Atrodas Isnaudas pagasta Cilviču kapos.
1993. gada 29. maijā pārapbedīti 1953. gada 9. martā Krievijas teritorijā kritušie Līdumnieku pagasta nacionālie partizāni Ignats Šalamagins, viņa dzīvesbiedre un kādreizējā partizāna Vladislava Klešnika māte.
Vēsturiska atkāpe. Līdumnieku pagastā nacionālo partizānu grupas izveidojās 1949. gadā, tajās iesaistoties cilvēkiem, kam izdevās izvairīties no marta deportācijām. Pēc lielākiem zaudējumiem, kas tika ciesti 1950. un 1951. gadā, partizāni savu bāzi pārnesa uz purviem robežas Krievijas pusē.
1953. gada 8. martā partizānu bunkuru nejauši uzgāja divi mežsargi. Partizāni viņus sagūstīja, taču, saņēmuši solījumu nometnes vietu neatklāt, tos atlaida. Tomēr piesardzības dēļ pieci vīri ar slēpēm jau naktī pārgāja uz Latvijas teritoriju. Bunkurā palika tikai Ignats Šalomagins un viņa dzīvesbiedre, kas abi bija jau pārsnieguši 60 gadu vecumu, kā arī 58 gadus vecā tobrīd jau apcietinātā partizāna Vladislava Klešnika māte, kas grupā pildīja saimniecības vadītājas pienākumus.
Par spīti solījumiem, mežsargi par partizāniem ziņoja lielinieku iestādēm, un jau nākamās dienas rītā bunkuru ielenca armija. Prasībai padoties partizāni atteicās pakļauties, un Šalomagins atklāja uguni no viņa rīcībā atstātā rokas ložmetēja. Lielinieki partizānus pievārēja, iemetot bunkurā rokasgranātas. 1953. gada maijā Šalomagina dēls Modests iznīcinātās nometnes vietu apmeklējis un konstatējis, ka nogalināto partizānu mirstīgās atliekas lielinieki pametuši sagrautajā bunkurā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada rudenī Vladislavs Klešniks kopā ar vēl vienu tobrīd vēl dzīvo grupas partizānu Plotkānu (“Apolonāriju Ulasu”) uzsāka kādreizējā bunkura meklējumus. Trešās ekspedīcijas laikā uz Krieviju, kurā piedalījās arī 32. Ludzas zemessardzes bataljona zemessargi, 1993. gada 22. maijā bunkurs beidzot tika atrasts. Atraktajā bunkurā un tā apkārtnē izmētātie kritušo partizānu kauli tika savākti, pārvesti uz Latviju un 29. maijā pārapbedīti netālu no Ludzas esošajos Cilviču kapos.
Par apbedījuma pašreizējo stāvokli un iespējamajām piemiņas zīmēm informācijas pagaidām nav.
Avoti: Klešniks, V. Līdumnieku partizāni. Grām.: Uz ežiņas galvu liku:
Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. [1. grām.], sast. un
red.: Kalvāns, A. Rīga: Daugava, 1993. 132.-133. lpp.; Klešniks, V. Līdumnieku
partizānu atgriešanās. Grām.: Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu
cīņas Latvijas mežos pēckara gados. 2. grām., sast. un red.: Kalvāns, A. Rīga:
Daugava, 1995. 161.-163. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru