Veclaicenes pagastā piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem

Atrodas Veclaicenes pagastā netālu no “Koruļu” mājām. GPS 57.573499, 26.917154

Atklāts 2019. gada 4. oktobrī vietā, kur savulaik atradās nacionālo partizānu bunkurs. Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. Trīsdaļīgās piemiņas zīmes kreisajā pusē esošajā granīta plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

VECLAICENES PAGASTA
NACIONĀLO PARTIZĀNU 

BERNHARDA ĀBELKOKA
UN ELMĀRA TORTŪŽA
BUNKURA VIETA 

ŠEIT VIŅI DZĪVOJA NO 1951. G.
PAVASARA LĪDZ 1953. G. 13. MARTAM

Piemiņas zīme uzstādīta pēc Alūksnes un Apes novada represēto kluba “Sarma” valdes priekšsēdētājas Dzidras Mazikas iniciatīvas sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību un Veclaicenes pagasta pārvaldi. 

Vēsturiska atkāpe. Bernhards Ābelkoks dzimis 1910. gadā Jaunlaicenes pagastā. No 1929. gada aizsargs. 1943. gadā mobilizēts Vācijas armijā, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, pārgājis nelegālā stāvoklī un 1947. gadā iekļāvies Kārļa Doktes–Doktenieka vadītajā nacionālo partizānu grupā, segvārds “Andrejs”. 

Elmārs Tortūzis dzimis 1908. gadā Veclaicenes pagastā. No 1934. gada aizsargs. 1943. gadā mobilizēts Vācijas armijā, pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas nonācis filtrācijas nometnē, 1945. gadā atgriezies mājās, taču jau vasarā pārgājis nelegālā stāvoklī, pievienojies Kārļa Doktes–Doktenieka vadītajai nacionālo partizānu grupai, segvārds “Tomiņš”. 

Viņu bunkuru čeka uzgāja 1953. gada 13. martā un, izmantojot trieciengrupu, abu partizāni tika sagūstīti. 

Okupācijas varasiestādes viņus tiesāja par “dzimtenes nodevību”. Ābekalnam tika piespriests 25 gadu ilgs ieslodzījums koncentrācijas nometnē, taču vēlāk sods samazināts uz desmit gadiem ieslodzījumā. 

Par Tortūzim piespriesto sodu ziņas pagaidām nav iegūtas. 

Papildināts: 28.08.2023. 

Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 32.-34. lpp.; Alūksnes un Malienas Ziņas, Nr. 80, 08.10.2019.

Cēsīs pie Bērzaines pamatskolas piemiņas plāksne Cēsu pulka Skolnieku rotai

Atrašanās vieta Cēsīs Bērzaines ielā pie 34 Cēsu Bērzaines pamatskolas – attīstība centra. 

Atklāta 1929. gada 22. jūnijā, Ziemeļlatvijas atbrīvošanas desmit gadu atceres svētku laikā, toreizējās Bērzaines valsts vidusskolas ēkas frontonā. Piemiņas plāksnē, kas veidota kā betona cilnis ar melni krāsotiem burtiem, lasāms teksts: 

NO ŠĪS VIETAS
1919. GADA NAKTĪ
NO 5. UZ 6. JŪNIJU
CĒSU
SKOLNIEKU ROTA
AIZGĀJA
CĪŅĀ PAR LATVIJU 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1952. gadā piemiņas plāksne tika iznīcināta. 

2017. gadā pēc cēsinieka Andra Nestro iniciatīvas un sadarbībā ar Cēsu novada deputātu Māri Niklasu piemiņas plāksne atjaunota. Atjaunoto cilni veidojis individuālā uzņēmuma “Kobalts” īpašnieks Jānis Baikovskis. 

Atjaunotā piemiņas plāksne atklāta 18. maijā. 

Piemiņas plāksnes atjaunošana daļēji finansēta ar ziedojumos iegūtiem līdzekļiem, bet daļēji – no pašas skolas līdzekļiem. 

1938. gadā Bērzaines un Palsta ielas stūrī Cēsu pulka Skolnieku rotai tika atklāts piemineklis, kura pamatnē esošajā bronzas plāksnē bija atliets gandrīz identisks teksts (sk.). 

Avoti: eDruva, 17.05.2017., 24.05.2017.

Vānē piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Vānē pie luterāņu baznīcas. 

Atklāta 2008. 3. oktobrī. Pēc Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes locekļa un arhitekta Gunāra Blūzmas meta veidotā piemiņas zīme sastāv no trīs metrus augsta, balti krāsota cinkota tērauda krusta, pie kura uzstādīta melnā granītā darināta stēla. Tajā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma un krusta zīmes iekalts teksts: 

PAR TEVI, TĒVUZEME 

VĀNES NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM
UN VIŅU ATBALSTĪTĀJIEM CĪŅĀ PRET
KOMUNISTISKO OKUPĀCIJAS REŽĪMU
1945 – 1951 

CĪŅĀS AR ČEKAS KARASPĒKU
UN TĀS MOKU KAMBAROS
SAVAS DZĪVĪBAS LATVIJAI ZIEDOJA: 

MAJORS JĀNIS OZOLS
LTN. SERGEJS GOLUBEVS, LTN ŽANIS ŠTERS
LTN KĀRLIS GERTNERS, LTN KĀRLIS DAUGE
LTN. ARNOLDS GEDARDS – “PĒTERIS”
LTN. VOLDEM`ARS PO`LAKOVS “PATS”
KĀRLIS BALODIS – “NĒĢERIS”, VILIS AKMENS – “VILIS”
PĒTERIS APERĀNS – “ODIŅŠ”, ŽANIS ANTONS – “JURĢIS”
HARALDS BALODIS – “MORIOCS”, OSVALDS RADZIŅŠ – “OSIS”
BERNHARDS OZOLIŅŠ – “KUZULIŅŠ”, OSVALDS GRIETĒNS
PAULS VERŠŪNS, FRIDRIHS BAHS, KĀRLIS RĪTELIS,
EDUARDS BALGALVIS, “PLUDIŅŠ”, “GARAIS” 

PIEMINAM ARĪ NEZINĀMOS VĀNES CĪNĪTĀJUS 

Stēlu izgatavojis uzņēmums Akmens apstrādes centrs AKM Ķekavā, bet piemiņas zīmes uzstādīšanas darbus veicis celtniecības uzņēmums “V. V. Vikings”. 

Piemiņas zīmi sadarbībā ar vietējo pašvaldību uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 323. lpp.; Tukuma Ziņas, 24.09.2008.; visitkandava.lv.

Ziemeru pagastā piemiņas akmens nacionālo partizānu grupai “Jumba”

Atrodas Ziemeru pagastā akciju sabiedrības “Valsts meži” 66. kvartālā. GPS 57.535059, 27.090889 

Atklāta 2020. gada 10. jūlijā. Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. Trīsdaļīgās piemiņas zīmes kreisajā pusē esošajā granīta plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

NACIONĀLO
PARTIZĀNU
BUNKURA VIETA 

PĒTERIS VIKS “JUMBA”
ROLANDS STEBERS “SNIĶERS”
ILMĀRS BUKĀNS “ČIKS”
ELVĪRA KANGSEPA
KRITUŠI 1950. GADA 2. MARTĀ IGAUNIJĀ 

Bukāna vārds “Ilgmārs” piemiņas zīmē iekalts nepareizi, izlaižot “g” burtu. 

Piemiņas akmeni pēc Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītājas Dzidras Mazikas iniciatīvas uzstādījusi Zemessardzes 31. bataljona veterānu apvienība. 

Vēsturiska atkāpe. 1948. gada vidū sākās nacionālo partizānu vienību sadalīšanās mazākās grupās. Tad arī viena šāda četru cilvēku grupa atdalījās no Jāņa Bitāna–Liepača vienības, kas operēja Mālupes–Bejas pagastu teritorijā, un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera–Jaunlaicenes–Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas–Pleskavas šosejas, kādā uzkalniņā pamatīgi izbūvētā bunkurā. Grupas dalībnieki bija bruņoti ar mašīnpistolēm un pistolēm, bija arī ložmetējs. 

1950.gada 2.martā čekisti bunkuru atklāja, taču partizāni to jau pirms divām stundām bija pametuši, jo netālu dzīvojošais atbalstītājs Augusts Jansons paspēja tos brīdināt. Tomēr atkāpšanos sarežģīja svaigi uzsnigušais sniegs, kurā bija labi saskatāmas pēdas. Partizāni patvērās robežas Igaunijas pusē esošo “Napkes” māju šķūnī. Tur viņus 3. martā ielenca čekisti. Pēc ilgākas apšaudes čekistiem izdevās no laukakmeņiem mūrēto šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēterim Vikam izdevās izlēkt pa šķūņa logu un paslēpties mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Pēc komunisti nodedzināja arī pārējās saimniecības ēkas, bet kritušo partizānu līķus nogādāja Alūksnē. 

Papildināts: 18.08.2023. 

Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 38-41. lpp.; Alūksniešiem.lv, 12.07.2020.; represetie.lv, 19.07.2020.

Sakas pagastā Cīravas Akmensraga meža iecirknī piemiņas akmens Pāvilostas novada nacionālajiem partizāniem

Sakas pagastā Atrodas Cīravas Akmensraga meža iecirknī. 

Atklāts 2012. gada 15. maijā. Blakus krustam uzstādītajā granīta plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

PAR TEVI, TĒVU ZEME! 

ŠAJĀ MEŽA IECIRKNĪ 1946. GADA RUDENĪ
AIZPUTES APRIŅĶA ČEKISTI NOSLEPKAVOJA
FRIČA ANDROVSKA (SEGVĀRDS: JĀNIS LAPIŅŠ)
PARTIZĀNU GRUPAS DALĪBNIEKUS:
A. RUBENI,
LŪCIJU VIRBULI UN JĀNI VIRBULI,
(SIEVA UN VĪRS)
LOTI ENĢELI,
NIKOLAJU BĒTINGU 

Piemiņas zīmi sadarbībā ar vietējo pašvaldību uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. 

Avots: pavilosta.lv, 18.05.2012.

Īslīces pagasta Bērzukrogā piemiņas akmens LKOK ģenerālim Krišjānim Berķim

Atrodas Īslīces pagastā bijušā Bērzukroga vietā (Bauskas – Vašku (Lietuva) ceļa kreisajā pusē, aptuveni 6,5 km no Bauskas centra, pirms Vecžabartu iebraucamā ceļa).

Atklāts 1998. gada 26. aprīlī pie Lāčplēša kara ordeņa kavaliera ģenerāļa Krišjāņa Berķa savulaik stādītā ozola viņa dzimto māju kādreizējā pagalmā. Piemiņas zīmi uzņēmuma Akmens apstrādes centrs AKM darbnīcā Ķekavā veidojuši akmeņkaļi Pēteris Zvaunis un Guntis Pandars. Tā sastāv no deviņas tonnas smaga, rupji apstrādāta laukakmens, pie kura piestiprināta melnā granītā darināta pulēta plāksne. Tajā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

ŠEIT DZIMIS
LATVIJAS NACIONĀLĀS ARMIJAS
ĢENERĀLIS
KRIŠJĀNIS BERĶIS
* 1884. 26. IV † 1941. NOSLEPKAVOTS PERMĀ 

LATVIJAS NACIONĀLIE KARAVĪRI

1998. 26. IV

Foto: 21.08.2021., Māris Jurciņš 

Pieminekli uzstādījusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrība pēc tās Bauskas nodaļas toreizējā priekšsēdētāja Imanta Zeltiņa iniciatīvas. 

Vēsturiska atkāpe. Krišjānis Berķis dzimis 1884. gada 26. aprīlī Īslīces pagasta Bērzkrogā kalpa un vēlākā Bērzkroga nomnieka ģimenē. Mācības sācis Kaucmindes pagastskolā, 1903. gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu, tajā pašā gadā izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas ģimnāzijā un rudenī iestājies Viļņas junkuru skolā, ko beidzis 1906. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Sācis dienestu 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsingforsā, 1909. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1913. gadā – par štābkapteini. Pirmā pasaules kara laikā kā rotas komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Krievijas pierobežā. 

Vēlāk līdz 1917. gada jūnijam kā bataljona komandieris piedalījies kaujās Karpatos un Galīcijā – pie Kosjuvkas, Strijas, tā dēvētajā Brusilova uzbrukumā 1916. gada vasarā u.c. kaujās. 1917. gada janvārī paaugstināts par kapteini, bet jūlijā – par apakšpulkvedi. Tā paša gada augustā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 4. Tukuma latviešu strēlnieku pulku un iecelts bataljona komandieri. No 20. oktobra līdz 7. decembrim komandējis arī pulku. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, Annas ordeņa II, III un IV šķiru un Vladimira ordeņa IV šķiru. Atrazdamies 4. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, izpelnījies arī Jura krusta IV šķiru. 

Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc tam aizbraucis pie radiem uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt uz Krieviju. 1918. gada vasarā atgriezies Somijā, kad lielinieku vara tur jau likvidēta, un kādu laiku dzīvojis Hemēnlinnā. 

1919. gada februārī atstājis Somiju un ieradies Tallinā, 21. martā uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē un nozīmēts par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem. 18. maijā bataljons pārdēvēts par 2. Cēsu kājnieku pulku. No 20. maija cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā pret landesvēru un dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas. Par nopelniem šajās kaujās oktobrī paaugstināts par pulkvedi. 1919. gada 6. augustā iecelts par 3. Latgales divīzijas komandieri. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru teikts, ka “bermontiešu uzbrukuma laikā personiski vadīja savu divīziju kaujā, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, tā likdams pamatu Rīgas, Zemgales un Kurzemes atbrīvošanai. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. nov. komandēja lielāku kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnīja niknas kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu”. Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu padzīšana pāri Lietuvas robežām. 

1919. gada decembrī Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē posmā no Igaunijas robežas līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa līnijai un turpināja divīzijas komandēšanu līdz pat Neatkarības kara beigām. 

1920. gada jūnijā ievēlēts Satversmes sapulcē, taču no mandāta atteicies. 

1927. gadā par kauju nopelniem cīņās pie Cēsīm un pret bermontiešiem apbalvots arī ar LKO II šķiru, bet par kaujām ar lieliniekiem – ar ordeņa I šķiru. 

1925. gada 22. jūnijā paaugstināts par ģenerāli. 1930. gadā beidzis Kara akadēmiskos kursus. Līdz 1933. gadam 3. Latgales divīzijas komandieris, 1933. un 1934. gadā virsnieks Armijas štāba Administratīvajā daļā, no 1934. gada aprīļa 2. Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks, kam 15. maija apvērsuma laikā bija tieši pakļauti arī Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu garnizona priekšnieki. LKO domes loceklis. 1934. gada novembrī iecelts par Latvijas armijas komandieri. No 1940. gada 5. aprīļa līdz jūnijam kara ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I un II šķiru, Viestura ordeņa I šķiru, Francijas Goda Leģiona ordeni, Igaunijas Brīvības krusta I šķiras 2. pakāpi, Somijas Baltās Rozes I šķiras komandiera ordeni, Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķiras 3. pakāpi un Aizsargu Nopelnu krustu. Kā Neatkarības kara dalībniekam piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 20.jūnijā atvaļināts. Berķim izdevās izkļūt no okupētās Latvijas un nonākt Somijā, taču drīz vien atgriezies Latvijā. Mēģinot vēlreiz nokļūt Somijā, 1940. gada jūlijā Tallinā apcietināts un 9.augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīts uz Krieviju, kur 1941. gada 23. jūnijā atkal apcietināts. Miris Permas cietuma slimnīcā 1942. gada 29. jūlijā.

K. Berķis piemiņas plāksne uzstādīta arī pie bijušās Bauskas pilsētas skolas (sk.).

Papildināta: 05.06.2022. 

Avoti: Brīvā Latvija, Nr. 17, 02.05.1998.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 71.-72. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 98. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 17, 02.05.1998.; Laiks, Nr. 15, 07.04.2007.; Bauskas Dzīve, 29.04.2019.

Rīgā Esplanādē piemineklis Oskaram Kalpakam

Atrodas Rīgā Esplanādē pie Elizabetes ielas posmā starp Skolas un Baznīcas ielu. 

Pieminekļa būvniecības ideju sākotnēji izteicis Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis, kam pievienojusies arī Aizsardzības ministrija, un 2002. gada 23. maijā Rīgas domes Pieminekļu padome atbalstīja ministrijas ierosinājumu pieminekli uzstādīt Esplanādē. Līdz ar Romanovski un toreizējo aizsardzības ministru Ģirtu Kristovski ierosinājumu par pieminekļa celtniecību Esplanādē bija parakstījis arī mākslinieku savienības priekšsēdis Egīls Rozenbergs, Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis, kā arī studentu korporāciju “Talavija” un “Selonija” pārstāvi. 

Tā paša gada 27. septembrī notika Oskara Kalpaka pieminekļa fonda dibināšanas sanāksme. Fonda dibinātāji bija 25 fiziskas personas un sešas sabiedriskas organizācijas – studentu korporācijas “Selonija”, “Talavija”, “Talavijas” filistru biedrība, “Fraternitas Metropolitana” un “Vendia”, kā arī Mākslinieku savienība. Vēlāk biedrības dibinātājiem pievienojās arī korporācijas “Lettgallia” un “Fraternitas Latviensis”. 

Tika uzsākta ziedojumu vākšana, un 2003. gada 4. martā tika izsludināts pieminekļa metu konkurss, nosakot, ka darbi iesniedzami līdz 15. maijam, un paredzot trim labākajiem projektiem attiecīgi 2000, 1200 un 1000 latu lielas godalgas. Kopumā tika iesniegti 18 meti, taču vērtēti tika tikai 15. Tie līdz 27. maijam bija aplūkojami Rīgas Latviešu biedrības nama Kamīna zālē. Žūrija Ģ. Kristovska vadībā izlēma godalgot četrus no iesniegtajiem darbiem. Pirmo godalgu saņēma tēlnieka Gļeba Panteļējeva un arhitekta Andra Veidemaņa projekts “Pret straumi”, par otru labāko tika atzīts mākslinieka Aigara Bikšes un arhitektes Ilzes Liepiņas darbs ar devīzi “Kalpaka kareivji”, bet trešā godalga tika sadalīta starp tēlnieces Intas Bergas, arhitekta Jura Laša un arhitekta Kristapa Šulca projektu “Gaisma” un tēlnieka Ojāra Feldberga un arhitekta Jura Paegles metu “Caur zobenu saule lēca, caur zobenu brīvi mēs”. 

Jūlijā žūrijas izvēli apstiprināja arī Kalpaka pieminekļa fonda valde, uzticot pieminekļa veidošanu G. Panteļējevam, kas līdzdarboties pieaicināja arī grafiķi Jāni Reinbergu un dizaineru Viesturu Staņislavski. Drīzumā tika uzsākta pieminekļa projektēšana, bet 13. novembrī izraudzītajā vietā tika uzstādīts tā makets, kuru tur varēja aplūkot divas dienas. 

Taču 2004. gada martā iebildumus pret pieminekļa uzstādīšanu Esplanādē izteica Rīgas domes Vides departaments, kas norādīja, ka tā esot “priekšlaicīga”, jo vispirms būtu jāveic “nopietni darbi ceļu un laukumu rekonstrukcijā, inženierkomunikāciju un strūklaku rekonstrukcijā, apstādījumu rekonstrukcijā un vēsturiskā stādījumu ritma saglabāšanā”. Turklāt parkā jau atrodoties Raiņa, Jaņa Rozentāla un Barklaja de Tolli pieminekļi. Tomēr domes Vides komiteja 9. marta sēdē departamenta iebildumus noraidīja, bet 16. jūnijā pieminekļa uzstādīšanai piekrita arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome. 

Sākotnēji bija iecerēts pieminekli atklāt 2005. gada 11. novembrī, taču to aizkavēja pieminekļa laukuma izbūves projekta saskaņošana, kas ievilkās līdz pat decembrim. Laukuma labiekārtošanas darbus, kurus veica uzņēmums “Mīts”, bija iespējams uzsākt tikai nākamā gada martā, bet jūnija pirmajā pusē tika veikta paša pieminekļa montāža. 

Piemineklis tika atklāts 2006. gada 22. jūnijā, varoņu dienā. Tas sastāv no melnā Somijas granītā veidotas pamatnes, virs kuras paceļas tēraudā darināts trijstūris, kas simboliski attēlo naidīgās straumes viļņus šķeļošu zobena smaili.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Tēraudā iegravēts J. Reinberga izstrādātais O. Kalpaka portrets.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Pamatnes priekšpusē pa kreisi iekalts teksts: 

PULKVEDIM
OSKARAM KALPAKAM
LATVIJAS ARMIJAS PIRMAJAM KOMANDIERIM

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Savukārt pa labi iekaltas dzejnieka Andreja Eglīša rindas: 

KO VARU VĒL TEV, TĒVZEME,
PAR SIRDI VAIRĀK DOT…           A. EGLĪTIS

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Pieminekļa pamatnē izmantoti 16 īpaši kvalitatīva Somijas melnā granīta ("Arctic Black") bloki, kuru kopējais svars sasniedz aptuveni 80 tonnu. Tos no savām akmeņlauztuvēm piegādāja somu uzņēmums "Peipohjan Kiviveistamo Oy", kas savulaik parūpējies par izejmateriālu arī Rīgas Brīvības piemineklim. Bloku galīgo apstrādi veicis uzņēmums "Akmens apstrādes centrs AKM" Ķekavā. 

Piemineklis izmaksājis 147 000 latu, kas segti no ziedojumos iegūtajiem līdzekļiem, turklāt aptuveni 70% no šīs summas saziedojuši trimdā dzīvojošie latvieši. 

Savukārt pieminekļa laukuma izbūvei, kuru uzraudzīja būvinženieris Ēriks Zīverts, 301 840 latus atvēlējusi Aizsardzības ministrija, bet 74 808 latus – Rīgas dome. 

Kalpaka pieminekļa fonds monumentu dāvinājis Rīgas pilsētai, un tas atrodas Rīgas pieminekļu aģentūras valdījumā. 

Papildināts: 24.10.2020. 

Avoti: Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 143. lpp.; Oskars Kalpaks: Veltījums Latvijas simtgadei. Sast.: Dambītis, K. Rīga: Jumava, 2018. 161. lpp.; Latvija Amerikā, Nr.22, 01.06.2002.; Brīvā Latvija, Nr. 41, 26.10. 2002.; Latvija Amerikā, Nr. 11, 15.03.2002.; Latvijas vēstnesis, Nr. 77, 23.05.2003.; Latvija Amerikā, Nr. 21, 24.05.2003.; Latvija Amerikā, Nr. 23, 07.06.2003.; LETA, 26.06.2003., 13.11.2003., 08.03.2004., 09.03.2004., 16.06.2004., 30.10.2005., 07.12.2005., 14.12.2005., 27.03.2006., 16.06.2006.; Brīvā Latvija, Nr. 12, 19.03.2005.; rigaspieminekli.lv.