Auces Sniķerkalna kapos LKOK Edgara Hermansona individuāls apbedījums

Atrodas Auces Sniķerkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Edgars Hermansons. Pie kapa uzstādīta tautiskā stilā veidota koka piemiņas zīme, kurā iededzināts teksts: 

Lāčplēša ord. kav.

Edgars Hermansons 

Foto: 2022. gads, Līga Landsberga

Vēsturiska atkāpe. Edgars Hermansons dzimis 1898. gada 26. janvārī Vecauces pagastā. Beidzis sešgadīgo pamatskolu. Maiznieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 271. rezerves pulkā Mariupolē pie Azovas jūras, pēc tam iesaukts Sarkanajā armijā. 

1919. gada jūnijā pārbēdzis pāri frontei pretlieliniecisko spēku pusē un no 7. jūnija ieskaitīts Vidzemes artilērijas pulka 3. Rūjienas baterijā. Piedalījies kaujās pret landesvēru pie Cēsīm, tad pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī Iecavas pagastā pie Lieliecavas muižas kareivis Hermansons “brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē, kur pārgrieza telefona vadus, kas savienoja bermontiešu smago artilēriju ar novērošanas punktu. Pateicoties tam, mūsu artilērija apklusināja un sagrāva ienaidnieka smago lielgabalu bateriju, bet mūsu kājnieki ieņēma Lieliecavu, kur guva 2 smagos lielgabalus u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Piešķirta jaunsaimniecība Vecauces pagastā, to pārdevis un nodarbojies ar tirdzniecību Dubultos. Miris 1926. gada 15. augustā. 

E. Hermansona vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Aucē, pieminot ar kādreizējo novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 191. lpp.; Timenote.info/lv.

Iecavas Sila kapos LKOK Viktora Hasmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Iecavas Sila kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Viktors Hasmanis. Pie kapa tuvinieku uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne. 

Vēsturiska atkāpe. Viktors Hasmanis dzimis 1892. gada 18. janvārī Lugažu pagasta “Kalnaķeizaros” lauksaimnieka ģimenē. 1908. gadā beidzis Valkas pilsētas skolu, pēc tam mācījies Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā, ieskaitīts 350. Vidzemes kājnieku družīnā. 1915. gadā beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, nosūtīts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu. 1917. gada jūnijā pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku. 1917. gada oktobrī piešķirta poručika pakāpe. No novembra 1. latviešu strēlnieku brigādes štābā sevišķu uzdevumu virsnieks. 1918. gada janvārī ieskaitīts Daugavpils kara apriņķa rezervē, bet nedaudz vēlāk – 94. sanitārajā transportā. Februārī atvaļināts, dzīvojis Valkā un vecāku mājās Lugažu pagastā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada februārī virsleitnanta pakāpē, dienējis 1.(4.) Valmieras kājnieku pulkā, vēlāk Austrumu frontes rezerves bataljona komandieris, 4. Siguldas (vēlāk 6. Rīgas) kājnieku pulka bataljona komandieris. Oktobrī paaugstināts par kapteini, piedalījies cīņās pret bermontiešiem. No 1919. gada novembra virsnieks Instruktoru bataljonā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī Torņakalnā kapteinis Hasmanis, “personiski vadīdams bataljonu, ieņēma Šampētera muižu, kur ieguva 3 smagos un 2 vieglos ložmetējus; tad ar 2 rotām uzbruka Dzegužkalna virzienā un saistīja šajā rajonā esošos ienaidnieka spēkus, ieguva vairākus lielgabalus, ložmetējus u.c. trofejas, tā dodams iespēju 8. Daugavpils kājnieku pulkam apiet Torņakalnu no rietumiem”. 

1920. gada janvārī iecelts par Latvijas kara atašeju Igaunijā, bet no 1922. gada arī Somijā ar rezidenci Tallinā. 1923. gadā kara atašejs Vācijā, tad atgriezies aktīvajā dienestā. 1925. gadā bataljona komandiera v.i. 8. Daugavpils kājnieku pulkā, vēlāk pulka saimniecības priekšnieks. 1926. gadā beidzis virsnieku kursus, 1927. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1929. gadā beidzis bataljona komandieru kursus. No 1932. gada bataljona komandieris, štāba priekšnieks 5. Cēsu kājnieku pulkā, no tā pārcelts uz 2. Ventspils kājnieku pulku. No 1939. gada novembra – 1. Liepājas kājnieku pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Viestura ordeni. Apbalvots arī ar Igaunijas I šķiras 2. pakāpes Brīvības krustu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada jūlijā slimības dēļ atvaļināts. Pēc ģimenes deportēšanas uz PSRS 1941. gada jūnijā slēpies. Nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis Gramzdas pagastā. 1944. gadā iecelta par Liepājas aizsargu pulka komandieri. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada 20. maijā apcietināts, ar tā dēvētās LPSR kara tribunāla lēmumu 1946. gadā notiesāts, piespriežot 20 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Nosūtīts uz Komi APSR, kur atradies ieslodzījumā Vorkutas un Intas koncentrācijas nometnēs. 1956. gadā atbrīvots, nometināts Krievijas Krasnojarskas novadā Novoselovā. Pēc smagi pārciestas slimības un operācijas 1963. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Iecavā. Miris 1984. gada 22. decembrī. 

V. Hasmaņa vārds iegravēts vienā no stēlām, kas uzstādītas Valkas brāļu kapos, pieminot ar novadu saistītos Lāčplēša Ordeņa kavalierus (sk.). Viņa vārds iegravēts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta Igaunijas karavīru memoriālo baznīcā Tori.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 188. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 194.-195. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 270.-271. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Roberta Ģērmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Ģērmanis. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. R. Ģērmaņa vārds nav arī minēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Roberts Ģērmanis dzimis 1897. gada 23. maijā Rīgā. Atslēdznieks fabrikā “Unions”. 

Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājies 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, ieskaitīts izlūku komandā. Piedalījies daudzās kaujās, divreiz kontuzēts. Apbalvots ar visu četru pakāpju Jura krustiem. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 13. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 15. oktobrī ievainots. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī izlūkgājienā pie Piņķu mācītājmuižas virsseržants Ģērmanis “kopā ar 4 kareivjiem sadursmē ar 15 cilvēku lielu pretinieka posteni veiklā triecienā izsita to no pozīcijām, tā dodams iespēju rotai sekmīgi veikt tās dienas kaujas uzdevumu”. 

Pēc Neatkarības kara virsseržants Satversmes Sapulces komandantūrā, vēlāk dienējies Galvenajā artilērijas noliktavā. Piešķirta jaunsaimniecība Siguldas pagasta Jūdažu muižā, dzīvojis Slokā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā mežsargs tā dēvētajā kolhozā (kopsaimniecībā), mūža nogalē pensionārs. Miris 1978. gada 8. novembrī Rīgā.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 185. lpp.; Cemety.lv.

Biržu kapos LKOK Jāņa Ģēģera individuāls apbedījums

Atrodas Salas pagasta Biržu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Ģēģeris. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Ģēģeris dzimis 1894. gada 18. novembrī toreizējā Biržu pagastā zemkopja ģimenē. Izglītojies pilsētas skolā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 18. inženieru rotā, piedalījies kaujās Ziemeļu frontē, sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 27. jūnijā Jēkabpilī, 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem, vada komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 4. februārī Latgalē virsseržants Ģēģeris “komandēja vadu, kas uzbruka nocietinātajai Bereznicas sādžai, neskatoties uz ienaidnieka pārspēku un spēcīgo uguni, sādžu ieņēma, ieguva ložmetēju, saņēma gūstekņus”. 

Atvaļināts 1922. gada 23. aprīlī. Jaunsaimnieks toreizējā Biržu pagasta “Ievulīčos”. 4. Jēkabpils aizsargu pulka aizsargs. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1948. gada jūnijā apcietināts, notiesāts, piespriežot desmit gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē, sodu izcietis Mordovijas APSR. 1956. gadā atbrīvots un atgriezies Latvijā. Miris 1957. gadā. 

J. Ģēģera vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Biržos, pieminot ar kādreizējo Salas novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avota: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 184. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Harija Guseva individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Harijs Gusevs. Pie kapa tuvinieku uzstādīts kopīgs piemineklis, kurā iekalts teksts: 

HARIJS UN MAIGA
GUSEVI
1902 – 1982
1916 – 2003
ANNA ŠTEINERTE
1865 – 1952 

Foto: 04.10.2019., Cemety.lv

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Harijs Gusevs dzimis 1900. gada 19. maijā Rīgā. (Uz kapakmeņa kā dzimšanas gads norādīts 1902. gads, taču, ņemot vērā citus biogrāfiskos datus, tā, domājams, ir kļūda.). Vidējā izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 47. Sibīrijas strēlnieku pulkā, vēlāk 11. Sibīrijas strēlnieku pulkā Ziemeļu (Rīgas) frontē. 1916. gada janvārī paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 1917. gadā saslimis, augustā ienākot vāciešiem, palicis Rīgā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1917. gadā izturējis pārbaudījumu reālskolas apjomā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 15. jūnijā, kā kaprālis ieskaitīts 7. atsevišķā bataljona ložmetēju komandā. Jūlijā pārcelts uz 1. Liepājas kājnieku pulku, bet 16. novembrī – uz 1. bruņoto divizionu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 27. novembrī pie Borhu (Atašienes) stacijas kaujā ar lielinieku bruņuvilcienu Gusevs “kā ložmetējnieks uz priekšējās bruņotās platformas laikā, kad tika ievainota lielgabala apkalpe, no sava ložmetēja atklāja uguni pa ienaidnieka kājniekiem, tā dodams iespēju mūsējiem sakārtoties un atsist uzbrukumu, turklāt tika sašauts ienaidnieka bruņuvilciens”. 

1920. gada jūnijā beidzis artilērijas kadetu skolu, iedalīts Bruņuvilcienu divizionā. 1925. gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus. 1926. gadā paaugstināts par virsleitnantu. 1932. gadā komandēts uz Smagās artilērijas pulku. 1933. gadā paaugstināts par kapteini-leitnantu, bet 1936. gadā – par kapteini. 1937. gadā beidzis diviziona komandieru kursus. 1939. gadā pārcelts uz Zenītartilērijas pulku, no septembra baterijas komandieris. 1940. gada februārī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par 1. diviziona komandieri. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā par 183. divīzijas 8. atsevišķā zenītartilērijas diviziona komandieri. 1941. gada jūnijā atvaļināts. 

Nacistiskās okupācijas laikā namu pārvaldes vecākais inspektors Rīgā. 

1944. gada 15. februārī iesaukts Latviešu leģionā. Sākotnēji dienējis 19. divīzijā, zenītartilērijas diviziona komandieris, bijis frontē Opočkā. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada 9. maijam 6. armijas korpusa 506. atsevišķā diviziona komandieris. Apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. pakāpi un Vācijas Kara nopelnu krustu. 

Pēc kapitulācijas ievietots filtrācijas nometnē Jelgavā, vēlāk Vorkutā. 1946. gada oktobrī atgriezies Rīgā, strādājis rūpnīcā “Radiotehnika”. 1951. gada 26. jūlijā apcietināts. Tā dēvētās LPSR IeM karaspēka kara tribunāls 1952. gada 14. janvārī saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) apakšpunktu notiesāja Gusevu par “dzimtenes nodevību”, piespriežot 25 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Atradies ieslodzījumā Komi APSR Vorkutlagā un Pečorlagā. 1955. gada 18. oktobrī atbrīvots. Atgriezies Latvijā, strādājis dažādos darbos, no 1960. līdz 1974. gadam brigadieris Rīgas Popova radiorūpnīcas instrumentu cehā. Miris 1982. gada 20. janvārī. 

H. Guseva vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 183. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 190. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Jāņa Gulbja individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Gulbis. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Gulbis dzimis 1895. gada 5. janvārī (12. janvārī pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila) Rīgā amatnieka ģimenē. Vidējā izglītība. Dzīvojis Rīgā, kantorists. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā Cēsu apriņķī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 172. rezerves bataljonā un 426. Povenecas kājnieku pulkā. Tā paša gada decembrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi. Ieskaitīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulks). 1916. gada martā ievainots, līdz novembrim ārstējies Petrogradā. Ziemassvētku kauju laikā apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba virsnieks. 1917. gada janvārī paaugstināts par podporučiku, novembrī par poručiku un tajā pašā mēnesī – par štābkapteini, apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III un IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 8. martā Ķekavas rajonā pie Franču un Jūgu mājām Gulbis, “lai gan ievainots, turpināja kauju, kopā ar 2 vadiem ielauzās ienaidnieka pirmajās līnijās, kur tika otrreiz ievainots krūtīs. Izceļoties panikai krievu kareivjos, enerģiski novērsa sajukumu, sakārtoja strēlniekus durkļu cīņai un cīnījās ar uzbrūkošiem vāciešiem, līdz guva smagu ievainojumu rokā”. 

1917. gada oktobrī slimības dēļ evakuēts un Petrogradu un 1918. gada martā atvaļināts. Dzīvojis Petrogradā, vēlāk atgriezies Rīgā. 1919. gada janvārī mobilizēts Sarkanajā armijā. 

Maijā pie Valkas dezertējis un jūnijā Valkā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, kapteiņa pakāpē dienējis Ziemeļlatvijas brigādes štābā, pēc tam Cēsu un Rīgas stacijas komandants. Tā paša gada jūlijā nozīmēts par Rīgas dzelzceļa etapa komandantu. 1921. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Pēc komandantūras likvidācijas no 1921. gada marta Rīgas kara apriņķa priekšnieka pirmais palīgs. Septembrī atvaļināts, taču oktobrī atkārtoti iesaukts un nozīmēts tajā pašā amata. 

Atvaļināts 1922. gada aprīlī sakarā ar štatu samazināšanu. No 1922. gada Latvijas Sarkanā Krusta Krimuldas sanatorijas saimniecības vadītājs, vēlāk kontrolieris Sarkanā Krusta centrālajā valdē. No 1925. gada Latvijas Sarkanā Krusta Loterijas nodaļas vadītājs Liepājā. Liepājas operas solists, varoņtenors līdz 1940. gadam. Dzelzceļu aizsargu pulka Liepājas nodaļas vada komandieris. 

No 1940. gada maija līdz 1944. gadam dzīvojis Rīgā, konfekšu fabrikas “Laima” iepirkšanas daļas vadītājs. 

Tuvojoties lieliniekiem, 1944. gada rudenī devies bēgļa gaitās uz Vāciju, dzīvojis Moricburgā. 1945. gada beigās atgriezies lielinieku okupētajā Latvijā, apmeties Rīgā. Skatuves inspektors Valsts Muzikālās komēdijas teātrī. No 1952. līdz 1956. gadam strādnieks Rīgas Kartonāžas fabrikā, pēc tam pensionārs. Miris 1983. gada 29. augustā. 

J. Gulbja vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 181. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 188.-189. lpp.; Cemety.lv.

Smiltenes luterāņu kapos LKOK Jāņa Grunduļa individuāls apbedījums

Atrodas Smiltenes luterāņu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Grundulis. Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne ar Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Grundulis dzimis 1895. gada 17. augustā Raunas pagastā. Pamatskolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 7. Bauskas latv. strēlnieku bataljonā, (vēlāk pulkā), pie Smārdes ievainots. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada septembrī. 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī Smārdes pozīciju ieņemšanas laikā kareivis Grundulis “zem stipras ienaidnieka uguns gāja uzbrukumā līdzās bruņuautomobilim “Zemgalietis”, tika ievainots, bet palika ierindā līdz kaujas beigām”. 

Pēc Neatkarības kara zemkopis. Traģiski gājis bojā 1940. gada 6. augustā Smiltenē. Apbedīts 11. augustā Smiltenes kapos ar militāru godu. 

J. Grunduļa vārds iegravēts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta pie pieminekļa Latvijas Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem, pieminot ar Smiltenes novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 178. lpp.; Cemety.lv.

Ikšķiles Pilsētas kapos LKOK Bernharda Grūbes individuāls apbedījums

Atrodas Ikšķiles Pilsētas (Vecajos) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Bernhards Grūbe. Pie kapa tuvinieku uzstādīta piemiņas plāksne, kurā iegravēts B. Grūbes un viņa dzīvesbiedres Veronikas Rivdiķes vārds. Piemiņas plāksnē iestrādāts keramikas medaljons ar abu apbedīto dubultportretu. Nekādu norāžu par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Bernhards Grūbe dzimis 1900. gada 7. janvārī Ikšķiles pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. oktobrī, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 11. janvārī Latgalē Indricas sādžas rajonā, “ienaidnieka uzbrukuma laikā pastāvot ielenkuma draudiem, [kareivis] Grūbe vada priekšgalā viens no pirmajiem metās triecienā, kā rezultātā ienaidnieks bēga, tika saņemti 12 gūstekņi un pilnībā novērsti aplenkuma draudi”. 

Atvaļināts 1922. gada 19. janvārī. Zemkopis Ikšķiles pagasta “Duckās”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā kolhoznieks, kalējs. Miris 1969. gada 24. maijā. 

B. Grūbes vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Ikšķiles Pilsētas kapos, pieminot kādreizējā novadā dzimušos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 176. lpp.; Cemety.lv.

Salaspils Vecajos kapos LKOK Kārļa Grīnvalda individuāls apbedījums

Atrodas Salaspils Vecajos kapos Līvzemes ielā 35. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Grīnvalds. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Grīnvalds dzimis 1893. gada 1. oktobrī Saikavas pagasta “Līcķekšos” zemkopja ģimenē. Draudzes skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 17. artilērijas brigādē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. jūlijā Ļaudonā, Kurzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī uzbrukumā Smārdes krogam kareivis Grīnvalds “zem negaidītas un niknas apšaudes izveda lielgabalu līdz pozīcijām un palīdzēja to uzstādīt, kā rezultātā izdevās apklusināt pretinieka ložmetējus un izglābt no draudīgas situācijas mūsu vienības”. 

Atvaļināts 1921. gada 30. janvārī. Zemkopis Saikavas pagasta “Medņos”, pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1948. gadā apcietināts. Līdz 1950. gadam atradies Rīgas Centrālcietumā, tad atbrīvots. Dzīvojis Salaspilī, kaltes vadītājs, atslēdznieks tā dēvētajā padomju saimniecībā “Budeskalni” (vēlāk pārdēvēta par Ļeņina padomju saimniecību). Miris 1976. gada 20. septembrī. 

K. Grīnvalda vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta pie Salaspils Vecajiem kapiem, pieminot ar novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.), kā arī piemineklī Barkavas pagasta Centra kapos, kas veltīts novadniekiem – Neatkarības kara dalībniekiem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 174. lpp.

Mazsalacas kapos LKOK Kārļa Grīnberga individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Grīnbergs. Piemiņas zīmes nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Grīnbergs dzimis 1884. gada 15. janvārī toreizējā Bauņu (tagad Matīšu) pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis zemessargos Somijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 20. janvārī, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē, kā arī citās pulka cīņās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 17. martā pie Rūjienas Sedvaku mājām lielinieku uzbrukuma laikā kareivis Grīnbergs, “neskatoties uz smagu ievainojumu, turpināja kauju un atstāja ierindu tikai pēc lielinieku atsišanas”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. janvārī. Jaunsaimnieks Mazsalacas pagasta Ungurmuižā. Pēc tam rentnieks Vecates pagastā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā tā sauktajā kolhozā (kopsaimniecībā). Miris 1958. gada maijā. 

K. Grīnberga vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Matīšu kapos, pieminot ar pagastu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 172. lpp.; Cemety.lv.

Ļaudonas pagasta Mētrienas kapos LKOK Nikolaja Gricmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Ļaudonas pagasta Mētrienas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Gricmanis. Pie kapa uzstādīta pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

GRICMAŅI
NIKOLAJS    1896. – 1970
HERMĪNE     1901.
APRIMUŠAS ČAKLĀS ROKAS
KURĀM PRIEKS BIJ DARBU STEIGT
CIK DAUDZ LABU VĀRDU PRĀTĀ
APKLUSUŠAS LŪPAS TEIKT 

Foto: 22.06.2019., Cemety.lv

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Saskaņā ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfisko vārdnīcu Nikolajs Gricmanis dzimis 1897. gada 13. jūlijā toreizējā Mežmuižas (tagad Vīpes) pagastā, taču uz kapa plāksnes kā dzimšanas gads norādīts 1896. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā līdz 1918. gadam. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 15. maijā, piedalījies visās 4. Valmieras kājnieku pulka kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. novembrī Zemgalē pie Jaunsvirlaukas kaprālis Gricmanis “kopā ar 20 kareivjiem uzbruka Starpenes krogam, ko aizstāvēja pretinieka rota, izsita bermontiešus no pozīcijām, saņēma 3 gūstekņus un ieguva trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gadā. Bijis policists Krustpilī, Balvos, dienējis robežsardzē Neretā, vēlāk strādnieks Pļaviņās, Vīpes pagastā, Krustpilī. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā mežsargs Mētrienas pagastā, kur arī miris 1970. gada. 11. oktobrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 171. lpp.; timenote.info/lv.

Cīravas kapos Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Rūdolfa Graudiņa individuāls apbedījums

Atrodas Cīravas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Rūdolfs Graudiņš. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Rūdolfs Graudiņš dzimis 1885. gada 1. septembrī Kaplavas pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, no 1915. gada 5. novembra dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Sasniedzis praporščika pakāpi, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru, Annas ordeņa IV šķiru un virsnieka Jura ordeni. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 30. augustā pie Nītaures “ienaidnieka uzbrukuma laikā stiprā ugunī Graudiņš veda savu vadu durkļu cīņā un tika smagi ievainots, taču viņa vads ieņēma Pelnu mājas un piespieda vāciešus bēgt, pametot ložmetēju u.c. trofejas”. 

Pēc izārstēšanās armijā nav atgriezies. Zemkopis Kaplavas pagasta “Ozolos”. Kādu laiku bijis pagasta vecākais. Komunistiskās okupācijas pirmajā periodā 1941. gadā izvairījies no deportācijas. Nacistiskās okupācijas laikā atgriezies pagasta vecākā amatā. 1944. gada rudenī, tuvojoties lieliniekiem, devies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Miris 1947. gadā Cīravas pagastā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 169. lpp.

Limbažu pilsētas kapos Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Eduarda Grantskalna individuāls apbedījums

Atrodas Limbažu pilsētas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Grantskalns. Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA
KAVALIERIS
EDUARDS MIĶEĻA D.
GRANTSKALNS
1893.27.12. – 1990.12.7. 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Grantskalns dzimis 1893. gada 27 decembrī toreizējā Lādes pagastā laukstrādnieka ģimenē. Beidzis pagastskolu. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada oktobrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis Kauņas cietokšņa artilērijā, vēlāk 111. artilērijas brigādē, piedalījies kaujās pie Kauņas, Viļņas un citur. Pēc lielinieku apvērsuma īsu laiku iesaukts Sarkanajā armijā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. jūnijā Limbažos, Vidzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies pirmajās kaujās pret bermontiešiem un vēlāk cīņās pret lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī “naktī Rīgā zem stipras ienaidnieka uguns [dižkareivis] Grantskalns uzstādīja Daugavmalā lielgabalu, no tā tiešā tēmējumā sašāva vairākus pretinieka ložmetējus Pārdaugavā, tā dodams mūsējiem iespēju sakārtoties un noturēt Daugavas tiltus”. 

Atvaļināts 1921. gada 3. februārī. Jaunsaimnieks Katvaru pagasta “Priežkalnos”. Miris 1990. gada 12. jūlijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 168. lpp.; Auseklis, 13.11.2020.; Cemety.lv.

Dikļu kapos Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Goltiņa individuāls apbedījums

Atrodas Dikļu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Goltiņš. Pie kapa uzstādīts granīta piemineklis, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA
KAVALIERIS 

Jānis
Goltiņš
1898.17.II – 1964.29.IX 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Goltiņš dzimis 1898. gada 17. februārī Dikļu pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1916. gada dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās, par nopelniem pie Ķekavas un Ložmetējkalna apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Pulku atstājis 1917. gadā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. jūnijā Rūjienā, 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka sastāvā 1919. gada jūnijā piedalījies kaujās pie Raunas un Cēsīm. Pēc tam pārcelts uz Mīnmetēju rotu. 4. novembrī (?) kaujā uz Jelgavas šosejas kontuzēts. Paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 8. oktobrī uz Jelgavas šosejas pie Franču mājām, kad mūsu daļas sāka atkāpties, kaprālis Goltiņš, “neskatoties uz spēcīgu apšaudi, uzturēja mīnmetēju vada uguni, dodams kājniekiem iespēju ieņemt pozīcijas un sagatavoties kaujai. Nokļuvis ielenkumā, kopā ar saviem kareivjiem izlauzās cauri ienaidnieka ķēdēm, sagādādams tam lielus zaudējumus”. Savukārt 20. oktobrī Bolderājas rajonā, “atrodoties stiprā apšaudē, no tuvas distances iznīcināja ienaidnieka mīnmetēju”. 

Atvaļināts 1921. gada 19. martā. Dzīvojis jaunsaimniecībā Dikļu pagastā, aizsargu organizācijas biedrs. No 1930. gada muitas uzraugs Valkas robežpārejas punktā. Nacistiskās okupācijas laikā saimniekojis Dikļu pagasta “Medniekos”. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada oktobrī arestēts, ieslodzīts koncentrācijas nometnē Karagandā, notiesāts uz 15 gadiem ieslodzījumā. No Krievijas atgriezies 1962. gadā. Miris 1964. gada 29. septembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 167. lpp.; Cemety.lv.

Aknīstes pagasta Tunķeļu kapos LKOK Alberta Geidāna individuāls apbedījums

Atrodas Aknīstes pagasta Tunķeļu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Geidāns. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Alberts Geidāns dzimis 1894. gada 7. septembrī Aknīstes pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 7. atsevišķajā telegrāfa rotā Rumānijas frontē, apbalvots ar Jura medaļu. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 20. jūlijā Gārsenē, 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 4. oktobrī Latgalē pie Ovsejevkas muižas kareivis Geidāns “piedalījās dzelzceļa sliežu izjaukšanā”, bet 5. oktobrī “kā viens no pirmajiem uzsāka cīņu ar ienaidnieka pārspēku, kas mēģināja izlabot dzelzceļa sliedes pie nogāztā bruņuvilciena”. 

Atvaļināts 1921. gada 14. februārī. Piešķirta jaunsaimniecība Aknīstes pagasta Kalnarāceņu “Liepājniekos”. Vietējās aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada 31. janvārī apcietināts, notiesāts. No ieslodzījuma komunistu koncentrācijas nometnē atgriezies 1954. gada aprīlī. Miris 1963. gada 2. aprīlī. 

Alberta Geidāna vārds iegravēts piemiņas plāksnē, kas uzstādīta pie Līvānu atbrīvošanas pieminekļa ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.).

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 164. lpp.