Biržu kapos LKOK Jāņa Ģēģera individuāls apbedījums

Atrodas Salas pagasta Biržu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Ģēģeris. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Ģēģeris dzimis 1894. gada 18. novembrī toreizējā Biržu pagastā zemkopja ģimenē. Izglītojies pilsētas skolā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 18. inženieru rotā, piedalījies kaujās Ziemeļu frontē, sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 27. jūnijā Jēkabpilī, 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem, vada komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 4. februārī Latgalē virsseržants Ģēģeris “komandēja vadu, kas uzbruka nocietinātajai Bereznicas sādžai, neskatoties uz ienaidnieka pārspēku un spēcīgo uguni, sādžu ieņēma, ieguva ložmetēju, saņēma gūstekņus”. 

Atvaļināts 1922. gada 23. aprīlī. Jaunsaimnieks toreizējā Biržu pagasta “Ievulīčos”. 4. Jēkabpils aizsargu pulka aizsargs. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1948. gada jūnijā apcietināts, notiesāts, piespriežot desmit gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē, sodu izcietis Mordovijas APSR. 1956. gadā atbrīvots un atgriezies Latvijā. Miris 1957. gadā. 

J. Ģēģera vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Biržos, pieminot ar kādreizējo Salas novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avota: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 184. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Harija Guseva individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Harijs Gusevs. Pie kapa tuvinieku uzstādīts kopīgs piemineklis, kurā iekalts teksts: 

HARIJS UN MAIGA
GUSEVI
1902 – 1982
1916 – 2003
ANNA ŠTEINERTE
1865 – 1952 

Foto: 04.10.2019., Cemety.lv

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Harijs Gusevs dzimis 1900. gada 19. maijā Rīgā. (Uz kapakmeņa kā dzimšanas gads norādīts 1902. gads, taču, ņemot vērā citus biogrāfiskos datus, tā, domājams, ir kļūda.). Vidējā izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 47. Sibīrijas strēlnieku pulkā, vēlāk 11. Sibīrijas strēlnieku pulkā Ziemeļu (Rīgas) frontē. 1916. gada janvārī paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 1917. gadā saslimis, augustā ienākot vāciešiem, palicis Rīgā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1917. gadā izturējis pārbaudījumu reālskolas apjomā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 15. jūnijā, kā kaprālis ieskaitīts 7. atsevišķā bataljona ložmetēju komandā. Jūlijā pārcelts uz 1. Liepājas kājnieku pulku, bet 16. novembrī – uz 1. bruņoto divizionu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 27. novembrī pie Borhu (Atašienes) stacijas kaujā ar lielinieku bruņuvilcienu Gusevs “kā ložmetējnieks uz priekšējās bruņotās platformas laikā, kad tika ievainota lielgabala apkalpe, no sava ložmetēja atklāja uguni pa ienaidnieka kājniekiem, tā dodams iespēju mūsējiem sakārtoties un atsist uzbrukumu, turklāt tika sašauts ienaidnieka bruņuvilciens”. 

1920. gada jūnijā beidzis artilērijas kadetu skolu, iedalīts Bruņuvilcienu divizionā. 1925. gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus. 1926. gadā paaugstināts par virsleitnantu. 1932. gadā komandēts uz Smagās artilērijas pulku. 1933. gadā paaugstināts par kapteini-leitnantu, bet 1936. gadā – par kapteini. 1937. gadā beidzis diviziona komandieru kursus. 1939. gadā pārcelts uz Zenītartilērijas pulku, no septembra baterijas komandieris. 1940. gada februārī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par 1. diviziona komandieri. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā par 183. divīzijas 8. atsevišķā zenītartilērijas diviziona komandieri. 1941. gada jūnijā atvaļināts. 

Nacistiskās okupācijas laikā namu pārvaldes vecākais inspektors Rīgā. 

1944. gada 15. februārī iesaukts Latviešu leģionā. Sākotnēji dienējis 19. divīzijā, zenītartilērijas diviziona komandieris, bijis frontē Opočkā. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada 9. maijam 6. armijas korpusa 506. atsevišķā diviziona komandieris. Apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. pakāpi un Vācijas Kara nopelnu krustu. 

Pēc kapitulācijas ievietots filtrācijas nometnē Jelgavā, vēlāk Vorkutā. 1946. gada oktobrī atgriezies Rīgā, strādājis rūpnīcā “Radiotehnika”. 1951. gada 26. jūlijā apcietināts. Tā dēvētās LPSR IeM karaspēka kara tribunāls 1952. gada 14. janvārī saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) apakšpunktu notiesāja Gusevu par “dzimtenes nodevību”, piespriežot 25 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Atradies ieslodzījumā Komi APSR Vorkutlagā un Pečorlagā. 1955. gada 18. oktobrī atbrīvots. Atgriezies Latvijā, strādājis dažādos darbos, no 1960. līdz 1974. gadam brigadieris Rīgas Popova radiorūpnīcas instrumentu cehā. Miris 1982. gada 20. janvārī. 

H. Guseva vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 183. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 190. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Jāņa Gulbja individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Gulbis. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Gulbis dzimis 1895. gada 5. janvārī (12. janvārī pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila) Rīgā amatnieka ģimenē. Vidējā izglītība. Dzīvojis Rīgā, kantorists. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā Cēsu apriņķī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 172. rezerves bataljonā un 426. Povenecas kājnieku pulkā. Tā paša gada decembrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi. Ieskaitīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulks). 1916. gada martā ievainots, līdz novembrim ārstējies Petrogradā. Ziemassvētku kauju laikā apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba virsnieks. 1917. gada janvārī paaugstināts par podporučiku, novembrī par poručiku un tajā pašā mēnesī – par štābkapteini, apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III un IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 8. martā Ķekavas rajonā pie Franču un Jūgu mājām Gulbis, “lai gan ievainots, turpināja kauju, kopā ar 2 vadiem ielauzās ienaidnieka pirmajās līnijās, kur tika otrreiz ievainots krūtīs. Izceļoties panikai krievu kareivjos, enerģiski novērsa sajukumu, sakārtoja strēlniekus durkļu cīņai un cīnījās ar uzbrūkošiem vāciešiem, līdz guva smagu ievainojumu rokā”. 

1917. gada oktobrī slimības dēļ evakuēts un Petrogradu un 1918. gada martā atvaļināts. Dzīvojis Petrogradā, vēlāk atgriezies Rīgā. 1919. gada janvārī mobilizēts Sarkanajā armijā. 

Maijā pie Valkas dezertējis un jūnijā Valkā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, kapteiņa pakāpē dienējis Ziemeļlatvijas brigādes štābā, pēc tam Cēsu un Rīgas stacijas komandants. Tā paša gada jūlijā nozīmēts par Rīgas dzelzceļa etapa komandantu. 1921. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Pēc komandantūras likvidācijas no 1921. gada marta Rīgas kara apriņķa priekšnieka pirmais palīgs. Septembrī atvaļināts, taču oktobrī atkārtoti iesaukts un nozīmēts tajā pašā amata. 

Atvaļināts 1922. gada aprīlī sakarā ar štatu samazināšanu. No 1922. gada Latvijas Sarkanā Krusta Krimuldas sanatorijas saimniecības vadītājs, vēlāk kontrolieris Sarkanā Krusta centrālajā valdē. No 1925. gada Latvijas Sarkanā Krusta Loterijas nodaļas vadītājs Liepājā. Liepājas operas solists, varoņtenors līdz 1940. gadam. Dzelzceļu aizsargu pulka Liepājas nodaļas vada komandieris. 

No 1940. gada maija līdz 1944. gadam dzīvojis Rīgā, konfekšu fabrikas “Laima” iepirkšanas daļas vadītājs. 

Tuvojoties lieliniekiem, 1944. gada rudenī devies bēgļa gaitās uz Vāciju, dzīvojis Moricburgā. 1945. gada beigās atgriezies lielinieku okupētajā Latvijā, apmeties Rīgā. Skatuves inspektors Valsts Muzikālās komēdijas teātrī. No 1952. līdz 1956. gadam strādnieks Rīgas Kartonāžas fabrikā, pēc tam pensionārs. Miris 1983. gada 29. augustā. 

J. Gulbja vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 181. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 188.-189. lpp.; Cemety.lv.

Smiltenes luterāņu kapos LKOK Jāņa Grunduļa individuāls apbedījums

Atrodas Smiltenes luterāņu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Grundulis. Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne ar Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Grundulis dzimis 1895. gada 17. augustā Raunas pagastā. Pamatskolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 7. Bauskas latv. strēlnieku bataljonā, (vēlāk pulkā), pie Smārdes ievainots. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada septembrī. 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī Smārdes pozīciju ieņemšanas laikā kareivis Grundulis “zem stipras ienaidnieka uguns gāja uzbrukumā līdzās bruņuautomobilim “Zemgalietis”, tika ievainots, bet palika ierindā līdz kaujas beigām”. 

Pēc Neatkarības kara zemkopis. Traģiski gājis bojā 1940. gada 6. augustā Smiltenē. Apbedīts 11. augustā Smiltenes kapos ar militāru godu. 

J. Grunduļa vārds iegravēts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta pie pieminekļa Latvijas Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem, pieminot ar Smiltenes novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 178. lpp.; Cemety.lv.

Ikšķiles Pilsētas kapos LKOK Bernharda Grūbes individuāls apbedījums

Atrodas Ikšķiles Pilsētas (Vecajos) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Bernhards Grūbe. Pie kapa tuvinieku uzstādīta piemiņas plāksne, kurā iegravēts B. Grūbes un viņa dzīvesbiedres Veronikas Rivdiķes vārds. Piemiņas plāksnē iestrādāts keramikas medaljons ar abu apbedīto dubultportretu. Nekādu norāžu par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Bernhards Grūbe dzimis 1900. gada 7. janvārī Ikšķiles pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. oktobrī, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 11. janvārī Latgalē Indricas sādžas rajonā, “ienaidnieka uzbrukuma laikā pastāvot ielenkuma draudiem, [kareivis] Grūbe vada priekšgalā viens no pirmajiem metās triecienā, kā rezultātā ienaidnieks bēga, tika saņemti 12 gūstekņi un pilnībā novērsti aplenkuma draudi”. 

Atvaļināts 1922. gada 19. janvārī. Zemkopis Ikšķiles pagasta “Duckās”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā kolhoznieks, kalējs. Miris 1969. gada 24. maijā. 

B. Grūbes vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Ikšķiles Pilsētas kapos, pieminot kādreizējā novadā dzimušos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 176. lpp.; Cemety.lv.

Salaspils Vecajos kapos LKOK Kārļa Grīnvalda individuāls apbedījums

Atrodas Salaspils Vecajos kapos Līvzemes ielā 35. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Grīnvalds. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Grīnvalds dzimis 1893. gada 1. oktobrī Saikavas pagasta “Līcķekšos” zemkopja ģimenē. Draudzes skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 17. artilērijas brigādē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. jūlijā Ļaudonā, Kurzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī uzbrukumā Smārdes krogam kareivis Grīnvalds “zem negaidītas un niknas apšaudes izveda lielgabalu līdz pozīcijām un palīdzēja to uzstādīt, kā rezultātā izdevās apklusināt pretinieka ložmetējus un izglābt no draudīgas situācijas mūsu vienības”. 

Atvaļināts 1921. gada 30. janvārī. Zemkopis Saikavas pagasta “Medņos”, pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1948. gadā apcietināts. Līdz 1950. gadam atradies Rīgas Centrālcietumā, tad atbrīvots. Dzīvojis Salaspilī, kaltes vadītājs, atslēdznieks tā dēvētajā padomju saimniecībā “Budeskalni” (vēlāk pārdēvēta par Ļeņina padomju saimniecību). Miris 1976. gada 20. septembrī. 

K. Grīnvalda vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta pie Salaspils Vecajiem kapiem, pieminot ar novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.), kā arī piemineklī Barkavas pagasta Centra kapos, kas veltīts novadniekiem – Neatkarības kara dalībniekiem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 174. lpp.

Mazsalacas kapos LKOK Kārļa Grīnberga individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Grīnbergs. Piemiņas zīmes nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Grīnbergs dzimis 1884. gada 15. janvārī toreizējā Bauņu (tagad Matīšu) pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis zemessargos Somijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 20. janvārī, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē, kā arī citās pulka cīņās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 17. martā pie Rūjienas Sedvaku mājām lielinieku uzbrukuma laikā kareivis Grīnbergs, “neskatoties uz smagu ievainojumu, turpināja kauju un atstāja ierindu tikai pēc lielinieku atsišanas”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. janvārī. Jaunsaimnieks Mazsalacas pagasta Ungurmuižā. Pēc tam rentnieks Vecates pagastā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā tā sauktajā kolhozā (kopsaimniecībā). Miris 1958. gada maijā. 

K. Grīnberga vārds iegravēts stēlā, kas uzstādīta Matīšu kapos, pieminot ar pagastu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 172. lpp.; Cemety.lv.