Atrodas Tukumā Meža ielā pie Meža kapiem.
Apbedīti vairāk nekā 40 karavīri un civiliedzīvotāji, no kuriem lielākā
daļa pēc vācu karatiesas sprieduma nošauti par spiegošanu 1916. gadā laikā no
12. janvāra līdz 13. jūlijam un sākotnēji bija apglabāti Pavāra kalna nogāzē
blakus grantsbedrēm pie bijušā tirgus laukuma.
Apbedījuma vietas bija iezīmētas ar numurētiem koka mietiņiem. Pēc Vācijas
karaspēka aiziešanas bija palikuši 49 šādi mietiņi, taču to nozīme tika
atšifrēta tikai 1925. gadā, pateicoties Latvieši veco strēlnieku biedrības
pūliņiem. Starp nošautajiem ir arī kāds 13 gadus vecs zēns, kas piegādājis
ziņas Ķemeros izvietotajām latviešu strēlnieku vienībām, kā arī vairākas
sievietes.
1926. gada sākumā radās doma visus apkārtnē apbedītos latviešu strēlniekus
un Neatkarības karā kritušos karavīrus pārapbedīt kopīgos brāļu kapos, kas
tiktu izveidoti blakus Putniņu mežā ierīkotajiem Tukuma Meža kapiem. Šīs
ieceres īstenošanai tiek dibināta arī Brāļu kapu komitejas (BKK) Tukuma nodaļa.
Nākamajā gadā Latviešu veco strēlnieku biedrības Tukuma nodaļa šim nolūkam
iegādājās Meža kapos zemes gabalu. Tobrīd bija apzinātas jau aptuveni 60
strēlnieku atdusas vietas, no kurām lielākā daļa atradās Smārdes stacijas
apkārtnē.
1928. gada 4. novembrī jaunveidojamajos brāļu kapos tika pārapbedītas Pie
Pavāra kalna apglabāto mirstīgās atliekas. Taču, ņemot vērā to, ka pārapbedīti
tika tikai 39 (vēlāk prese min gan 42), nevis 49 nošauto pīšļi, jāpieņem, ka
daļu no tiem tuvinieki apglabājuši dzimtas kapavietās citviet.
Tajā pašā laikā Smārdes apkārtnē izklaidus apbedīto strēlnieku pīšļi, kuru
ekshumāciju 1931. gadā veica BKK Tukuma un Ķemeru nodaļas, netika pārvesti uz
Tukuma brāļu kapiem, bet tika vienkopus apbedīti turpat Smārdē (sk.).
Tomēr laika gaitā Tukuma brāļu kapos tikuši pārapbedīti vēl četri nezināmi
latviešu strēlnieki un seši Latvijas armijas karavīri, kuru vārdi ir zināmi.
Īstas skaidrības par apbedīto kopskaitu tomēr nav. Saskaņā ar Latvijas
Kultūras fonda Tukuma rajona aktīvistu grupas vadītāja V. Vītola sarakstu brāļu
kapos pārapbedīti tikai 34 vācu okupācijas karaspēka nošautie. Tādējādi kopā ar
četriem nezināmajiem latviešu strēlniekiem un sešiem Latvijas armijas
karavīriem apbedīto skaits ir 44. Savukārt Jānis Lismanis min 41 apbedītā
vārdu. Vienlaikus Lismanis norāda, ka brāļu kapos pagājušā gadsimta
deviņdesmito gadu sākumā bijusi 41 atsevišķa piemiņas plāksne, taču uz astoņām
no tām nav bijis norādīts apbedītā vārds. Uz piecām plāksnēm bijis lasāms
“nezināms”, bet uz trim – “latviešu strēlnieks”. Šobrīd brāļu kapos ir 44
piemiņas plāksnes, no kurām tikai viena veltīta nezināmam karavīram.
Saskaņā ar šobrīd brāļu kapos esošajām piemiņas plāksnēm apglabātas
sekojošas personas (skatoties no labās uz kreiso pusi):
1) Nezināms; 2) Fricis Gūtmanis no Vērgales; 3) Pēteris Freimanis no
Iecavas, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka izlūks; 4) Jānis Starks no
Jonišķiem, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka izlūks; 5) Eižens Kociņš no
Siguldas; 6) Bološevics (Baloševics) Pauls no Liepājas; 7) Bološevics
(Baloševics) Filips no Liepājas; 8) kareivis F. Dusarts (Dusats, uz plāksnes
norādīts, ka latviešu strēlnieks, taču saskaņā gan ar Vītola, gan Lismaņa
datiem vēlāk pārapbedītais Latvijas armijas karavīrs); 9) kareivis Vilhelms
Kalniņš (Kārkliņš) no Mežgales; 10) kareivis O. Saklevics (nav nedz Vītola,
nedz Lismaņa sarakstā); 11) virsleitnants F. Rasmanis, kritis 1919. gadā; 12)
kareivis Strelebajevs (nav nedz Vītola, nedz Lismaņa sarakstā); 13) Kārlis
Zaļups (Salups) no Veczvārdes (nav Vītola sarakstā, Lismanis min kā Latvijas
armijas karavīru); 14) Osips (Josifs) Šarkovskis (Šaskovskis, Sadovskis) no
Rīgas (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu
nošauto izlūku); 15) Kārlis Pīlāgs, no Rīgas (vecāki Priedainē); 16) Fricis
Dobelis no Liepājas; 17) Markevičs Jans (Jānis) no Jelgavas, 19 gadus vecs; 18)
Alberts Neimanis, no Jelgavas, 21 gadu vecs; 19) Roberts Bētiņš (Betlings) no
Rīgas, 25 gadus vecs; 20) Magnuss Dunke (Duncis) no Olaines, 22 gadus vecs;
nošauts 1916. gada 12. janvārī; 21) Andreass (Andrejs) Aramass no Rīgas; 12. jūras
štābs, nošauts 1916. gada 20. martā; 22) Johans (Žanis) Riekstiņš (Rakstiņš) no
Saldus (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu
nošauto izlūku); 23) Tomass (Torns, Toms) Jakobkis (Jakobskis) no Gudaičiem;
24) Antons Vasiļevskis no Kauņas guberņas, Volkomiras (Lismanis min kā Latvijas
armijas karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 25) Leons Narkus
(Markus) no Krāķiem (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols – kā
1916. gadā vācu nošauto izlūku); 26) Vilis Adatiņš, Latvijas armijas karavīrs;
27) Rūdolfs Matuzels (Matusels) no Šauļu guberņas Biļiniškiem; 19 gadus vecs;
28) Jānis (Kārlis) Kukovskis no Kauņas, 22 gadus vecs; 29) Augustīns Kaspinics
(Augusts Kasspinics) no Ramsgeltiem (Rīgas), 19 gadus vecs; 30) Jēkabs
Bieloglazovs (Beloglazovs) no Rīgas, 19 gadus vecs; 31) Daniels Erihs no
Tukuma, 56 gadus vecs; 32) Vilhelms Eriksons no Rīgas (nav Vītola sarakstā);
33) virsleitnants Vilis Skabards; 34) Talsu komandantūras kareivis Jānis
Meniķis, kritis bermontiešu gūstā un nošauts; 35) Eduards Reinfelds (Renfelds)
no Cirstiem, 27 gadus vecs; 36) Kārlis Karpačovs no Jēkabpils; 37) Jūlijs Lasis
(Las) no Dubultiem; 38) Kārlis Kronbergs no Kārļu muižas, nošauts 1916. gada
20. martā; 39) Jānis Ustups no Jaunpils (Lismanis min kā Latvijas armijas
karavīru, Vītols – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 40) Marija Spēlmane
(Spilman) no Tukuma, 58 gadus veca; 41) Vilhelms Glāzenaps no Tukuma; 42)
Ernests Baumanis no Vārmes (Lismanis min kā Latvijas armijas karavīru, Vītols –
kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 43) Pēteris Lejnieks no Tukuma, 55 gadus
vecs (Vītols min kā vienu no sešiem vēlāk pārapbedītajiem Latvijas armijas
karavīriem, Lismanis – kā 1916. gadā vācu nošauto izlūku); 44) Ansis Sauss
(Suss) no Pļaviņu Lejassaušiem.
Katra brāļu kapos apbedītā kapu kopiņa sākotnēji tika iezīmēta ar balti
krāsotu koka krustu. Bija uzstādīts arī kopīgs lielāks koka krusts.
1933. gada janvārī BKK Tukuma nodaļa nolēma brāļu kapos celt
“mākslinieciski vērtīgu pieminekli”, kas varētu izmaksāt 2000 latu.
Sākotnēji pieminekļa projektu bija izstrādājis vietējais mākslinieks Pāvila
Štelmahers. To bija iecerēts veidot vai nu šūnakmenī, vai arī vietējā granītā,
un tā izmaksas tika lēstas desmit lūdz 12 000 latu apmērā. Šo metu ar dažiem
labojumiem vēl 1934. gada sākumā tika apstiprinājusi arī BKK centrālā valde.
1935. gada jūnijā vietējā preses jau ziņoja, ka projekts nodots apstiprināšanai
būvvaldē, bet tēlniece, kam uzticēta pieminekļa skulpturālā tēla veidošana, jau
ķērusies pie tā modeļa izveides mālā. Tiekot arī vestas sarunas ar uzņēmējiem
par akmeņu piegādi un pieminekļa pamatnes izbūvi.
Pāvila Štelmahera izstrādātais Tukuma brāļu kapu pieminekļa mets
("Jaunākās Ziņas", Nr. 30, 05.02.1925.)
Taču ne visi ar Štelmahera piedāvāto projektu bija apmierināti. Izskanēja
apgalvojumi, ka tas “nav atzīstams no arhitektu viedokļa”. Tas tika kritizēts
arī kā pārāk dārgs. BKK Tukuma nodaļas 1937. gada 14. jūnija pilnsapulcē
Tukuma-Talsu kara apriņķa priekšnieks pulkvedis-leitnants Augusts Muižulis
norādīja, ka ceļams “kapiem piemērots, patreizējām prasībām un līdzekļiem
atbilstošs piemineklis”. Viņš arī tika vienbalsīgi ievēlēts par BKK Tukuma
nodaļas valdes priekšsēdētāju.
Jau 1938. gada aprīlī BKK Tukuma nodaļas pilnsapulcē vienbalsīgi tika
apstiprināts tēlnieka Kārļa Zemdegas (Baumaņa) izstrādātais pieminekļa mets.
Saskaņā ar laikrakstā “Jaunā Tukuma Balss” publicēto meta aprakstu sākotnēji
bija iecerēts, ka “pret Meža kapu kalnu cels šūnakmeņu metrus 2 augstu sienu,
kuras centrā pacelsies metrus 4 augsts granīta četrplāksnis, kura vidū no
pamata izveidosies 6 metri augsts cilindrveidīgs izcilnis ar krustu galā. Šā
izciļņa apakšējā daļā granītā kalts 3 metrus augsts latvju karavīra tēls ar
šķēpu. Abpusēji karavīra tēlam uz četrplākšņa iekalti Tukuma un apriņķa kritušo
latvju karavīru vārdi.” Plānotās pieminekļa izmaksas bija aptuveni 9000 latu.
Maijā vietējā presē tika publicēts aicinājums iesūtīt ziņas par tiem Tukuma un
apkārtnes pilsoņiem, kas krituši Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības
karā, lai varētu to vārdus iekalt iecerētajā piemineklī.
Taču BKK Tukuma nodaļas pilnsapulcē 1939. gada 19. janvārī tika
apstiprināts pārstrādāts K. Zemdegas mets “Strēlnieks”. Plānotās izmaksas tika
samazinātas līdz 8000 latiem. Acīmredzami tikusi atmesta arī iecere piemineklī
iekalt kritušo tukumiešu vārdus. Bija paredzēts, ka pieminekli atklās jau tā
paša gada 22. novembrī, kad apritēja 20 gadi kopš Tukuma atbrīvošanas no
Bermonta karaspēka.
Pieminekļa pamatakmens likts 14. maijā, tomēr pieminekļa atklāšana notika
tikai pēc gada – 1940. gada 19. maijā. Piemineklis, kas darināts vietējā pelēkā
granītā, kopā ar postamentu ir 3,5 metrus augsts, un tajā atveidots zvēresta
došanas brīdī uz ceļa nometies karavīrs ar šauteni rokās.
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
Postamenta priekšpusē iekaltas dzejnieka Leonīda Breikša rindas:
SVĒTS MANTOJUMS
ŠĪ ZEME MŪSU TAUTAI,
UN SVĒTĪTS TAS,
KAS DROŠS PAR VIŅU KRĪT
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
Paši brāļu kapi tika iekārtoti pēc Rīgas Brāļu kapu parauga, katram
apbedītajam uzstādot betona piemiņas plāksni.
Brāļu kapu metāla vārtus pēc K.
Zemdegas meta kalis Erdmanis, bet vārtu stabus darinājis vietējais akmeņkalis
Ā. Dūte.
Pieminekļa izmaksas atbilstoši plānotajam bija 8000 latu.
Lai gan komunistiskās okupācijas laikā piemineklis bija atzīts par tā
dēvētās LPSR “republikas nozīmes mākslas pieminekli” (aizsardzības numurs
1315), nosakot tā bilances vērtību 45 000 rubļu apmērā, tas un tā apkārtne
netika kopta. Piemineklis bija arī nedaudz cietis vandāļu uzbrukuma rezultātā –
1980. gada novembrī tā skulptūrai tika nodauzīts deguns. Arī brāļu kapu
plāksnes bija stipri cietušas, bet daļa no tām – pazudusi.
Sākoties Atmodai, 1988. gadā Toreizējā Tukuma rajona Komunālo uzņēmumu
kombināts veica brāļu kapu rekonstrukciju. Latvijas Mākslas akadēmijas studenta
Jāņa Fjodorova vadībā tika atjaunots skulptūras nodauzītais deguns.
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
No jauna
tika izgatavotas arī desmit individuālās piemiņas plāksnes. Rekonstrukcijas
darbi izmaksāja 400 rubļus, kas tika segti no Latvijas Kultūras fonda Tukuma
aktīvistu grupas kontā saziedotajiem līdzekļiem.
2012. gadā notika atkārtota brāļu kapu labiekārtošana un pieminekļa
restaurācija. Tika nomainītas apbedīto betona piemiņas plāksnes ar pulēta
granīta plāksnēm, kā arī veikta pieminekļa postamenta un kāpņu atjaunošana un
pieminekļa tīrīšana.
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
2018. gadā blakus brāļu kapiem tika uzstādītas un 11. novembrī atklātas
četras piemiņas stēlas ar kādreizējo Tukuma apriņķi saistītajiem Lāčplēša Kara
ordeņa kavalieriem (sk.).
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
Savukārt 2019. gadā notika gan no mākslinieciskā, gan vēsturiskā viedokļa
pretrunīgi vērtējama brāļi kapu ansambļa papildināšana, pieminekļa pakājē
novietojot pulēta granīta piemiņas plāksnes ar to 56 Baltijas landesvēra
karavīru vārdiem, kas krituši 1919. gadā, atbrīvojot Tukuma novadu no
lieliniekiem. Piemiņas plāksnes tika atklātas 2019. 11. novembrī.
Piemiņas plāksnes izvietotas vienlaidus rindā. Vidū atrodas plāksne, kurā
iegravēts teksts:
PAR TUKUMA NOVADU KRITUŠIE UN MIRUŠIE
BALTIJAS LANDESVĒRA BRĪVPRĀTĪGIE
1919
FÜR REGION TUCKUM
GEFALLENE UND GESTORBENE
FREIWILLIGE DER BALTISCHEN LANDESWEHR
1919
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
Vidējai plāksnei katrā pusē atrodas pa četrām plāksnēm ar kritušo vārdiem,
kā arī ar viņu dzimšanas un nāves datumiem.
Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi
Šīs brāļu kapu ansambļa papildināšanas iniciatore bija Tukuma muzeja
direktore Agrita Ozola. Māksliniecisko risinājumu sagatavoja Tukuma Mākslas
muzeja vadītāja Inese Klestrova, bet tehnisko projektu izstrādāja būvinženieris
Uldis Priednieks. Projektu koordinēja Tukuma novada Domes ainavu arhitekte
Maija Fogele. Piemiņas plāksnes izgatavoja akmeņkaļu uzņēmums “Zutis+” Armanda
Kalugas vadībā.
Kritušo sarakstu sastādījusi Tukuma muzeja pētniece Inta Dišlere. Daļa no
kritušajiem savulaik bija apbedīta Tukuma Kalna kapu dienvidu galā, taču
komunistiskās okupācijas laikā ap 1950. gadu šie brāļu kapi tikuši iznīcināti,
rokot granti.
Piemiņas plāksnes izgatavotas par Tukuma novada pašvaldības līdzekļiem un
ziedojumiem. Pavisam tika saziedoti vairāk nekā 4000 eiro. Lielākā daļa
ziedojumu bija no Vācijas. Starp ziedotājiem bija Vācijas Vācbaltu biedrība
(Deutsch-Baltische Gesellschaft) un Kurzemes bruņniecības Apvienotie Kurzemes
fondi (Vereinigte Kurländische Stiftungen), bet lielākais ziedotājs bija
Matiass fon der Reke, kura dzimta saistīta ar Tukuma novada Jaunpils, Šlokenbekas
un Durbes muižām.
Ar 1998. gada 29. oktobra Kultūras ministrijas rīkojumu Nr. 128 Tukuma
brāļu kapu piemineklis iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu
sarakstā kā valsts nozīmes kultūras piemineklis (pieminekļa aizsardzības
uzskaites numurs 4447).
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 330.-331. lpp.; Lismanis II; Latvijas PSR vēstures un kultūras
pieminekļu saraksts. Red.: Streipa, M. Rīga: Avots, 1984. 284. lpp.; Latvijas
Kareivis, Nr. 33, 11.02.1926.; Latvijas Kareivis, Nr. 190,
26.08.1927.; Tukuma Ziņas, Nr. 40, 08.11.1928.; Jaunā Tukuma Balss,
Nr. 32, 20.08.1931.; Latvijas Kareivis, Nr. 16, 20.01.1933.; Jaunā
Tukuma Balss, Nr. 7, 15.02.1934.; Jaunākās Ziņas, Nr. 30, 05.02.
1935.; Latvijas Kareivis, Nr. 19, 23.01.1935.; Jaunā Tukuma Balss,
Nr. 24, 13.06.1935.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 24, 17.06.1937.; Jaunā
Tukuma Balss, Nr. 16, 21.04.1938.; Jaunā Tukuma Balss, Nr. 19,
12.05.1938.; Jaunākās Ziņas, Nr. 16, 20.01.1939.; Rīts, Nr. 134,
15.05.1939.; Jaunākās Ziņas, Nr. 110, 18.05.1940.; Komunisma Rīts,
Nr. 148, Nr. 15.12.1987.; Komunisma Rīts, Nr. 110, 15.09.1988.; Neatkarīgās
Tukuma Ziņas, 23.07.2012.; tukums.lv, 06.11.2019.
