Lielvircavas kapos LKOK Jāņa Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Platones pagasta Lielvircavas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Kalniņš. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Kalniņš dzimis 1898. gada 12. maijā Mores pagasta Kārtūžu muižā. Izglītojies Mangaļu jūrskolā. Stūrmanis. 

1918. gadā dienējis Ziemeļarmijas angļu-krievu leģionā Arhangeļskā, beidzis signālistu skolu. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 20. jūnijā, Studentu bataljona sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī Rīgā kaujā pie Daugavas tiltiem virsseržants Kalniņš “tika smagi ievainots, taču palika ierindā un turpināja cīņu līdz briesmu novēršanai”. 

Atvaļināts 1920. gada 3. decembrī. Dzīvojis Mores pagasta “Eglainēs”, zemkopis, mūrnieks, vēlāk jūrnieks. 1936. gadā beidzis K. Valdemāra jūrskolas kapteiņu klasi. 1938. gadā nopircis zemi Platones pagastā, uzcēlis māju “Bangas”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā stūrmanis, kapteinis, ostas kapteinis Latvijas upju kuģniecībā. No 1964. gada pensionārs, dzīvojis Rīgā. Miris 1971. gada 27. decembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 226.-227. lpp.; Cemety.lv.

Mazsalacas kapos LKOK Antona Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Antons Kalniņš. Pie kapa tuvinieku uzstādīta pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

ANTONS
KALNIŅŠ
1892 – 1985 

Foto: 26.08.2020., Cemety.lv

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Antons Kalniņš dzimis 1892. gada 22. janvārī toreizējā Skulberģu (tagad Skaņkalnes) pagasta “Vecvīkšēnos” lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Mazsalacas draudzes skolā, pēc tam Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 98. Jurjevas kājnieku pulkā Daugavpilī. Piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Polijā. 1915. gada janvārī ievainots, novembrī iestājies Pēterhofas praporščiku skolā, to beidzis trīs mēnešos un iedalīts rezerves pulkā Orenburgā. 1916. gada jūlijā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa IV šķiru un Vladimira ordeņa IV šķiru, kā arī ar Jura medaļu. Paaugstināts par poručiku. 1918. gada janvārī armiju atstājis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 26. jūnijā Alūksnē, ieskaitīts 6. Rīgas kājnieku pulkā, ložmetēju rotas komandieris. Piedalījies daudzās kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par kapteini. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 4. novembrī, “kad ienaidnieks mēģināja apiet mūsu labo spārnu Anniņmuižas rajonā, [virsleitnants] Kalniņš ar dažiem ložmetējniekiem izvirzījās uz priekšu un ar spēcīgu uguni apklusināja bermontiešu ložmetējus, pēc tam devās uzbrukumā un vienu no tiem atņēma, tā piespiezdams vāciešus panikā atkāpties un dodams mūsējiem iespēju ieņemt Imantas staciju, kā arī apkārtējās mājas”. 

Atvaļināts 1920. gada 5. maijā. Uzsācis studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, agronoms. No 1926. gada lauksaimnieks Skaņkalnes pagasta “Pilskalnos”, no 1925. gada arī skolotājs Valmieras lauksaimniecības skolā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis Valmieras šķirnes sēklu izmēģinājumu stacijā “Pankas”. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1985. gada 8. decembrī Mazsalacā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 223. lpp.; Cemety.lv.

Vecmīlgrāvja kapos LKOK Ādama Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Vecmīlgrāvja (Daugavgrīvas Baltās baznīcas) kapos Atlantijas ielā 26. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ādams Kalniņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Ādams Kalniņš dzimis 1890. gada 18. aprīlī Vecmīlgrāvī. Draudzes skolas izglītība. Koku šķirotājs Vecmīlgrāvī. 

Pirmā pasaules kara laikā gadu un 8 mēnešus dienējis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. oktobrī, ieskaitīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 11. novembrī pie Dubultiem, “kad ienaidnieka prettrieciena laikā mūsu rotā izcēlās apjukums, [kaprālis] Kalniņš kā nodaļas komandieris, neskatoties uz ienaidnieka uguni, sapulcēja kareivjus un noturēja pozīcijas, tad atsita daudzkārtīgus ienaidnieka uzbrukumus, tā dodams iespēju mūsu daļām sakārtoties un ielauzties Dubultos”. 

Atvaļināts 1920. gada 28. septembrī. Dzīvojis Vecmīlgrāvī, strādājis par koku šķirotāju. Piešķirta jaunsaimniecība Drabešu pagasta “Ķupuros”. Miris 1927. gada 4. decembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 223. lpp.

Rīgas Matīsa kapos LKOK Eduarda Kalenberga individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Matīsa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Kalenbergs. 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Kalenbergs dzimis 1898. gada 10. septembrī Dundagas pagastā. Dzīvojis Rīgā. izglītojies Rīgas pilsētas Katrīnas II skolā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 175. rezerves kājnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 5. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņas pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas Vilkubūdu māju rajonā virsseržants Kalenbergs “niknā apšaudē palika savā vietā pie ložmetēja un ar labi mērķētu uguni apklusināja ienaidnieka ložmetēju, tā sekmēdams mūsējo virzīšanos uz priekšu”. 

Dienestu turpinājis arī pēc Neatkarības kara. Galvenās artilērijas noliktavas uzraugs, komandas vecākais. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes godazīmi. 

Nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis Rīgā, kasieris dzelzceļa pārvaldē. Miris 1945. gada 12. aprīlī nelaimes gadījumā. 

Eduarda Kalenberga vārds iegravēts arī vienā no plāksnēm piemiņas vietā Talsos, kas veltīta ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 222. lpp.; Cemety.lv.

Lestenes pagastā pie “Deģiem” 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atradās Lestenes pagastā pie “Deģiem”. 

Laikā no 1944. gada 18. oktobra līdz 1945. gada 3. martam apglabāti 49 latviešu leģionāri, kas miruši Deģu mājās iekārtotajā lazaretē. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā ap 1950. gadu lielinieki kapus nolīdzināja un ierīkoja tur auzu lauku. Taču pirms tam “Deģu” saimniece Ruta Segliņa, kas tolaik bija vēl padsmitniece, norakstīja uz krustiem esošos kritušo vārdus un šo sarakstu saglabāja līdz Atmodai, kad 1990. gada pavasarī (pēc citiem avotiem jau 1988. gadā) kapi tika atjaunoti. Tajos tika uzstādīts balti krāsots koka krusts, kā arī mazāki bērza krustiņi katram apglabātajam, pie kuriem atbilstoši R. Segliņas saglabātajam sarakstam tika piestiprinātas plāksnītes ar kritušo vārdiem. Kapu lauku iežogoja ar koka sētiņu. 

Brāļu kapu labiekārtošana vēlāk turpinājās. Primitīvie bērza krustiņi tika nomainīti ar balti krāsotiem tipveida krustiņiem, bet koka žogs nomanīts ar metāla sētiņu. Tika uzstādīts arī piemiņas akmens. 

1997. gadā šeit apglabātie leģionāri tika pārapbedīti Lestenes brāļu kapos (sk.). 

Avots: Latviešu leģionāri. [Rīga]: Daugavas vanagi, [2005.] 372.-372. lpp.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 146, 15.10.1991.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 1, 2005. gada janvāris-marts, 31.-32. lpp.

Irlavas pagastā pie Sātu luterāņu baznīcas 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atradās Irlavas pagastā pie Sātu luterāņu baznīcas. 

Apbedīti 29 1944. un 1945. gadā kaujās kritušie latviešu leģionāri. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 10. novembrī atklāta piemiņas zīme – balts koka krusts. Tā pakājē novietota granīta piemiņas plāksne, kurā zem ausekļa zīmes iekalts teksts: 

KRITUŠAJIEM
LATVIEŠU
LEĢIONĀRIEM 

2001. gadā kritušie pārapbedīti Lestenes brāļu kapos (sk.). Arī vecā piemiņas plāksne pārvesta uz Lesteni un iemūrēta brāļu kapu ārējā sienā. 

Piemiņas plāksne no brāļu kapiem pie Sātu baznīcas redzama labajā apakšējā stūrī (Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi).

Avoti: Latviešu leģionāri. [Rīga]: Daugavas vanagi, [2005.] 372.-373. lpp.; Diena, Nr. 224, 16.11.1991.

Zantes pagasta Smiltiņu kapos piemiņas zīme 2. PK kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas Zantes pagasta Smiltiņu kapos. 

Atmodas laikā uzstādīts vienkāršs bērza krusts. Sīkāku ziņu par šo piemiņas zīmi un tās pašreizējo stāvokli pagaidām nav. 

Avots: Latviešu leģionāri. [Rīga]: Daugavas vanagi, [2005.] 372.-373. lpp.

Pie Zantes pagasta “Dārziņiem” 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atradās pie Zantes pagasta “Dārziņiem”. 

Apglabāti 1944. un 1945. gadā kaujās kritušie latviešu leģionāri. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā kapulauks daļēji izpostīts, tajā uzceļot mājlopu fermu. Atmodas laikā kapi iezīmēti ar vienkāršu bērza krustu. Veicot izrakumus, atrastas sešu kritušo mirstīgās atliekas, kas 2001. gadā pārapbedītas Lestenes brāļu kapos (sk.). 

Avots: Latviešu leģionāri. [Rīga]: Daugavas vanagi, [2005.] 372.-373. lpp.

Pie Slampes pagasta “Dimzām” piemiņas zīme 2. PK kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas pie Slampes pagasta “Dimzām”. 

Betona pamatnē iestiprināts koka krusts. Krusta centrā kokā grebts Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums. Par piemiņas zīmes pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Avots: Latviešu leģionāri. [Rīga]: Daugavas vanagi, [2005.] 372.-373. lpp. 

Ogres kapos LKOK Viļa Kalnāres individuāls apbedījums

Atrodas Ogres (pilsoņu) kapos Turkalnes ielā. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Vilis Kalnāre (dz. Kakstāns). Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Vilis Kakstāns dzimis 1901. gada 1. aprīlī Aknīstes pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 25. jūnijā, 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka naktī uz 1919. gada 18. oktobri Latgalē pie Novoje sādžas starp Jersikas un Nīcgales dzelzceļa stacijām dižkareivis Kakstāns “pielavījās ienaidnieka postenim, pirmais uzbruka tam un nogalināja vairākus karavīrus, tā sekmēdams gūstekņu saņemšanu un ložmetēja iegūšanu. Sekojošā uzbrukumā Novoje sādžai ielauzās tajā pirmais, kā rezultātā tika sagūstīti 13 sarkanarmieši un iegūtas trofejas”. 

Atvaļināts 1920. gada 18. janvārī. Beidzis viengadīgos skolotāju kursus Jelgavā, strādājis par skolotāju Jēkabpilī, vēlāk Krustpilī. 1940. gadā pārcelts uz Silenes pagasta Ilgas valsts krievu pamatskolu. Mainījis uzvārdu uz Kalnāre. 

Sākoties nacistiskajai okupācijai, 1941. gada jūlijā arestēts, līdz 1942. gada janvārim atradies apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas strādājis par laukstrādnieku Skrīveru dārzkopības saimniecībā. No 1943. gada aprīļa līdz augustiem atkal atradies apcietinājumā. Līdz 1945. gada augustam strādājis Rīgas 2. maizes kombināta palīgsaimniecībā Slampē. 

Pēc tam atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā līdz 1948. gada septembrim Ogres nepilnās vidusskolas direktors. No 1948. gada septembra līdz 1949. gada jūlijam skolotājs Ikšķiles pagasta Elkšņu pamatskolā, no 1949. gada jūlija līdz 1950. gada jūlijam skolotājs Ogres vidusskolā, no 1950. gada augusta līdz 1951. gada novembrim skolotājs Rīgas 23. vidusskolā. Ogres mednieku un makšķernieku biedrības instruktors. Mūža nogalē pensionārs, dzīvojis Ogrē. Miris 1978. gada aprīlī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 221. lpp.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Antona Kabuļa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Antons Kabulis (Kabuls). Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iegravēts teksta: 

ANTONS KABULS
22.09.1895 – 14.06.1959
LĀCPLĒŠA KARA
ORDEŅA KAVALIERIS 

Foto: 08.11.2022., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Antons Kabulis dzimis 1895. gada 22. septembrī Mazsalacas pagastā. Izglītojies trīsgadīgā proģimnāzijā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 171. kavalērijas pulkā. 1916. gada janvārī pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Piedalījies daudzās kaujās, par varonību apbalvots ar visām četrām Jura krusta pakāpēm. 1918. gada martā kritis vācu gūstā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 17. janvāra kaujās pie Ložmetējkalna seržants Kabulis “kā vada komandieris spēcīgā ienaidnieka ugunī ielauzās vāciešu ierakumos un lielā mērā sekmēja to iekarošanu, gūstekņu saņemšanu, 2 ložmetēju u.c. ieroču ieguvi. Tika ievainots, taču neatstāja ierindu līdz kaujas beigām”. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 23. maijā. Līdz Neatkarības kara beigām dienējis 6. Rīgas kājnieku pulkā seržanta pakāpē. 

Pēc atvaļināšanas mašīnists uz ledlauža “Krišjānis Valdemārs”. No 1929. gada pastnieks Rīgas pasta un telegrāfa kantorī. 1938. gadā atgriezies dienestā. Paaugstināts par virsnieka vietnieku, dienējis Armijas apgādes pārvaldē. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gadā atvaļināts, slēpies no lielinieku vajāšanas. Nacistiskās okupācijas laikā strādājis Armijas maizes ceptuvē. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā atslēdznieks fabrikā “Laima”, maiņas meistars Rīgas vagonu rūpnīcā (RVR), pēdējos gadus līdz pensijai atslēdznieks Tramvaju un trolejbusu pārvaldē (TTP). Miris 1959. gada 14. jūnijā Rīgā. 

Antona Kabuļa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 220. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.; Cemety.lv.

Rūjienas Bērtuļa kapos LKOK Gustava Jurisona individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Bērtuļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gustavs Jurisons. Par pašreizējo apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Gustavs Jurisons dzimis 1899. gada 2. maijā Mazsalacas pagastā. Pamatskolas izglītība. Zemkopis toreizējā Ternejas pagastā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 20. novembrī, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī citās pulka cīņās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī Kurzemē Mazgaviezes muižas apkaimē pie Gaviezes kaprālis Jurisons “pēc paša ierosmes sapulcēja brīvprātīgos, devās ienaidnieka aizmugurē un tur uzbruka Virgas muižai, pēc sīvas kaujas to ieņēma un atsita vairākus pretuzbrukumus, līdz no muižas tika izvestas tur iegūtās trofejas”. 

Atvaļināts 1922. gada 20. martā. Lauksaimnieks kādreizējā Ternejas pagasta “Lejasšīvaros”. Miris 1977. gada 6. augustā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 217. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Andreja Jēgera individuāls apbedījums

Atrodas Ziepniekkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Jēgers. Norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Andreja Jēgera vārds nav arī minēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Jēgers dzimis 1886. gada 26. oktobrī Lubejas pagastā. Vidējā izglītība. Dzīvojis Rīgā, kantorists. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā. Piedalījies kaujās, apbalvots ar sudraba medaļu pie Staņislava ordeņa lentes. 1917. gadā kritis gūstā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 27. februārī, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē, kā arī citās pulka kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. aprīlī pie Jaunlaicenes pagastnama, “kad pulka 10. rota tika ielenkta un lauzās cauri pretinieka ķēdēm, [kareivis] Jēgers, neskatoties uz ievainojumu plecā, ar ložmetēju apšaudīja ienaidnieku, tā dodams iespēju rotai šķērsot 200 soļus platu klajumu un ar nelieliem zaudējumiem pievienoties pārējiem spēkiem; palika kaujaslaukā pēdējais un atstāja to tikai tad, kad citi jau bija drošībā”. 

Atvaļināts 1920. gada augustā. Kara invalīds, studējis LU Ķīmijas fakultātē. Neatkarības pēdējos gados dzīvojis Rīgā, kara ierēdnis. Piešķirta jaunsaimniecība Ropažu pagasta Zaķumuižā. Mūža nogalē pensionārs, dzīvojis Ropažu pagasta Kākciema skolā. Miris 1945. gada 29. aprīlī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 212. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Ziepniekkalna kapos LKOK Bruno Januševica individuāls apbedījums

Atrodas Ziepniekkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Bruno Januševics. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Bruno Januševics dzimis 1898. gada 30. augustā Rīgā. Izglītojies Rīgas pilsētas skolā, pēc tam mācījies par atslēdznieku un šoferi. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 180. Vindavas kājnieku pulkā Petrogradā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. jūnijā Rīgā 1. inženieru sapieru rotā, no tās pārcelts uz 1. bruņoto divizionu, nozīmēts bruņu automobiļa “Lāčplēsis” apkalpē. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem, vairākkārt ievainots, paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 8. oktobrī pie Rīgas uz Jelgavas šosejas, “kad mūsu kājnieki atkāpās no Baložu kapiem, [kaprālis] Januševics ar bruņuautomobili piedalījās kājnieku sakārtošanā aizstāvībai, pēc tam ielauzās ienaidnieka kaujas līnijā, kur sacēla paniku. Ticis ievainots, līdz pēdējai iespējai centās izvest bruņuautomobili no ienaidnieka ugunslīnijas. Kad automobilis aizdegās, atstāja to, taču no smagiem ievainojumiem bezsamaņas stāvoklī krita ienaidnieka gūstā”. 

Ievietots Jelgavas slimnīcā, kur atradies līdz pilsētas atbrīvošanai. Turpinājis dienestu armijas štābā. 

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Dzīvojis Rīgā, taksometra šoferis, vēlāk šoferis Mežsaimniecības departamentā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis rūpnīcā. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1976. gada 26. februārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 209. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Pētera Jansona individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Jansons. Pie kapa uzstādīta kopīga granīta piemiņas plāksne Jansonu un Smalko ģimenēm, kurā iekalts arī Pētera Jansona vārds. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Pētera Jansona vārds nav arī minēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).

Foto: 05.09.2014., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Jansons dzimis 1895. gada 4. februārī (Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiskajā vārdnīcā kā dzimšanas gads, domājams, kļūdaini norādīts 1894. gads) Jaundubultos. Privātskolas izglītība. Dzīvojis Rīgā, skārdnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada februārī iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 172. kājnieku rezerves bataljonā, no tā pārcelts uz 1. Petrogradas gaiskuģniecības floti. 1918. gadā iesaukts Krievijas Ziemeļarmijā, dienējis 1. atsevišķajā artilērijas divizionā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 7. oktobrī, Latgales artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Latgalē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 14. janvārī Vojevodas sādžā sadursmē ar ienaidnieku, pateicoties dižkareivja Jansona “veiklai rīcībai, ātri tika uzstādīti lielgabali, kā rezultātā lielinieki tika atsisti, iegūts lielgabals, munīcija un pēc tam bez zaudējumiem ieņemts Preiļu miests”. 

Atvaļināts 1921. gada 22. februārī. Dzīvojis Rīgā, skārdnieks. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādnieks, mūža nogalē pensionārs. Miris 1964. gada 2. novembrī Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 208. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jukuma Jansona individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jukums Jansons. Pie kapa uzstādīts kopīgs piemineklis, kurā iekalts arī Jukuma Jansona vārds. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Foto: 12.06.2019., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Jukums Jansons dzimis 1895. gada 15. jūlijā Liepājā. Vidējā izglītība, apguvis galdnieka arodu Liepājā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada janvārī brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 120. vezumnieku bataljonā. 1915. gada decembrī pārcelts uz 62. kājnieku rezerves pulku, 1916. gada februārī – uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu, bet 28. maijā – uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Jura medaļas IV šķiru un Jura krusta IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās Mangaļu un Skangalu rajonā, “kad mūsu ķēde iznīcinošā ugunī bija spiesta nogulties, [strēlnieks] Jansons kopā ar 2 citiem strēlniekiem metās triecienā, aizrāva pārējos sev līdzi, tuvcīņā apklusināja vāciešu ložmetēju un personiski to atņēma. 24. decembrī ienaidnieka artilērijas viesuļugunī pašaizliedzīgi atjaunoja sagrautās telefona sakaru līnijas, turklāt smaga ievainojuma dēļ zaudēja kreiso roku”. 

Pēc Latvijas Neatkarības kara dzīvojis Rīgā, avīžu pārdevējs. Piešķirta jaunsaimniecība Siguldas muižā. No 1935. gada dzīvojis Pampāļu pagasta “Vaiņodēs”. Mūža nogalē dzīvojis Umurgā. Miris 1974. gada 24. augustā. 

Jukuma Jansona vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.), kā arī vienā stēlām Liepājas Lāčplēša dārzā, kas veltītas ar pilsētu saistītajiem ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 207. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.; Cemety.lv.

Liepājas Ziemeļu kapos LKOK Jāņa Jansona individuāls apbedījums

Atrodas Liepājā Kalpaka ielā 87 Ziemeļu (Eļļas) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Jansons. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. Viņa vārds nav iegravēts arī nevienā no piemiņas stēlām, kas uzstādītas Liepājas Lāčplēša dārzā, godinot ar pilsētu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Jansons dzimis 1890. gada 6. jūnijā Jelgavā atvaļināta zaldāta ģimenē. Elementārskolas izglītība. Būvgaldnieks. 

1911. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 208. Lorijas kājnieku pulkā Baku. Sākoties Pirmajam pasaules karam, nosūtīts uz Rietumu fronti. Piedalījies kaujās Polijā, Karpatos. 1915. gada maijā ievainots, pēc izveseļošanās iedalīts 89. Belomorskas kājnieku pulkā, drīz kritis austriešu gūstā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 19. decembrī Rīgā Cēsu rotā, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē, Zemgalē, pēc tam 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā arī Latgalē. Paaugstināts par virsseržantu, kontuzēts. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. martā uzbrukumā Skrundas Jaunmuižai, “kad rota iekļuva krustugunīs un apstājās, [seržants] Jansons metās uz priekšu un atklāja uguni no patšautenes, aizrāva citus sev līdzi un pirmais ielauzās lielinieku nocietinājumos, izsitās tiem cauri un sāka ienaidnieka vezumnieku apšaudi, tā lielā mērā atvieglodams muižas ieņemšanu”. 

1920. gada vasarā pārcelts uz 1. Liepājas kājnieku pulku, septembrī atvaļināts. Pēc tam vairākus mēnešus brīvprātīgi dienējis Mežu ekspluatācijas bataljonā. Jaunsaimnieks Līvbērzes pagasta “Līcīšos”, cietuma uzraugs Jelgavā, cementbetona rūpnieks. No 1934. gada ziņnesis Jelgavas-Bauskas kara apriņķa pārvaldē. 

Nacistiskās okupācijas laikā latviešu. kārtības policijas štāba rakstvedis. 

Sākoties atkārotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada 25. janvārī apcietināts. 1946. gada 15. aprīlī PSRS IeTK Sevišķā apspriede, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 10. daļu, notiesāja Jansonu par pretpadomju propagandu, piespriežot piecu gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Atradies PSRS Molotovas apgabala Široklagā, vēlāk Kizillagā. 1950. gada maijā atbrīvots, ievietots Molotovas apgabala Čerdinskas rajona Bulatovas ciema invalīdu namā. 1956. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Liepājā, šoferis. Miris 1958. gada 15. jūnijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 206. lpp.; Cemety.lv.

Lubes kapos LKOK Ernesta Jansona individuāls apbedījums

Atrodas Lubes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Jansons. 2008. gada 11. novembrī pie kapa atklāts piemineklis. 

Vēsturiska atkāpe. Ernests Jansons dzimis 1899. gada 28. maijā Ārlavas pagastā. Laukstrādnieks. Pamatskolas izglītība. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada maijā Valmieras apriņķī, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas, paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka naktī uz 1919. gada 10. oktobri pie Bauskas šosejas kareivis Jansons, “būdams vecākais slēpnī, pamanīja ienaidnieka tuvošanos, ziņoja par to priekšniecībai, pēc tam kopā ar savējiem pretuzbrukumā ienaidnieku atsita”. 

10. novembrī Rīgā pie Muškes fabrikas smagi ievainots. Pēc tam invaliditātes dēļ atvaļināts. Jaunsaimnieks Ārlavas pagasta “Mārsēnos”. Miris 1963. gadā (Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiskajā vārdnīcā, domājams, kļūdaini kā nāves gads norādīts 1958.). 

E. Jansona vārds iegravēts piemiņas plāksnē memoriālā Talsu ģimnāzijas dārzā, kas veltīts ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 205.-206. lpp.; Talsu Novada Ziņas, Nr. 8, 06.05.2014. 8. lpp.; Talsu reģiona bibliotēku darba pārskats: 2015. gads, 23. lpp.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Arnolda Jākobsona individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arnolds Jākobsons. Pie kapa tuvinieku uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. A. Jākobsona vārds nav minēts arī nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Foto: 30.08.2014., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Arnolds Jākobsons dzimis 1898. gada 11. oktobrī Rīgā namsaimnieka ģimenē. Izglītojies pilsētas reālskolā, zīmētājs. 

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada sākumā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 109. artilērijas brigādē, piedalījies kaujās Rīgas frontē. Vēlāk pārcelts uz 1. Novgorodas atsevišķo bateriju. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 15. jūlijā Rīgā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī Bolderājas rajonā, “kad kaujā Spilves pļavās krita vada komandieris, [kareivis] Jākobsons uzņēmās komandēšanu, straujā triecienā pārvarēja drāšu aizžogus un ielauzās pretinieka ierakumos, pēc tam turpināja bermontiešu vajāšanu, līdz tika smagi ievainots”. 

Atvaļināts 1921. gada 23. martā. Atvēris ziedu kiosku Centrāltirgū. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādnieks. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1966. gada 31. maijā Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 201. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pļavnieku kapos LKOK Jāņa Inges individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pļavnieku kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Inge. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Inge dzimis 1894. gada 16. augustā Liepājā. Pilsētas skolas izglītība. Dzīvojis Liepājā, litogrāfijas mašīnmeistars. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 15. janvārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā Harkovā. 1917. gada 1. martā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku, kurā palicis līdz 1917. gada 21. augustam. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 28. janvārī, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona sastāvā piedalījies kaujās Kurzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. martā izlūkgājienā seržants Inge “kopā ar 6 kareivjiem pie Annas kroga uzdūrās ienaidnieka ķēdei, niknā ugunī, riskēdams ar dzīvību, pielavījās pretinieka tuvumā un ar piepešu patšautenes uguni piespieda ienaidnieku atkāpties, tā lielā mērā veicinādams Saldus ieņemšanu”. 

Dienestu turpinājis arī pēc Neatkarības kara. 1936. gada maijā paaugstināts par administratīvo virsnieka vietnieku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes godazīmi. Dzīvojis Rīgā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādnieks rūpnīcā. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1974. gada 30. jūnijā Rīgā. 

J. Inges vārds iegravēts arī vienā no piemiņas stēlām, kas uzstādītas Liepājas Lāčplēša dārzā, godinot ar pilsētu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 197.-198. lpp.; Cemety.lv.

Liepājas Līvas kapos LKOK Andreja Inges individuāls apbedījums

Atrodas Liepājas Līvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Inge. Uz kapa uzstādīta guleniska, melnā granītā darināta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iegravēts teksts: 

Lāčplēša Kara Ordeņa
Kavalieris
ANDREJS INGE
1887 – nošauts 1941 

Foto: 26.04.2016., Cemety.lv

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Inge dzimis 1887. gada 1. decembrī Liepājā. Pamatskolas izglītība. Jūrnieks. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1917. gadā kritis vācu gūstā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 5. oktobrī, piedalījies Liepājas aizstāvēšanā pret bermontiešiem, kā arī citās 10. Aizputes kājnieku pulka kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī Liepājā pie Ziemeļu un Redāna fortiem seržants Inge “ar savu vadu devās pretuzbrukumā un apturēja ienaidnieka pārspēka triecienu, tā dodams iespēju citām mūsu daļām sakārtoties kaujai. Turpmākā uzbrukumā sagūstīja bermontiešu virsnieku, vairākus kareivjus, ieguva smago, 2 vieglos ložmetējus u.c. trofejas”. 

Dienestu turpinājis līdz 1934. gadam, virsseržants mīnmetēju rotā. Pēc atvaļināšanas dzīvojis Liepājā, kalpotājs Liepājas pasta kantorī. 

Nošauts 1941. gada 28. jūnijā. 

A. Inges vārds iegravēts arī vienā no piemiņas stēlām, kas uzstādītas Liepājas Lāčplēša dārzā, godinot ar pilsētu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 197. lpp.; Cemety.lv.

Rūjienas Skudrītes kapos LKOK Jāņa Indriksona individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Skudrītes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Indriksons. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Indriksons dzimis 1888. gada 17. aprīlī Pērnavas apriņķa toreizējā Plāteres pagastā. Laukstrādnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis krievu vienībās, bet pusgadu arī 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Divreiz ievainots, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 3. martā Ķirbēnos, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 6. februārī Latgalē pie Kotļarovkas sādžas seržants Indriksons, “nosūtīts kopā ar nodaļu rotas spārna apsardzei, pamanīja ienaidnieka tuvošanos, ļāva tam pienākt tuvā distancē un ar stipru uguni pretinieku apturēja; mūsu rotai pārejot pretuzbrukumā, devās triecienā no sāniem, kā rezultātā lielinieki steigšus atkāpās, pamezdami kaujas laukā savus kritušos un ievainotos”. 

Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Jaunsaimnieks Ķoņu pagasta “Liepās”. Miris 1942. gada 15. janvārī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 196.-197. lpp.

Murmastienes pagasta Cauņu kapos LKOK Antona Ikaunieka individuāls apbedījums

Atrodas Murmastienes pagasta Cauņu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Antons Ikaunieks. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Antons Ikaunieks dzimis 1898. gada 4. aprīlī Barkavas pagastā. Pamatskolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada februārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā, kurā palicis līdz 1917. gada augustam. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 21. oktobrī, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 20. janvārī Latgalē uzbrukumā Uškānu un Strodu sādžām, “kad rota iekļuva stiprā apšaudē un nespēja virzīties tālāk, [kaprālis] Ikaunieks pirmais metās triecienā un aizrāva biedrus sev līdzi, tā sekmēdams šo sādžu ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. maijā. Jaunsaimnieks Barkavas pagasta “Kodolos”, aizsargu organizācijas biedrs. Vēlāk dzīvojis Barkavas pagasta Cauņu sādžā. Miris 1942. gada 19. jūnijā. 

A. Ikaunieka vārds iegravēts piemineklī, kas uzstādīts Barkavas pagasta Centra kapos, pieminot novadniekus – Neatkarības kara dalībniekus (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 194. lpp.

Džūkstes kapos LKOK Roberta Holendera individuāls apbedījums

Atrodas Džūkstes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Holenders. Pie kapa uzstādīta pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀCPLĒŠA KARA
ORDEŅA KAVALIERIS
ROBERTS
HOLENDERS
1895 – 1956 

Es sapni par Latviju
Pagalvī likšu 

Foto: 2019. gads, Līga Landsberga

Vēsturiska atkāpe. Roberts Holenders dzimis 1895. gada 28. maijā Džūkstes pagastā. Drēbnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 149. Černomorskas kājnieku pulkā, no 1917. gada februāra – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 25. martā, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 17. janvārī Latgalē Bikovas sādžas rajonā seržants Holenders “kopā ar 2 kareivjiem brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē, likvidēja ienaidnieka ložmetēju un deva iespēju ciemu ielenkt, tā sekmēdams 52 sarkanarmiešu sagūstīšanu un 2 ložmetēju atņemšanu”. 

Atvaļināts 1922. gada 1. martā. Drēbnieks un laukstrādnieks Džūkstes pagasta “Kazupjos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā tā dēvētā kolhoza (kopsaimniecības) “Brīvais karogs” noliktavas pārzinis. Miris 1956. gadā. 

R. Holendera vārds iegravēts vienā no stēlām, kas uzstādītas Tukumā, pieminot ar novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 193. lpp.; Timenote.info/lv.

Auces Sniķerkalna kapos LKOK Edgara Hermansona individuāls apbedījums

Atrodas Auces Sniķerkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Edgars Hermansons. Pie kapa uzstādīta tautiskā stilā veidota koka piemiņas zīme, kurā iededzināts teksts: 

Lāčplēša ord. kav.

Edgars Hermansons 

Foto: 2022. gads, Līga Landsberga

Vēsturiska atkāpe. Edgars Hermansons dzimis 1898. gada 26. janvārī Vecauces pagastā. Beidzis sešgadīgo pamatskolu. Maiznieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 271. rezerves pulkā Mariupolē pie Azovas jūras, pēc tam iesaukts Sarkanajā armijā. 

1919. gada jūnijā pārbēdzis pāri frontei pretlieliniecisko spēku pusē un no 7. jūnija ieskaitīts Vidzemes artilērijas pulka 3. Rūjienas baterijā. Piedalījies kaujās pret landesvēru pie Cēsīm, tad pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī Iecavas pagastā pie Lieliecavas muižas kareivis Hermansons “brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē, kur pārgrieza telefona vadus, kas savienoja bermontiešu smago artilēriju ar novērošanas punktu. Pateicoties tam, mūsu artilērija apklusināja un sagrāva ienaidnieka smago lielgabalu bateriju, bet mūsu kājnieki ieņēma Lieliecavu, kur guva 2 smagos lielgabalus u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Piešķirta jaunsaimniecība Vecauces pagastā, to pārdevis un nodarbojies ar tirdzniecību Dubultos. Miris 1926. gada 15. augustā. 

E. Hermansona vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Aucē, pieminot ar kādreizējo novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 191. lpp.; Timenote.info/lv.

Iecavas Sila kapos LKOK Viktora Hasmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Iecavas Sila kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Viktors Hasmanis. Pie kapa tuvinieku uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne. 

Vēsturiska atkāpe. Viktors Hasmanis dzimis 1892. gada 18. janvārī Lugažu pagasta “Kalnaķeizaros” lauksaimnieka ģimenē. 1908. gadā beidzis Valkas pilsētas skolu, pēc tam mācījies Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā, ieskaitīts 350. Vidzemes kājnieku družīnā. 1915. gadā beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, nosūtīts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu. 1917. gada jūnijā pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku. 1917. gada oktobrī piešķirta poručika pakāpe. No novembra 1. latviešu strēlnieku brigādes štābā sevišķu uzdevumu virsnieks. 1918. gada janvārī ieskaitīts Daugavpils kara apriņķa rezervē, bet nedaudz vēlāk – 94. sanitārajā transportā. Februārī atvaļināts, dzīvojis Valkā un vecāku mājās Lugažu pagastā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada februārī virsleitnanta pakāpē, dienējis 1.(4.) Valmieras kājnieku pulkā, vēlāk Austrumu frontes rezerves bataljona komandieris, 4. Siguldas (vēlāk 6. Rīgas) kājnieku pulka bataljona komandieris. Oktobrī paaugstināts par kapteini, piedalījies cīņās pret bermontiešiem. No 1919. gada novembra virsnieks Instruktoru bataljonā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī Torņakalnā kapteinis Hasmanis, “personiski vadīdams bataljonu, ieņēma Šampētera muižu, kur ieguva 3 smagos un 2 vieglos ložmetējus; tad ar 2 rotām uzbruka Dzegužkalna virzienā un saistīja šajā rajonā esošos ienaidnieka spēkus, ieguva vairākus lielgabalus, ložmetējus u.c. trofejas, tā dodams iespēju 8. Daugavpils kājnieku pulkam apiet Torņakalnu no rietumiem”. 

1920. gada janvārī iecelts par Latvijas kara atašeju Igaunijā, bet no 1922. gada arī Somijā ar rezidenci Tallinā. 1923. gadā kara atašejs Vācijā, tad atgriezies aktīvajā dienestā. 1925. gadā bataljona komandiera v.i. 8. Daugavpils kājnieku pulkā, vēlāk pulka saimniecības priekšnieks. 1926. gadā beidzis virsnieku kursus, 1927. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1929. gadā beidzis bataljona komandieru kursus. No 1932. gada bataljona komandieris, štāba priekšnieks 5. Cēsu kājnieku pulkā, no tā pārcelts uz 2. Ventspils kājnieku pulku. No 1939. gada novembra – 1. Liepājas kājnieku pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Viestura ordeni. Apbalvots arī ar Igaunijas I šķiras 2. pakāpes Brīvības krustu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada jūlijā slimības dēļ atvaļināts. Pēc ģimenes deportēšanas uz PSRS 1941. gada jūnijā slēpies. Nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis Gramzdas pagastā. 1944. gadā iecelta par Liepājas aizsargu pulka komandieri. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada 20. maijā apcietināts, ar tā dēvētās LPSR kara tribunāla lēmumu 1946. gadā notiesāts, piespriežot 20 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Nosūtīts uz Komi APSR, kur atradies ieslodzījumā Vorkutas un Intas koncentrācijas nometnēs. 1956. gadā atbrīvots, nometināts Krievijas Krasnojarskas novadā Novoselovā. Pēc smagi pārciestas slimības un operācijas 1963. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Iecavā. Miris 1984. gada 22. decembrī. 

V. Hasmaņa vārds iegravēts vienā no stēlām, kas uzstādītas Valkas brāļu kapos, pieminot ar novadu saistītos Lāčplēša Ordeņa kavalierus (sk.). Viņa vārds iegravēts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta Igaunijas karavīru memoriālo baznīcā Tori.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 188. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 194.-195. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 270.-271. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Roberta Ģērmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Ģērmanis. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. R. Ģērmaņa vārds nav arī minēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Roberts Ģērmanis dzimis 1897. gada 23. maijā Rīgā. Atslēdznieks fabrikā “Unions”. 

Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājies 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, ieskaitīts izlūku komandā. Piedalījies daudzās kaujās, divreiz kontuzēts. Apbalvots ar visu četru pakāpju Jura krustiem. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 13. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 15. oktobrī ievainots. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī izlūkgājienā pie Piņķu mācītājmuižas virsseržants Ģērmanis “kopā ar 4 kareivjiem sadursmē ar 15 cilvēku lielu pretinieka posteni veiklā triecienā izsita to no pozīcijām, tā dodams iespēju rotai sekmīgi veikt tās dienas kaujas uzdevumu”. 

Pēc Neatkarības kara virsseržants Satversmes Sapulces komandantūrā, vēlāk dienējies Galvenajā artilērijas noliktavā. Piešķirta jaunsaimniecība Siguldas pagasta Jūdažu muižā, dzīvojis Slokā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā mežsargs tā dēvētajā kolhozā (kopsaimniecībā), mūža nogalē pensionārs. Miris 1978. gada 8. novembrī Rīgā.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 185. lpp.; Cemety.lv.