Rundāles pagasta Sudmalu kapos LKOK Pētera Doriņa individuāls apbedījums

Atrodas Rundāles pagasta Sudmalu kapos. 

Dzimtas kapos apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Doriņš. Pie kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀCPLĒŠA
KARA ORD. KAV.
PĒTERIS
DORIŅŠ
1896.26.X – 1989.22.VIII
ZENTA
BUROVCOVA
DZIM. DŽEJA
1921.4.XI – 1989.4.XI 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Doriņš dzimis 1896. gada 26. oktobrī (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā norādīts 31. oktobris) Ļaudonas pagastā. Draudzes skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis jātnieku virsnieku skolas pulkā Petrogradā. Beidzis mācību komandu un devies uz fronti. Piedalījies kaujās pret vāciešiem pie Ķemeriem un Slokas, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1918. gadā pārgājis uz Bulaka-Balahoviča vienību, piedalījies cīņās pret lieliniekiem Austrumigaunijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 16. aprīlī Tērbatā, 1.(5.) Cēsu kājnieku pulka 1. eskadrona (vēlāk Ziemeļlatvijas partizānu pulka un 1. partizānu pulka) sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Valmieras un Cēsu apkārtnē, pēc tam kaujās pie Līvāniem un cīņās pret vāciešiem pie Skaistkalnes. Bermontiešu uzbrukuma laikā cīnījies Rīgas apkārtnē, tad nosūtīts uz Latgales fronti. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. novembrī Piņķu apkaimē pie Imaku mājām virsseržants Doriņš kopā ar dažiem kareivjiem “pielavījās ienaidnieka sargpostenim, likvidēja to un pēc tam devās straujā uzbrukumā Imakiem, kur pieveica un padzina pretinieka kavalērijas nodaļu, ieguva 5 ložmetējus, 40 zirgus u.c. trofejas”. 

1921. gadā iecelts par Jātnieku pulka eskadrona virsseržantu. 1928. gadā beidzis virsdienesta instruktoru kursus, novembrī atvaļināts. 

Jaunsaimnieks Ēdoles pagasta “Liediķos”, strādājis par darbuzņēmēju. No 1938. līdz 1940. gadam strādājis Rīgā, Satiksmes ministrijā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada 8. novembrī apcietināts. Atradies ieslodzījumā koncentrācijas nometnē Urālos, pēc tam reabilitēts. No 1947. gada Rīgas pienotavas taras ceha pārzinis. 1949. gada martā atkārtoti deportēts uz Sibīriju. 1956. gadā atbrīvots, devies uz toreizējo Kazahijas PSR, kalējs tā dēvētajā sovhozā (padomju saimniecībā). 1971. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Pilsrundāles ciemā, kurinātājs vietējā sovhozā. Mūža nogalē pensionārs. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 132. lpp.