Pie Rīgas Latviešu biedrības nama piemiņas plāksne pirmajām Latvijas armijas vienībām

Atrodas pie Rīgas Latviešu biedrības nama Merķeļa ielā 13.

Atklāta 1933. gada 16. decembrī. Bronzas plāksnē atliets sekojošs teksts:

ŠAJĀ NAMĀ 1918. GADA DECEMBRĪ

PULCĒJĀS UN IZGĀJA KAUJĀS

NACIONĀLĀS ARMIJAS PIRMĀS

VIENĪBAS: NEATKARĪBAS

ROTA, CĒSU ROTA, ATSEVIŠ-

ĶĀ STUDENTU ROTA, ATSE-

VIŠĶĀ JĀTNIEKU NODAĻA.

Jau pirmās komunistiskās okupācijas laikā 1940. gadā plāksne tika noņemta. Ēku piesavinājās Sarkanā (Padomju) Armija, tajā ierīkojot virsnieku namu. Pēc neatkarības atjaunošanas, kad Latviešu biedrības nams tika atgūts, studentu korporācija “Letonia” 1994. decembrī uzstādīja atjaunotu plāksni.

 Foto: 15.05.2019., karaviri.kapi.

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 246.-247.lpp.

Rīgas 1. ģimnāzijas aulā piemiņas plāksne skolas audzēkņiem LKOK

Atrodas Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas aulā Raiņa bulvārī 8.

Pirms komunistiskās okupācijas toreizējās Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas aulā atklāja piemiņas plāksni skolas audzēkņiem, kas saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni. Plāksnē bija iekalti astoņu LKOK vārdi - Brinkmanis Fridrihs, Brings Rūdolfs, Bungšs Kārlis, Liepinš Artūrs Valdemārs, Stankevičs Kārlis, Veiss Alfrēds, Vuškalns Arvīds, Vuškalns Vilis.

Komunistiskās okupācijas laikā plāksne iznīcināta. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pasludināšanas tā atjaunota. Atjaunotā plāksne atklāta 1990. gada 21. jūnijā.

Avots: Laiks, Nr.81, 10.10.1990.

Slokā Kauguru kāpās piemineklis Zolta rotai

Atrodas Slokā Kauguru kāpās Kaugurciema ielā. GPS 56.962417, 23.621169 

Pieminekļa pamatakmens likts 1934. gada 11. novembrī vietā, kur 1919. gada 18. maijā notika Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Studentu bataljona 2. (Zolta) rotas kauja ar lieliniekiem. Tajā dienā pieminekļa pamatos tika iemūrēta arī kapsula ar attiecīgu aktu. Pats piemineklis atklāts tā paša gada 25. novembrī.

Nepilnus divus metrus augstais plēstas akmens šķilas veidā veidotais piemineklis bija uzstādīts uz mūrēta granīta četrpakāpju terasveida paaugstinājuma. Akmens pieminekļa veidošanai iegūts Ķemeru apkaimē pie Kaņiera ezera. Kalšanas darbus veicis akmeņkalis Paegle. Pieminekļa uzstādīšanu organizējusi Latvju nacionālās jaunatnes savienības Slokas nodaļa un Slokas pašvaldība.

Foto: 06.09.2020., karaviru.kapi

Pieminekļa lejasdaļā iestiprināta melna granīta plāksne (66,5 x43 cm) ar tekstu:

ŠEIT KRITA PAR LATVIJU

1919. G. 18. MAIJĀ

L. O. K. KAPTEINIS

ZOLTS PAULIS

VIRSLEITNANTS

GRINTĀLS EDVARDS

KAREIVJI

MELNGALVIS ANDREJS

SILIŅŠ FRICIS

KĀRKLIŅŠ JĀNIS

PŪLITS ŽANIS

Foto: 06.09.2020., karaviru.kapi

Komunistiskās okupācijas laikā saskaņā ar Slokas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildkomitejas 1948. gada 8. septembra lēmumu Komunālo uzņēmumu trestam tika uzdots līdz 10. septembrim pieminekli nojaukt.

Sākoties Atmodai, Vides aizsardzības kluba Jūrmalas nodaļa organizēja nopostītā pieminekļa atjaunošanu. Restaurācijas projektu izstrādājis arhitekts Jānis Alberts. Atjaunotais piemineklis atklāts 1989. gada 18. maijā. Atšķirībā no oriģināla tas uzstādīts uz trīspakāpju paaugstinājuma, kas mūrēts no bruģakmeņiem. 2018. gadā rekonstruēts un labiekārtots pie pieminekļa esošais laukums.

Vēsturiska atkāpe. Pēc latviešu nacionālo un vācu vienību nostiprināšanās Lielupes līnijā 1919. gada pavasarī, cenšoties apsteigt gaidāmo pretlieliniecisko spēku uzbrukumu Rīgai, lielinieki izšķīrās paši pāriet uzbrukumā. Par uzbrukuma sākuma dienu tika izvēlēts 18. maijs. Galvenos triecienus lielinieki izlēma izdarīt abos frontes flangos – pie Slokas un pie Bauskas. Vissmagākā cīņa izvērtās pie Kaugurciema, kur pozīcijas jūrmalas kāpās tobrīd ieņēma Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Studentu bataljona 2. (Zolta) rota, kurai izbruka 1. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 1.bataljons.

Naktī pirms uzbrukuma jūrā plosījās stipra vētra, un vēja saceltās jūrmalas smiltis pieputināja pozīcijās izvietotos Zoltas rotas ložmetējus. Kā parasti, naktī ierakumos atradās tikai novērošanas posteņi, kamēr pārējā rota baudīja naktsmieru. Pozīcijās esošajiem novērotājiem neizdevās savlaicīgi pamanīt tuvojošos lieliniekus, un trauksme tika sacelta novēloti, bet smilšu pieputinātie ložmetēji atteicās darboties. Turklāt Zolta rota bija bruņota ar krievu parauga šautenēm, bet, sākoties kaujai, atklājās, ka atsūtītajās munīcijas kastēs atrodas vācu parauga patronas, kas rotas bruņojumā esošajiem ieročiem nederēja.

Zolta rotas vājās uguns dēļ lieliniekiem izdevās pietuvoties aizstāvju pozīcijām durkļu triecienam piemērotā attālumā. Jau kaujas sākumā tika ievainots 2. vada komandieris virsleitnants Grīntāls. Bez komandiera palikušā vada karavīri lielinieku triecienu neizturēja un pameta ierakumus, nekārtībā bēgot Kauguru virzienā. Vads ierakumos atstāja arī divus ložmetējus.

Tomēr kapteinim Zoltam pie rotas komandpunkta izdevās daļu bēgošo apturēt un, pašam uzņemoties to vadību, organizēt prettriecienu lieliniekiem, kas bija ieņēmuši tikko atstātās pozīcijas. Lielinieki bija jau paspējuši ieņemtajos ierakumos nogādāt savus ložmetējus, taču prettrieciens bija tik spējš un negaidīts, ka panika tagad izcelās lielinieku rindās. Bēgošais pretinieks ierakumos pameta gan tikko iegūtos Zolta rotas ložmetējus, gan divus pašu ložmetējus, kuri tagad tika pavērsti pret steigā atejošajiem lieliniekiem.

Bēgošo lielinieku atkāpšanos kavēja ierakumu priekšā uzstādītie dzeloņstiepļu aizžogojumi, un tas noveda pie lieliem pretinieka zaudējumiem.

Šajā kaujā lielinieki zaudēja saskaņā ar dažādiem avotiem 30 līdz 50 kritušo. Latviešu nacionālās vienības saņēma arī sešus gūstekņus un kā trofejas ieguva trīs ložmetējus un tranšeju bumbmetēju.

Tomēr prettriecienā laikā krita arī 2. rotas komandieris kapteinis Zolts. Pēc rotas ierakumu ieņemšanas lielinieki sakropļoja un noslepkavoja tajos palikušo ievainoto virsleitnantu Grīntālu. Kaujā krita arī četri Zolta rotas kareivji, bet leitnants Žanis Ķincis zaudēja abas acis.

1919. gada 18. maijā kritušie kareivji Siliņš, Kārkliņš, Melngalvis un Pūlits apglabāti pie Ķemeru luterāņu baznīcas (sk.). Arī kapteinis Zolts sākotnēji tika apglabāts pie Ķemeru baznīcas, taču 1920. gadā tuvinieki viņa mirstīgās atliekas pārveda uz dzimtas kapiem Mazsalacā (sk.). Savukārt virsleitnants Grīntāls apglabāts Kuldīgas Annas kapos (sk.).

Papildināts: 11.05.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 153.-154. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. Gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 141.lpp.; Ģibietis, Ž. Kapteiņa Zolta rota. Rīga: Autora izdevums, 1940. 105-107.lpp. Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Red: Peniķis, M. 1.sēj., Rīga: Literatūra, 1938. 127-130.lpp.; Jūrmalas Vārds, Nr. 44, 17.11.1934.

Stopiņu pagasta Vālodzēs piemiņa akmens ar pagastu saistītajiem LKOK

Atrodas Stopiņu pagasta Vālodzēs pie Ulbrokas vidusskolas. GPS 56.9277, 24.3217

Atklāts 1996. gada 9. novembrī. Granīta piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Uldis Sterģis un akmeņkalis Roberts Zvagūzis. Tajā iekalts teksts:

“PAR LATVIJU”

LĀČPLĒŠA

KARA ORDEŅA

KAVALIERI

STOPIŅU PAGASTĀ

ARVĪDS

OŠE

KĀRLIES

KRAUZE

KĀRLIS

VENTERIS-

VINTERS

KĀRLIS

VĪTIŅŠ

Kārli Venteri-Vinteri pēc izvešanas uz Krieviju noslepkavojušas komunistiskās okupācijas varasiestādes, Arvīds Oše un Kārlis Krauze miruši trimdā, bet Kārlis Vītiņs 1944. gadā apglabāts Ulbrokas kapos (sk.).

Toreizējā Stopiņu pagastā atklātais piemiņas akmens ir pirmā piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas uzstādīta pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Papildināts: 20.04.2023.

Avoti: Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 238.lpp. Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 265, 11.11.1996.; Brīvā Latvija, Nr. 42, 11.11.1996.

Stopiņu pagasta Ulbrokas kapos LKOK Kārļa Vītiņa individuāls apbedījums

Atrodas Stopiņu pagasta Ulbrokas kapos.

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Kārlis Vītiņš. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uz kapa uzstādīts tēlnieka Ulda Sterģa veidots granīta piemineklis. Viegli apstrādātajā laukakmenī iekalts teksts:

LĀČPLĒŠA

KARA

ORDEŅA

KAVALIERIS

KĀRLIS

VĪTIŅŠ

1896–1944

Foto: 04.05.2020., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Vītiņš dzimis 1896. gada 28. jūnijā Lieljumpravā. 1915. gadā brīvprātīgi iestājies 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. Piedalījies daudzās kaujās, par nopelniem pie Ložmetējkalna apbalvots ar Jura medaļu un krustu.

Latvijas armijā iestājies 1919. gada 5. oktobrī, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā dižkareivja pakāpē piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada naktī no 12. uz 13. jūniju “Latgalē izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē Miehovas un Jakušovas sādžu raj., kad izlūki uzdūrās pretinieka ložmetējam, kas apsargāja artilērijas bateriju, V. ar labi mērķētu uguni apšaudīja ložmetējniekus, pēc tam ielauzās pretinieka nometnē, radīja tur paniku un tādējādi ļāva mūsējiem saņemt ap 30 gūstekņu, iegūt 2 lielgabalus un 3 ložmetējus”.

Atvaļināts 1921. gada 5. martā. Zemkopis Katlakalna pagastā, vēlāk savā jaunsaimniecībā Stopiņu pagastā Ulbrokas muižā. Miris 1944. gada 7. janvārī.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 566. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 42, 11.11.1996.

Kuldīgas Annas kapsētā LAK kritušā LKOK Augusta Burbes individuāls apbedījums

Atrodas Kuldīgas Annas kapsētā. GPS 56.965661, 21.975768 

Apbedīts 1919. gada 1. novembrī Sabilē sadursmē ar bermontiešiem kritušais Sabiles iecirkņa komandants virsleitnants Augusts Burbe. 1935. gada 26. maijā uz kapa atklāta marmora piemiņas plāksne ar tekstu:

KALPAKIETIS

virsleitnants

AUGUSTS BURBE

* 27. III 1893. kaujā kritis 30. X 1919.

Tu piederi teiksmainai

varoņu ciltij, kura

ziedodama dzīvību, atguva

Latvijas brīvību!

DOBELES VANAGI UN AIZSARGI.

Plāksne saglabājusies. Kapam apkārt metāla sētiņa (4 x 5 m).

Vēsturiska atkāpe. Augusts Burbe-Burbis dzimis 1893. gada 27. martā Dobelē. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijā virsnieka pakāpē. Apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. 1915. gada aprīlī kritis gūstā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 5. decembrī un sākotnēji dienējis Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Neatkarības rotā. 

Pavēlē par Lāčplēša kara ordeņa piešķiršanu teikts, ka 1919. gada 1. novembrī, “kad bermontieši uzbruka Sabilei, B. kopā ar 2 kareivjiem pašaizliedzīgi uzsāka cīņu un radīja pretiniekam lielus zaudējumus, līdz krita varoņa nāvē durkļu cīņā”. 

Abi ar virsleitnantu Burbi kritušie kareivji arī apglabāti Kuldīgā – Andrejs Tontegode Annas kapos (sk.), bet Jūlijs Vīksne Vecajos kapos (sk.).

Augusta Burbes vārds minēts arī Kuldīgas Svētās Annas luterāņu baznīcā uzstādītajā piemiņas plāksnē Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem draudzes locekļiem (sk.), Dobeles luterāņu baznīcā uzstādītajā piemiņas plāksnē kritušajiem draudzes locekļiem (sk.), kā arī ar Talsos izveidotajā piemiņas vietā ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Papildināts: 29.10.2024.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 162.lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 105. lpp.; Ramats, K., Kalpaka Bataljons neatkarības cīņās. Rīga: Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”, 1929. 193. lpp.