Atrodas Rīgas Lielajos kapos netālu no Jēkaba kapelas.
Apbedīts 1919. gada 15. oktobrī uz Rīgas Jaunā dzelzstilta kritušais 8.
Daugavpils kājnieku pulka 11. rotas 3. vada komandieris leitnants un Lāčplēša
Kara ordeņa kavalieris Otto Tīcs. Uz kapa tuvinieku uzstādīts granīta
piemineklis, kurā iestrādāts keramikas medaljons ar fotoportretu. Piemineklī
iekalts teksts vācu valodā:
Hir ruht in
Gott unser Lieber
Sohn und Bruder
geb. d. gef. d.
19 Juni 15 Okt.
1899. 1919.
Leutnant
Otto Tietz
(Tulkojums latviešu valodā: Šeit Dieva mierā dus mūsu mīļais dēls un brālis, dzim. 19. jūnijā 1899. krit. 15. okt. 1919. leitnants Otto Tīcs.)
Komunistiskās okupācijas laikā piemineklis sadauzīts. Lai gan tā fragmenti saglabājušies, apbedījums ticis pilnībā aizmirsts. Aizmirsts bija pat pats fakts, ka O. Tīcs ir apglabāts Lielajos kapos, un viņa vārds nav iekalts šajā kapsētā apbedītajiem LKOK veltītajā piemiņas stēlā, kas tika atklāta 2018. gadā (sk.).
2021. gada martā stipri bojāto pieminekli nejauši atkal uzgājis Lielo kapu vēstures entuziasts Mihails Parahins, kurš par saviem līdzekļiem to arī atjaunojis.
Pieminekļa restaurācijas laikā izgatavota jauna pieminekļa pamatne, savienotas pieminekļa sašķeltās detaļas, veikta virmas dziļā attīrīšana un plaisu apstrāde, kā arī pēc sadauzītās parauga izgatavota jauna fotokeramikas plāksne. Pieminekļa restaurācija pabeigta 2022. gada jūnijā.
Vēsturiska atkāpe. Otto Tīcs (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā, kā arī citviet literatūrā uzvārds kļūdaini rakstīts kā Tietcs, Tiecis) dzimis 1889. gada 19. jūnijā (6. jūnijā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Rīgā, vācbaltiešu amatnieka ģimenē. Saskaņā ar LKOK biogrāfisko vārdnīcu guvis vidusskolas izglītību un strādājis par inženieri tehniķi Rīgā, taču kā raksta vēsturnieks Andrejs Gusačenko, kas ievērojami papildinājis un precizējis par O. Tīcu iepriekš pieejamās ziņas, viņš beidzis Rīgas astoņu klašu amatnieku skolu.
Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada 10. februārī iesaukts Krievijas armijā un ieskaitīts Ņižņijnovgorodā dislocētajā 185. rezerves kājnieku pulkā. Tajā pašā mēnesī nosūtīts uz 1. Pēterhofas praporščiku skolu, kuru beidzis, iegūstot praporščika pakāpi. Domājams, ka pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas atgriezies Latvijā.
Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 7. janvārī Liepājā iestājies Baltijas Landesvērā, 23. februārī ieskaitīts Vācijas Dzelzsdivīzijas fon Borkes bataljonā, bet 18. martā pārcelts uz 2. gvardes kājnieku artilērijas bataljonu. 19. martā kaujā pie Ezeres ievainots. Savukārt 20. maijā pie Olaines izlūkošanas laikā pirms uzbrukuma Rīgai kontuzēts. Par kaujas nopelniem apbalvots ar Vācijas pirmās pakāpes Dzelzs krustu. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem pārgājis uz Landesvēra Rīgas policijas rotu. Pēc Cēsu kaujām O. Tīcs atvaļinās no Landesvēra un pāriet uz kņaza Līvena korpusu, un 7. jūlijā uzsāk dienestu Rīgas militārajā policijā. LKOK Kristaps Zommers savās atmiņām rakstījis, ka Tīcs varētu būt nonācis Pāvela Bermonta vienībās, taču septembrī pārnācis Latvijas armijas pusē un ieskaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Tomēr, kā noskaidrojis A. Gusačenko, kad Līvena komandēto Krievijas Ziemeļrietumu armijas Rietumu brīvprātīgo korpusu pārceļ uz Narvas fronti, Tīcs šo vienību atstājis un jau 18. jūlijā iestājies Latvijas armijā un ieskaitīts 5. atsevišķajā bataljonā, kas arī pildījis militārās policijas funkcijas Rīgā. Pēc bataljona iekļaušanas 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā Tīcs iecelts par 11. rotas 3. vada komandieri.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 15. oktobrī Rīgā Daugavas tiltu forsēšanas laikā Tīcs, “neskatoties uz stipro ienaidnieka artilērijas un ložmetēju uguni, vada priekšgalā metās pāri Jaunajam dzelzstiltam, aizraudams vadu sev līdzi. Ienaidnieka ložu ķerts, šajā triecienā krita varoņa nāvē”.
Labots un papildināts: 19.06.2023.
Avoti: LSM.LV, 17.03.2021.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 521. lpp.; Zommers, K. No Rīgas līdz Jelgavai 1919. gadā. Lāčplēsis, Nr. 13/14, 1968. gada novembris, 19.-25. lpp.˂23.pp.; Zommers, K. Veļu laika viesi. Lāčplēsis, Nr.22, 1976. gada novembris, 15.-18.lpp.; Ilustrētā Vēsture, Nr. 5, 2021. gada maijs; Mihaila Parahina sniegtā informācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru