Alojas kapos LKOK Antona Vipuļa simbolisks apbedījums

Atrodas Alojas kapos 

Vipuļu dzimtas kapos uzstādīta piemiņas plāksne komunistiskajās koncentrācijas nometnēs noslepkavotajiem dzimtas locekļiem, tajā skaitā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim pulkvedim Antonam Vipulim. Pelēkā granītā darinātajā taisnstūra formas plāksnē iekalts teksts: 

BOJĀ GĀJUŠAJIEM
SIBĪRIJAS NĀVES NOMETNĒS
“PIĢĒNU”
VIPUĻIEM
ARNOLDS
1880.11.IX – 1942.6.III SOĻIKAMSKĀ
ALMA DZ. KALNIŅA
1899.15.VI – 1943.26.XII KOLPAŠEVAS RAJ.
ANTONS (PULKVEDIS)
1894.25.V – 1942.29.VI NORIĻSKĀ 

Foto: 25.09.2010., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Antons Hermanis Vipulis dzimis 1894. gada 27. maijā Puikules pagasta Piģēnos lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Valmieras pilsētas skolu, pedagoģiskos kursus. Kā eksternis izturējis eksāmenu Čugujevas ģimnāzijā. 

Turpinoties Pirmajam pasaules karam, 1917. gada februārī iestājies Čugujevas karaskolā, ko beidzis 1. jūnijā, iegūstot praporščika pakāpi. Ieskaitīts 57. rezerves pulkā, bet pēc tam – 731. Komarovas kājnieku pulkā, kas atradās Daugavpils frontē. Tā paša gada augustā pie Ilūkstes saindējies ar kaujas gāzēm. Septembrī iecelts par rotas komandieri, bet 1918. gada februārī atvaļināts un atgriezies vecāku mājās. 

Brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, no 1918. gada 28. decembra dienējis Latgales virsnieku rotā, pēc atkāpšanās no Rīgas Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona (vēlāk Latviešu atsevišķā (Baloža) brigāde) Neatkarības rotas rindās kā vada komandieris piedalījies daudzās kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 5. aprīlī kaujā pie Slokas, “kad pretinieks ielauzās priekšpilsētā, [leitnants] Vipulis ar savu vadu, virzīdamies gar dzelzceļa līniju, pārrāva ienaidnieka fronti un uzbruka tam no mugurpuses, kā rezultātā lielinieki bēga, atstādami kaujaslaukā daudz savu kritušo. Pateicoties Vipuļa rīcībai, mūsējiem izdevās pārgrupēties un noturēt Sloku”. 

Pēc armijas pārformēšanas no 1919. gada augusta kā rotas komandieris 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. gada februārī paaugstināts par virsleitnantu, bet jūnijā – par kapteini. 

1922. gadā beidzis virsnieku kursus un no 1924. g. pārmaiņus ieņēmis bataljona komandiera un pulka saimniecības priekšnieka amatus, vēlāk pildījis pulka komandiera palīga pienākumus. 1925. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1934. gadā iecelts par pulka štāba priekšnieku. 1937. gadā beidzis Augstāko kara skolu un piekomandēts 3. Latgales divīzijas štābam. 1938. gadā paaugstināts par pulkvedi, neilgi bijis Latgales divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs, pēc tam iecelts par Armijas štāba Administratīvās daļas priekšnieku. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Piešķirta jaunsaimniecība Zebrenes pagasta Upesmuižā. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, pēc Latvijas armijas likvidācijas 1940. gada septembrī ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā, iecelts par korpusa štāba Ierindas daļas priekšnieku, apstiprināts apakšpulkveža pakāpē. 

1941. gada 14. jūnijā Litenes nometnē apcietināts un deportēts uz PSRS, kur ieslodzīts vienā no koncentrācijas nometnēm Noriļskā. 1941. gada 12. decembrī Taimiras apgabaltiesas pastāvīgā sesija Noriļskā piesprieda Vipulim nāvessodu, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta 4. un 10. daļu par “palīdzību starptautiskajai buržuāzijai” un par pretpadomju propagandu. 1942. gada 29. jūnijā nošauts Noriļskā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 563.-564. lpp. Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 493. lpp.