESTOŠOS SAULSTAROS VAKARS KAD SAN,
NEGAIDOT SABRUKA SAPŅU PILS CELTĀ,
NEGAIDIET MANI, NENĀKŠU VAIRS… 

Foto: 19.08.2023., Arno Liepiņš

Piemiņas plāksnē iestrādāts keramikas medaljons ar A. Melgalvja portretu Latvijas armijas uniformā. 

Avoti: Malienas Ziņas, Nr. 45, 11.11.43.; Nr. 47, 02.12.1943.

Zeltiņu kapos LKOK Rūdolfa Matlenieka individuāls apbedījums

Atrodas Zeltiņu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Rūdolfs Maltenieks (Maltinieks) Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz viņa kapa atklāta piemiņas plāksne, ko uzstādījusi Alūksnes Brāļu kapu komiteja Ulda Veldres vadībā, kas 1990. gadā uzsāka ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu iezīmēšanu. Tipveida piemiņas plāksne veidota pēc Rīgas Brāļu kapu individuālo piemiņas plākšņu parauga, taču tās virsējā kārta gatavota no balta marmora, bet tajā iekaltais teksts iekrāsots zeltā. Piemiņas plāksnē zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma lasāms teksts: 

RŪDOLFS
MALTINIEKS
SERŽANTS
*30.mai.1896. †1.jūl.1954. 

Foto: 19.08.2023., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Rūdolfs Maltenieks dzimis 1896. gada 31. maijā Ilzenes pagastā. Laukstrādnieks. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 29. Čerņigovas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās, pie Viļņas saindēts ar kaujas gāzēm, īsu laiku dienējis Sarkanajā armijā. 

1919. gada 20. maijā pie Cesvaines pārbēdzis pretlielinieku spēku pusē. Kādu laiku ārstējies hospitālī Valkā, ieskaitīts Rezerves bataljonā Alūksnē, vēlākajā 6. Rīgas kājnieku pulkā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem no Rīgas līdz Palangai, paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī Rīgā uzbrukumā Šampēterim, “kad tika ievainots pusrotas komandieris, [kaprālis] Maltenieks stājās viņa vietā, atsita ienaidnieka pretuzbrukumu un sekmēja mūsējo uzvaru visā kaujā”. 

Atvaļināts 1921. gada 10. martā. Jaunsaimnieks Ilzenes pagasta Lapsukalnā. 

Atsākoties komunistiskajai okupācijai, īsu laiku bijis Ilzenes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Miris 1954. gada 1. jūlijā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 336.-337. lpp.