Atrodas Džūkstē Piemiņas parkā iepretī kapiem. GPS 56.790159, 23.243905
Celt pieminekli Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem draudzes locekļiem ierosināja Džūkstes evaņģēliski luteriskās draudzes toreizējais mācītāja Roberts Slokenbergs. Drīz vien tika izveidota “Džūkstes draudzes baznīcas padomes komiteja pieminekļa celšanai karā kritušiem draudzes dēliem”, kuras pirmā sēde notika 1925. gada 7. novembrī. Sēdes dalībnieki katrs ziedoja 20 latus iecerētā pieminekļa fondā un nolēma aicināt arī citas sabiedriskās organizācijas iesaistīties līdzekļu vākšanā.
Sākotnēji bija plānots pieminekli uzstādīt kapsētā, taču pēc jaunās pamatskolas ēkas uzcelšanas vieta piemineklim tika uzraudzīta laukumā starp jauno skolu un pagastnamu iepretī toreizējai Džūkstes luterāņu baznīcai, kas tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā.
1933. gada 1. oktobrī pieminekļa celtniecības komiteja par pieminekļa veidošanu vienojās ar tēlnieku Kārli Zemdegu (Baumani). Nākamā gada 26. martā komiteja K. Zemdegas izstrādāto metu un Jelgavas apriņķa būvinspektora arhitekta Legzdiņa gatavoto pieminekļa novietojuma plānu iesniedza apstiprināšanai Iekšlietu ministrijai. Tomēr Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvaldes 17. maija sēdē, kurā piedalījās arī pieaicinātie Mākslas akadēmijas un Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes pārstāvji, atzina, ka “ovālā urna ne mērogā, nedz formas ziņā nesaskan ar pieminekļa vispārīgo figurālo kompozīciju, kāpēc projekts nododams atpakaļ pārstrādāšanai”.
Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde atkārtoti pieminekļa metu vērtēja 1934. gada 26. jūnijā un šoreiz atzina to par piemērotu iesniegšanai Ministru kabinetam, kas 28. jūnijā projektu apstiprināja.
Pieminekļa pamatakmens likts 1934. gada 18. novembrī, kad tā pamatos iemūrēta kapsula ar kritušo draudzes locekļu vārdiem un vēstījumu nākamajām paaudzēm.
Arī pati pieminekļa veidošana tika uzticēta Zemdegam, un kalšanas darbi ilga aptuveni piecus mēnešus.
Piemineklis atklāts 1935. gada 17. novembrī, desmit gadus un desmit dienas kopš pirmās pieminekļa celtniecības komitejas sēdes.
5,4 metrus augstais, gaiši pelēkā Somijas granītā veidotais piemineklis sastāv no cokola un trīspakāpju pjedestāla. Uz zemākās pakāpes novietota divus metrus augsta tautumeitas skulptūra, uz vidējās – tikpat augsta simboliska urna ar 18 zvaigznēm, kas katra simbolizē vienu no kritušajiem draudzes locekļiem, bet uz augstākās – senlatviešu karotājs ar zobenu labajā un ozolzaru kreisajā rokā.
Pats K. Zemdega šos simboliskos tēlus aprakstījis sekojoši: “Jau pirms uzdevuma saņemšanas man bija šī ideja radusies. Katru traģismu vienmēr pavada divi simboli — slava (par uzvaru) un sāpes (par zaudēto). Džūkstes piemineklī (šaurāka nozīmē) ir domāts trauks kā relikvārijs, kur simboliski savākti kritušo džūkstenieku pelni. Tiem svētajiem pīšļiem, kuri izkaisīti pa pasaules kara un atbrīvošanas cīņu dažādām frontēm, kuru kapus neviens nezin vai nevar apmeklēt, – tiem gribēju izcirst šeit dzimtenē mazu granīta trauku un pacelt viņu augstu. Rotāju viņu zvaigznēm, jo mūsu domai no šī mazā granīta trauka jāprot pacelties pāri ikdienai. Lejā atbalstā sieviete sāpēs par kritušiem, bet augšējais tēls grib paust slavu, ko guvuši kritušie. Rokā viņam nav reāls šķēpa attēls, bet liesmainā, jo gribu pasvītrot vairāk garīgās cīņas uzvaru. Ko viņš ar domīgu skatienu vēršas tālē – to atstāju katram tulkot pēc sajūtas.”
Pjedestāla priekšpusē izkalts teksts:
PASAULES
KARĀ UN
LATVIJAS
ATBRĪVOŠANAS
CĪŅĀS KRITUŠIEM
DŽŪKSTES DRAU-
DZES DĒLIEM
DŽŪKSTES
DRAUDZE,
DŽŪKSTES,
SLAMPES
PAGASTI
Piemineklis kopā ar tā uzstādīšanu izmaksājis 10 222,69 latus. No tiem lielu daļu savākušas draudzes sieviešu komitejas. Slampes sieviešu komiteja pieminekļa celtniecības kontā iemaksājusi 3033,66 latus, bet Džūkstes sieviešu komiteja – 2576,64 latus. Šīs summas vēl pieaugušas, pateicoties bankas procentiem. Atbalstu sniegušas arī Džūkstes un Slampes pagastu pašvaldības, bet 1935. gada 30. septembrī pieminekļa izmaksu segšanai 1000 latu piešķīra arī Kultūras fonds.
Otrā pasaules kara laikā, kad Džūkstē un tās apkārtnē 1944. gada rudenī un 1945. gada sākumā norisinājās sīvas kaujas, nedaudz cieta arī piemineklis, un tam ir nelieli, ložu radīti virsmas bojājumi.
Ir ziņas, ka atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pieminekli esot bijis paredzēts nojaukt, taču kādu nejaušību dēļ tas tomēr nav izdarīts. Tēlnieks Alberts Terpilovskis savulaik esot atstāstījis, domājams, leģendu, ka okupācijas varasiestādes vienkārši nespējušas vienoties ar traktoristu par pieminekļa nogāšanas cenu. Solītas četras degvīna pudeles, taču traktorists stūrgalvīgi pieprasījis sešas.
Tomēr 1964. gadā okupācijas varasiestādes iekļāva pieminekli Latvijas PSR valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā kā mākslas piemineklis, atzīstot to par vienu no labākajiem K. Zemdegas darbiem.
2005. gadā veikta pieminekļa teritorijas labiekārtošana, kam pagasta pašvaldība atvēlēja 2000 latu. Tās gaitā tika izbūvēti pakāpieni mākslīgajā zemes uzbērumā, uz kura piemineklis uzstādīts, bet ap to esošais laukums – nobruģēts.
Dīvaini, taču līdz šim (2021. gada jūnijs) piemineklis nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Papildināts: 29.06.2021.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 322. lpp.; Bremša, L. Kārļa Zemdegas atbrīvošanas cīņu pieminekļi. 20. gadsimta 30. gadi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 70. sēj., Nr. 2, 2016. gads, 86.-97. lpp. > 89.-91. lpp.; Silava, S. Piemineklis Pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem Džūkstes draudzes dēliem. Tukuma novada kultūrvēsture. XII sēj. Tukums: Tukuma muzejs, 1918. 20.-29. lpp.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 104, 12.05.1926.; Valdības Vēstnesis, Nr. 141, 29.06.1934.; Valdības Vēstnesis, Nr. 233, 12.10.1935; Pagasta Dzīve, Nr. 21/22, 01.12.1938. 505. lpp.; Svētdienas Rīts, Nr. 42, 15.10.1939.; Komunisma Rīts, Nr. 113, 22.09.1988.; Laiks, Nr. 24, 11.06.2005.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru