Ķekavas pagastā Spieķu kalnā latviešu strēlnieku piemiņas vieta

Atrodas Ķekavas pagastā Spieķu kalnā. GPS 56.80807, 24.29359

1916. gada jūlija kauju laikā daļu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk) pulka kritušo apbedīja Spieķu kalnā. 1937. gada 19. jūnijā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka sekcija organizēja talku, kurā līdz ar vecajiem strēlniekiem piedalījās arī vietējie iedzīvotāji. Tās laikā uz Spieķu kalnu tika pārvestas aptuveni 50 kritušo mirstīgās atliekas, kas iepriekš bija apglabātas izklaidus Ķekavas apkārtnē kādreizējo kauju laukos. Jauniekārtotie brāļu kapi, kas iezīmēti ar lielu koka pagaidu krustu, tika oficiāli iesvētīti tā paša gada 4. jūlijā. 

Precīzs apglabāto latviešu strēlnieku skaits šajos brāļu kapos nav zināms, taču almanahā “Latviešu Strēlnieks” minētie 400, domājams, ir pārspīlējums. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka līdz ar 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kritušajiem Spieķu kalnā apbedīti arī 400 līdz 450 krievu vienību karavīri. 

Interesanti, ka brāļu kapu teritorija bija atzīta par lauksaimnieciski apstrādājami zemi un iemērīta “Vecvilžu” jaunsaimniecībai, kuras saimnieks jau bija iecerējis to apart, taču ar toreizējā zemkopības ministra Jāņa Birznieka atbalstu Latviešu veco strēlnieku biedrībai izdevies panākt šī zemes gabala atsavināšanu un nodošanu Brāļu kapu komitejas pārziņā. 

Bija iecerēts brāļu kapos uzstādīt arī pieminekli, taču līdz komunistiskajai okupācijai to izdarīt nepaspēja. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1963. gadā pēc veco latviešu strēlnieku iniciatīvas Spieķu kalna brāļu kapos tika uzstādīta granīta piemiņas plāksne, taču jau 1977. gadā it kā sliktā pievedceļa dēļ toreizējā Ķekavas ciema izpildkomiteja izlēma kapus likvidēt un tur apglabātos strēlniekus pārapbedīt netālu esošajos Trušeļu brāļu kapos (sk.). Daļa mirstīgo atlieku tā paša gada 26. oktobrī arī tika pārapbedīta, taču ekshumēšana tika izdarīta ļoti pavirši, un pēc tam, veicot zemes apstrādi bijušo brāļu kapu vietā ierīkotajā laukā, bieži tika uzarti cilvēka kauli. 

Vienlaikus ar pārapbedīšanu uz Trušeļu brāļu kapiem tika pārnesta arī piemiņas plāksne. 

Sākoties atmodai, Kultūras fonda Ķekavas kopa vēlējās brāļu kapus atjaunot, taču vietējās varasiestādes tam nepiekrita. Tomēr tika atļauts netālu esošajā birzītē uzstādīt piemiņas akmeni, iezīmējot 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kādreizējās pozīcijas. 

Šī piemiņas zīme tika atklāta 1989. gada 29. jūlijā. Rupji apstrādātajā neregulāras formas laukakmenī iekalts teksts: 

ŠEIT ATRADĀS
I. DAUGAVGRĪVAS
LATVIEŠU
STRĒLNIEKU
BATALJONA
POZĪCIJAS
1916. GADA JŪLIJA KAUJĀS

Foto: 02.03.2020., Māris Jurciņš

Tieši blakus piemiņas zīmei saskatāma vēl kādreizējā ierakumu līnija, kā arī apskatāms sadauzīts betona šaujamtornis. 

1990. gada vasarā Brāļu kapu komiteja (BKK) Spieķu kalnā organizēja kontroles izrakumus, kuros tika konstatēts, ka tur joprojām atrodas kritušo karavīru apbedījumi. Tā paša gada 15. jūlijā izpostītie brāļu kapi tika no jauna iezīmēti, tajos atklājot liela izmēra koka krustu. Ar toreizējās Rīgas rajona deputātu padomes 17. jūlija lēmumu Spieķu kalna brāļu kapi tika atkal iekļauti aizsargājamo pieminekļu sarakstā, tomēr turpmākās zemes reformas gaitā kapu teritorija netika nodalīta no tos aptverošā īpašuma. 

2015. gadā BKK Spieķu kalna brāļu kapos organizēja jaunus izrakumus, kurus laikā no 16. līdz 18. oktobrim veica meklēšanas vienība “Leģenda”. Izrakumu gaitā tika atrastas 77 kritušo mirstīgās atliekas, kas 5. novembrī ar militāru godu tika pārapbedītas latviešu strēlnieku brāļu kapos pie Trušeļu mājām (sk.).

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 278.-279 lpp.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 16, 1937/38. gads, 29. lpp.; Strazdiņa V. Ķekavas novads: Pirmais pasaules karš un Brīvības cīņas. Rīga: Jumava, [2015]. 216.-220. lpp.; Rīgas Balss, Nr. 173/174, 28.07.1989.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 8 (19), 1991. gada augusts, 8. lpp.; Skaties.lv, 30.10.2015.

Ķekavas pagastā pie Trušeļu mājām 1. PK kritušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Ķekavas pagastā Ķekavas–Jaunjelgavas vecā ceļa malā pie Trušeļu (arī Ramiņu un States) mājām. GPS 56.82569, 24.26493 

Apbedīti 96 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) karavīri. Lielākā daļa no tiem krituši 1916. gada jūlija kaujās. Kā savos memuāros vēlāk raksta toreizējais bataljona komandieris kapteinis (vēlāk ģenerālis) Rūdolfs Bangerskis, jau pirms jūlija kaujām viņš bija iecerējis šajā vietā kopējos brāļu kapos apglabāt iepriekš Ķekavas apkārtnē kritušos un izklaidus apbedītos bataljona karavīrus. Vēl 13. jūlijā (30. jūnijā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) pat paspējuši paredzēto kopējo kapavietu iezīmēt ar milzu koka krustu, taču tajā pašā dienā saņemta pavēle par gatavošanos jaunam uzbrukumam un sekojošās jūlija kaujas, kurās bataljons cieta jaunus ļoti smagus zaudējumus (105 kritušie un 37 bez vēsts pazudušie), lika atteikties no sākotnējās ieceres pārapbedīt vienviet visus kaujas laukā apglabātos. 

1930. gada 29. maijā brāļu kapos tika atklāts pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta veidots šūnakmens piemineklis. To vainago šūnakmens lode, kurā iestrādāts pusotru metru augsts dzelzs krusts, kas sākotnēji ticis gatavots Tērbatā, Igaunijā, latviešu strēlnieku brāļu kapos uzstādītajam piemineklim (sk.). 

Pieminekļa priekšpusē esošajā nišā iestrādāta smilšakmens plāksne, kurā iegrebts teksts: 

PASAULES KARĀ
1916. GADĀ
JŪLIJA KAUJĀS
KRITUŠO 96
1. DAUGAVGRĪVAS
LATV. STRĒLN. BAT.
VARONĪGO KARA-
VĪRU MŪŽĪGAI
PIEMIŅAI 

LAI TAUTA JŪT
ŠE STAIGĀJOT
DZĪVS KAS PAR
BRĀĻIEM NOMIRT
PROT 

Pieminekli uzstādījusi Brāļu kapu komiteja, izmantojot valsts piešķirto finansējumu. 

Brāļu kapus ieskauj pazems zemes valnis, kurā iepretī piemineklim simboliskus vārtus iezīmē no šūnakmens blokiem mūrēti kubi. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1977. gadā brāļu kapos pārapbedīja dažu to Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu un krievu karavīru mirstīgās atliekas, kas iepriekš bija apglabāti Spieķu kalnā (sk.). 

Uz Trušeļu brāļu kapiem no Spieķu kalna pārnesta arī granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

BRĀĻU KAPS
KRITUŠO LATVIEŠU STRĒLNIEKU
UN KRIEVU PULKU KARAVĪRIEM
KURI 1. PASAULES KARĀ
CĪNĪJĀS PRET VĀCU IEBRUCĒJIEM. 

(Seko tas pats teksts krievu valodā.)

Vēl 77 kritušo mirstīgās atliekas no Spieķu kalna brāļu kapiem (sk.) Trušeļu brāļu kapos tika pārapbedītas 2015. gada 5. novembrī. 

Papildināts: 03.09.2020. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 277.-278 lpp.; Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. 1. sēj. Kopenhāgena: Imanta, 1958. 342.-343. lpp. Latvijas Kareivis, Nr. 110, 17.05.1930.; Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem. I daļa. Sast. Prande, A. Rīga: Brāļu kapu komiteja, 1926. 20. lpp.; Skaties.lv, 30.10.2015.

Katlakalna kapos 1. PK kritušā latviešu strēlnieka Pētera Skultes individuāls apbedījums

Atrodas Katlakalna kapos. 

Apbedīts 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona strēlnieks (kareivis) Pēteris Skulte, kas 1916. gada 8. martā miris no kaujā pie Ķekavas gūta ievainojuma. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu nav. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 277. lpp.

Katlakalna kapos 1. PK un LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Ķekavas pagasta Katlakalna kapos. 

Pirmie karavīru apbedījumi blakus Katlakalna kapiem izdarīti jau Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada vasarā, apglabājot 6. Sibīrijas korpusa 7. sapieru bataljona kritušos. 1937. gada 17. februārī tika dibināta Brāļu kapu komitejas Katlakalna nodaļa, kas līdz nākamajam gadam starp pilsoņu kapiem un baznīcu kopumā pārapbedīja 686 iepriekš izklaidus apglabāto karavīru mirstīgās atliekas. Lielākā daļa pārapbedīto bija dažādu krievu karaspēka daļu karavīri, taču viņu vidū bija arī 24 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka karavīri, kā arī pieci nezināmi Latvijas Neatkarības karā kritušie. Jaunizveidotie brāļu kapi tika iesvētīti 1938. gada 15. maijā. Pēc iesvētīšanas ceremonijas brāļu kapos tika guldīti vēl divi latviešu karavīri. 

Pārapbedīšana tika finansēta ar ziedojumos un izrīkojumos savāktiem līdzekļiem. 

Bija iecerēts uzstādīt arī piemiņas zīmi, taču līdz komunistiskās okupācijas sākumam 1940. gadā to nepaspēja. Vienīgi neatkarības karā kritušo atdusas vieta bijusi iezīmēta, uzstādot atsevišķu krustu. Šo piemiņas zīmi, ko vietējie iedēvējuši par “melno krustu”, atkārtotās komunistiskās okupācijas sākumā 1946. gadā esot aizvākuši vietējie kolaboracionisti un nogremdējuši Titurgas (arī Mulkalna) ezerā. 

Turklāt Otrā pasaules kara laikā, atsākoties komunistiskajai okupācijai, brāļu kapi daļēji izpostīti, iepriekšējiem apbedījumiem virsū apglabājot kritušos sarkanarmiešus. 

Sākoties Atmodai, brāļu kapi sakopti un tajos uzstādīts granīta piemiņas akmens, kurā iekalts teksts: 

PIRMAJĀ PASAULES KARĀ

LATVIJAS ATBRĪVOŠANĀS

CĪŅĀS KRITUŠAJIEM

1915.–1920.

 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 276. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 110, 17.05.1938.; Darba Balss, Nr. 134, 17.11.1990.

Asūnē piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Asūnē Skolas ielā 12 pie bijušās sākumskolas. 

Atklāta 2006. gadā. Piemiņas zīme sastāv no divām blakus novietotām sarkana granīta stēlām. Kreisajā neregulāras formas stēlā iekalts teksts:

BET PIENĀKUMS IR IZPILDĪTS
MŪŽS LATVIJAI IR ATDOTS PŪRĀ 

ASŪNES
PAGASTA
KRITUŠAJIEM
NACIONĀLAJIEM
PARTIZĀNIEM 

1946 

Savukārt pa labi esošajā slīpi nošķelta taisnstūra formas stēlā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) nozīmes atveidojuma iestrādāta pelēka granīta plāksne, kurā iekalts teksts ar 14 kritušo vārdiem: 

VACLAVS LUBGĀNS                     BUKMUIŽAS PAG.
1919.   1949.10.VII
JEVGENIJS CAUNE                        INDRAS PAG.
1928.   1946.28.V
KONSTANTINS BOREIKO             ASŪNES PAG.
1925.   1946.28.V
VLADIMIRS ANDZĀNS                 BUKMUIŽAS PAG.
NEZ.   1946.28.V
NEZINĀMS “FRICIS”                      KAUNATAS PAG.
NEZ.   1946.28.V
JULIANS IGNATOVIČS                  ROBEŽNIEKU PAG.
NEZ.   1946.28.V
ALEKSANDRS JOŅINS                  ROBEŽNIEKU PAG.
1920.   1946.28.V
NEZINĀMS “ANTOŠKA”               RUNDĀNU PAG.
NEZ.   1946.28.V
STANISLAVS STIKUTS                  ASŪNES PAG.
1921.   1946.13.XII
JĀNIS SPILVA                                  ASŪNES PAG.
1917.   1946.13.XII
BROŅISLAVS PONTAGS               ASŪNES PAG.
1902.   1946.13.XII
NEZINĀMS “ARNOLDS”               KAUNATAS PAG.
NEZ.   1946.27.V
STANISLAVS LUDZIŠS                 KRĀSLAVAS PAG.
1918.   1946.27.V
NEZINĀMS “DŽEKS”                     DAGDAS PAG.
NEZ.   1946.27.V

Papildināts 15.05.2022. 

Avots: Ezerzeme, 20.04.2007.

Valgundes pagastā Krāču kalnos 1. PK kritušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Valgundes pagastā Krāču kalnos pie robežas ar Babītes novada Salas pagastu, Ķemeru–Kalnciema šosejas (P101) 4. kilometrā, kāpas virsotnē lielceļa kreisajā pusē. 

Bijušā latviešu strēlnieka un Brāļu kapu komitejas (BKK) Ķemeru nodaļas priekšnieka Kristapa Drukas vadībā, piedaloties arī Latviešu veco strēlnieku biedrībai (LVSB), 1932. gada 21. augustā kopējos brāļu kapos tika pārapbedīti iepriekš Ķemeru apkārtnē un uz dienvidiem no Slokas Lielupes kreisajā krastā izklaidus apglabāto latviešu strēlnieku mirstīgās atliekas. Tostarp tika pārapbedīti 32 Ziemassvētku kaujās kritušie 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīri un 12 Janvāra kaujās kritušie 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka karavīri. Pārapbedīšanu finansēja armijas štābs. 

1934. gada 19. augustā brāļu kapos tika atklāts no vietējiem laukakmeņiem mūrēts piemineklis, ko pēc arhitekta un pulkveža Artūra Galindoma meta cēlis K. Druka.

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Sākotnēji piemineklī bija iemūrēta piemiņas plāksne ar tekstu: “Šeit atdusas mūža mierā 1917. g. par dzimteni kritušie nezināmie latvju strēlnieki.” 

1936. gada 5. jūlijā atklāta jauna smilšakmens plāksne, kurā iegrebts teksts: 

ŽE DUS
MŪŽA MIERĀ
90
LATVJU STRĒLNIEKI
KAS DZIMTENEI
ZIEDOJUŠI DZĪVĪBAS
1917. GADA
KAUJĀS 

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Savulaik pieminekļa augšējā daļā bijis iekalts krusts, kurš, pēc Lismaņa domām, ticis apzināti nokalts. Tagad bijušā krusta vieta ir tikai nojaušama. Interesanti, ka vēl atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā toreizējā Rīgas rajona laikrakstā “Darba Balss” 1959. gada 7. novembra numurā publicētajā pieminekļa fotouzņēmumā krusts vēl labi saskatāms. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 298.-299. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 188, 23.08.1932.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 11, 1933. gads, 30. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 149, 07.07.1936.; Darba Balss, Nr. 131, 07.11.1959.

Viļakā piemineklis nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem

Atrodas Viļakā pie katoļu baznīcas Parka ielas malā blakus piemiņas vietai Ziemeļlatgales nacionālajiem partizāniem (sk.).

Atklāts 2005. gada 28. maijā. Piemineklis uzstādīts Otrā pasaules kara tranšejas malā, kurā atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā varasiestādes slepus aprakušas noslepkavotos nacionālos partizānus.

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Stēlu melnā, pulētā granītā darinājis akmeņkalis Pēteris Kravalis. Tajā iekalts teksts: 

TEV, LATVIJA,
LĪDZ PĒDĒJAM ELPAS VILZIENAM
PALIKU UZTICĪGS

PĒTERIS
SUPE “CINĪTIS”
1920.01.01. – 1946.01.04.

ZIEMEĻLATGALES NACIONĀLO
PARTIZĀNU KOMANDIERIS

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Pieminekļa augšējā stūrī iekalta krusta zīme un Latvijas armijas karavīru cepures kokarde – saulīte.

Pieminekļa pamatos iemūrēta kapsula ar materiāliem par P. Supi, kā arī saraksts ar 386 kritušo nacionālo partizānu vārdiem un viņu kauju apraksti.

Piemineklis celts par valdības piešķirtajiem līdzekļiem (1500 latu), un privātiem ziedojumiem. Finansiālu atbalstu sniegusi arī Kanādas latviešu kopiena.

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Supe dzimis 1920. gada 1. janvārī toreizējā Bokovas (vēlāk Janlatgales (Abrenes) apriņķa Purvmalas) pagastā lauksaimnieka ģimenē. Mācības sācis Purvmalas sešgadīgajā Viestura pamatskolā. Pēc Viļakas ģimnāzijas absolvēšanas iestājies Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, bet beidzis jau Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot agronoma grādu. Pēc studijām sāka strādāt Abrenes agronomu birojā, uzkalpojoties līdz galvenā agronoma postenim.

1944. gadā, atkal tuvojoties PSRS karaspēkam, P. Supe atstāja Abreni un stājās nacistiskā Vācijas bruņoto spēku dienestā, tika ieskaitīts Abvēra (Abwehr) 212. frontes izlūkošanas grupā (Frontaufklärungstruppe 212). Pēc sagatavošanas diversantu skolā Austrumprūsijā 1944. gada 1. oktobrī Supes komandēto desmit vīru lielo grupu “Lappland” (“Lapzeme”) ar lidmašīnu desantēja Sarkanās armijas aizmugurē, kur viņš aktīvi uzsāka partizānu vienību veidošanu un apvienošanu, un jau 1944. gada 10. decembrī tika dibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kurā ietilpa partizānu grupas, kas darbojās Vidzemes un Latgales ziemeļdaļā. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja aptuveni 1000 vīru. 1944. un 1945. gada mijā Supes vadībā tika iekārtota tagad plaši pazīstamā Stompaku nometne, kas bija viena no lielākajām partizāni novietnēm okupētajās Baltijas valstīs(sk.).

Pēc Stompaku kaujas (sk.), kad nometni nācās atstāt, Supe turpināja partizānu apvienošanas darbu. Atriebībā par viņa darbību, okupācijas varasiestādes 1945. gada jūlijā nodedzināja Supes ģimenes rentes māju toreizējā Viļakas pagasta Aizgalienā un noslepkavoja viņa vecākus Vincu un Emīliju Supes. Jau iepriekš tika arestētas Supes māsas Mihalīna, Genovefa un Aldona. Arī Genovefa tika nošauta 1946. gada 9. septembrī. Pašu Supi 1946. gada 1. aprīlī toreizējā Gulbenes apriņķa Jaungulbenes pagasta Jaunzemju mājās kopā ar viņa vietnieku Henriku Ausekli noslepkavoja čekas varasiestāžu savervētais aģents - "Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības" jaunatnes organizācijas vadītājs Jānis Klimkāns.

Supes mirstīgās atliekas, tērptas Latvijas armijas pulkveža formā, un ar uzrakstu “Latgales bandītu vadonis” čekisti par biedinājumu citiem izlika publiskai apskatei Viļakas centrā tagadējās autoostas teritorijā. Neskatoties un Supes nāvi, LNPA turpināja darboties līdz pat 1953.gadam.

Papildināts: 13.09.2020.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 62.-63.lpp.; Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 257. 365.-374. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 34, 27.08.2005.; Nr. 36, 10.09.2005.; Nr. 42, 22.10.2005.; Latvijas Avīze, 11.07.2005.; Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze.