Atrodas Ķekavas pagasta Katlakalna kapos.
Pirmie karavīru apbedījumi blakus Katlakalna kapiem izdarīti jau Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada vasarā, apglabājot 6. Sibīrijas korpusa 7. sapieru bataljona kritušos. 1937. gada 17. februārī tika dibināta Brāļu kapu komitejas Katlakalna nodaļa, kas līdz nākamajam gadam starp pilsoņu kapiem un baznīcu kopumā pārapbedīja 686 iepriekš izklaidus apglabāto karavīru mirstīgās atliekas. Lielākā daļa pārapbedīto bija dažādu krievu karaspēka daļu karavīri, taču viņu vidū bija arī 24 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka karavīri, kā arī pieci nezināmi Latvijas Neatkarības karā kritušie. Jaunizveidotie brāļu kapi tika iesvētīti 1938. gada 15. maijā. Pēc iesvētīšanas ceremonijas brāļu kapos tika guldīti vēl divi latviešu karavīri.
Pārapbedīšana tika finansēta ar ziedojumos un izrīkojumos savāktiem līdzekļiem.
Bija iecerēts uzstādīt arī piemiņas zīmi, taču līdz komunistiskās okupācijas sākumam 1940. gadā to nepaspēja. Vienīgi neatkarības karā kritušo atdusas vieta bijusi iezīmēta, uzstādot atsevišķu krustu. Šo piemiņas zīmi, ko vietējie iedēvējuši par “melno krustu”, atkārtotās komunistiskās okupācijas sākumā 1946. gadā esot aizvākuši vietējie kolaboracionisti un nogremdējuši Titurgas (arī Mulkalna) ezerā.
Turklāt Otrā pasaules kara laikā, atsākoties komunistiskajai okupācijai, brāļu kapi daļēji izpostīti, iepriekšējiem apbedījumiem virsū apglabājot kritušos sarkanarmiešus.
Sākoties Atmodai, brāļu kapi sakopti un tajos uzstādīts granīta piemiņas akmens, kurā iekalts teksts:
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 276. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 110, 17.05.1938.; Darba Balss, Nr. 134, 17.11.1990.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru