Pie Rīgas 13. vidusskolas piemineklis pulkvedim Briedim

Atrodas Rīgā Fridriha Brieža ielā 25 pie Rīgas 13. vidusskolas.

Ideja Rīgā celt pieminekli bijušajam 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandierim un Lāčplēša Kara ordeņa visu triju šķiru kavalierim pulkvedim Fridriham Briedim radās jau pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Šīs ierosmes autori bija Brieža kādreizējie pulka biedri, kas piedāvāja pieminekli uzstādīt Esplanādes apstādījumos krievu ģenerāļa Barklaja de Tolli monumenta vietā, izmantojot tā postamentu par pamatu jaunajam piemineklim. 1923. gada 15. aprīlī 1. Daugavgrīvas pulka bijušo virsnieku sanāksmē tika ievēlēta pieminekļa celšanas komiteja. Savukārt gadu vēlāk, iesaistoties bijušajiem latviešu strēlniekiem un grupai sabiedrisko darbinieku, tika dibināta biedrība “Pulkveža Brieža fonds”, starp kuras mērķiem līdztekus plašākai latviešu strēlnieku piemiņas iedzīvināšanai bija arī Fr. Brieža pieminekļa celtniecība. 1928. gada janvārī Pulkveža Brieža fonds par pieminekļa celtniecību slēdz līgumu ar tēlnieku Žani Smiltnieku, nosakot, ka būvniecībā izmantojams Somijas granīts un bronza, kā arī materiāli, kas atzīti par derīgiem pēc Barklaja de Tolli pieminekļa postamenta nojaukšanas. Turklāt celtniecības izmaksas saskaņā ar līgumu nedrīkst pārsniegt 70 000 latu.

Tomēr ieceres īstenošana aizkavējas, jo Rīgas dome noraida pilsētas valdes atbalstīto ieceri Fr. Brieža pieminekli celt krievu ģenerāļa bijušā monumenta vietā. Turpmākos piecus gadus dome atkārtoti noraida visus valdes iesniegtos piedāvājumus atvēlēt Brieža pieminekļa celtniecībai nepieciešamo zemes gabalu Esplanādes apstādījumos pie Brīvības bulvāra. Lēmuma pieņemšanu visu šo laiku bloķē sociāldemokrāti un citas kreisās partijas, tostarp komunisti, kurām, ja neskaita minoritātes pārstāvošos domnieku, kas šajos balsojumos atturējās, pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados galvaspilsētas domē pastāvīgi bijis pārsvars pār pilsoniskajām partijām. Galvenie sociāldemokrātu un to sabiedroto argumenti bija tas, ka Fr. Briedis bijis monarhists, kuram neklājoties celt pieminekļus demokrātiskā republikā, un ka monumentu celtniecība individuālām personām pati par sevi esot nepiedienīga.

Interesanti, ka Brieža pieminekļa jautājumā emocijas bijušas tik nokaitētas, ka starp domniekiem notikusi pat īsta plūkšanās. Tā, piemēram, 1933. gada 17. jūlija domes ārkārtējās sēdes laikā komunistu domnieks Antons Priednieks metis pilsoņu pārstāvjiem ar pelnu trauku un trāpījis Demokrātiskā centra pārstāvim zvērinātam advokātam Andrejam Frīdenbergam, kas savukārt savu pāridarītāju iesūdzējis tiesā, kura komunistu domniekam, neskatoties uz viņa liegšanos, piespriedusi 14 dienas aresta.

Galu galā neilgi pirms Kārļa Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma Rīgas dome tomēr atvēlēja Fr. Brieža pieminekļa celtniecībai zemes gabalu pretējā Esplanādes malā Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra stūrī. Tomēr autoritārā režīma sākumā iecerētā pieminekļa vieta vēlreiz tikusi mainīta, šoreiz tam nododot laukumiņu iepretī toreizējai apgabaltiesai starp Brīvības bulvāri un Tērbatas ielu, kur Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad Rīga krita Vācu Impērijas karaspēka rokās, neilgu laiku stāvēja vācu zemessarga statuja, kas tautā pazīstama kā “Koka Fricis”. Pēc lielinieku ienākšanas to savukārt uz pavisam īsu brīdi nomainīja tēlnieka Burkarda Brieža veidotā Kārļa Marksa biste.

1935. gada janvārī tiek izsludināts pieminekļa metu konkurss, nosakot, ka tā izmaksas, tostarp autora honorārs, nedrīkst pārsniegt 50 000 latu. Projekti iesniedzami līdz 1. aprīlim, un trīs labāko darbu autoriem tiek piesolītas godalgas attiecīgi 500, 400 un 300 latu apmērā. Komisija par labāko atzīsts tēlnieka Kārļa Jansona metu. Taču turpmāk pagaidām nezināmu iemeslu dēļ rosība acīmredzami apsīkst, un līdz komunistiskās okupācijas sākumam iecere tā arī nav īstenota.

Tēlnieka K. Jansina darinātais Fr. Brieža pieminekļa makets

(reproducēts no: Latvijas Vēstnesis, Nr. 249/250, 01.09.1990.)

Pulkveža Brieža fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Dardzāns savulaik atstāstījis sarunu, kas viņam it kā notikusi ar toreizējo kara ministru ģenerāli Jāni Balodi. Dardzāns apgalvo, ka Balodis paudis šaubas par Brieža nopelniem un nepieciešamību celt viņam pieminekli, kā arī izteicies, ka Briedim pieminekļa nebūs, kamēr Rīgā nebūs pieminekļa pulkvedim Oskaram Kalpakam. Vēlāk Dardzānam esot zvanījis Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktors C., kurš brīdinājis, ka gadījumā, ja viņš nelikšoties mierā ar savu pieminekļa ideju, būšot nepatikšanas. C. vēl piebildis: “Kamēr nebūs uzcelti pieminekļi ģenerālim Balodim un pulkvedim Kalpakam, tikmēr Briedim pieminekļa nebūs." Tomēr pret Dardzāna teikto jāizturas ar lielu skepsi, jo trimdā viņš kļuvis pazīstams kā nesaudzīgs Baloža kritiķis.

Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1998. gada 22. jūnijā, neilgi pirms apritēja 110. gadskārta kopš Fr. Brieža dzimšanas, pie Rīgas 13. vidusskolas, kas atrodas viņa vārdā nosauktās ielas 25. numurā, tika atklāts tēlnieka Oļega Skaraiņa granītā darinātais piemineklis.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

3,25 metrus augsto pieminekli veido trīs, viens uz otra uzkrauti masīvi akmens bluķi.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Augšējā no tiem zemcilnī veidots Fr. Brieža portrets, bet vidējā iekalts teksts:

FRIDRIHS

BRIEDIS

DZ. 1888. 23. JŪNIJĀ,

NOŠAUTS 1918. G. 23. AUGUSTĀ MASKAVĀ.

PULKVEDIS,

LATVIEŠU STRĒLNIEKU KOMANDIERIS,

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA

I, II, III PAKĀPES KAVALIERIS

TIK TAS,

KAS DZIMIS LIELĀS MOKĀS,

PIEDER MĪLESTĪBAI.         A. ČAKS

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Avoti: Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 132. lpp.; Dardzāns, P. Dieva plaukstā: Latviešu vecā strēlnieka atmiņas, pārdomas, atziņas. 2. sēj. [Čikāga:] Pēteris Dardzāns, 1987. 274.-276. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 26, 02.02.1921.; Latvijas Sargs, Nr. 80, 18.04.1923.; Pēdējā Brīdī, Nr. 18, 22.01.1928.; Latvis, Nr. 2574, 23.05.1930.; Sociāldemokrāts, Nr. 156, 18.07.1933.; Latvijas Kareivis, Nr. 225, 06.10.1933.; Latvis, Nr. 3604, 10.11.1933; Latvijas Kareivis, Nr. 63, 20.03.1934.; Rīts, Nr. 2, 02.01.1935.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 14, 1935/36. gads, 31.-32. lpp.; Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs, Nr.9, 1988. gada septembris, 25. lpp.; Laiks, Nr. 29, 18.07.1998.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 249/250, 01.09.1990.; Kušķis, G., Neīstenotās piemiņas zīmes latviešu strēlniekiem, LA.LV, 03.05.2015.

Straupes pagasta Pārupes kapos 1941. gada jūlijā kritušā nacionālā partizāna Jāņa Porieša individuāls apbedījums

Atrodas Straupes pagasta Pārupes (Mazstraupes) kapos.

Apbedīts 1941. gada 4. jūlijā kaujā pie Raganas (sk.) lielinieku gūstā kritušais un pēc tam pie Stalbes muižas noslepkavotais nacionālais partizāns, 17 gadus vecais Rēzeknes vidusskolas audzēknis Jānis Porietis. 1942. gada 27. septembrī uz viņa kapa atklāta balta marmora piemiņas plāksne, ko par saviem personīgajiem līdzekļiem iegādājušies Stalbes palīgpolicijas dienestā esošie kārtības sargi. Plāksnē iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvuzemi.”

Apbedījuma pašreizējais stāvoklis pagaidām nav zināms.

Avoti: Tēvija, Nr. 18, 21.07.1941.; Tālavietis, Nr. 117, 29.09.1942.; Cēsu Vēstis, Nr. 40, 02.10.1942.

Biržu kapos 1941. gada jūnijā kritušā nacionālā partizāna Mārtiņa Daužes individuāls apbedījums

Atrodas Salas pagastā Biržu kapos.

Apglabāts 1941. gada 28. jūnijā Viesītē pie Eķengrāves muižas kritušais Saukas nacionālo partizānu grupas dalībnieks Mārtiņš Dauže. 1942. gada 26. jūnijā uz viņa kapa uzstādīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: “Kaut nīktu viss, vēl nemirstību ir latvju tautai nolemts gūt.”

Tajā pašā dienā tādas pašas piemiņas plāksnes uzstādītas arī diviem citiem partizāniem, kas krita kopā ar Dauži, – Elkšņu pagasta Klauces kapos Kārlim Ziebergam (sk.) un Viesītes Vecajos kapos Rūdolfam Sipeniekam (sk.).

Ziņu par apbedījuma pašreizējo stāvokli pagaidām nav.

Vēsturiska atkāpe. Vēl pirms karadarbības sākuma starp nacistisko Vāciju un PSRS tūlīt pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijām Saukas pagastā sāka veidoties nacionālo partizānu grupa. 27. jūnija vakarā, saņemot pirmās ziņas par vācu armijas avangarda vienību parādīšanos tuvākajā apkārtnē, partizānu grupa sadalījās divās daļās un nākamā dienā viena daļa devās uz Sauku, bet otra – uz Viesīti. Kamēr grupa, kas devās uz Sauku, veiksmīgi pārņēma kontroli pār vietējām iestādēm un pat sagūstīja vairākus vietējos kolaboracionistus, kas vēl nebija paspējuši aizbēgt kopā ar atejošo PSRS karaspēku, grupai, kas devās uz Viesīti, neveicās tik raiti. Pati Viesīte tika ieņemta bez liekām grūtībām, un tur grupai pievienojās arī vietējie pilsoņi. Iekārtotajā pagaidu štābā neilgi pirms pusdienlaika atskanēja telefona zvans, un zvanītājs pavēstīja, ka Eķengrāves muižā esot krievu karavīri, kas vēloties padoties un nodot ieročus. Grupa partizānu automašīnā devās uz muižu, taču uzdūrās lielinieku slēpnim, un sekojošajā sadursmē krita vismaz pieci partizāni – Kārlis Ziebergs, Mārtiņš Dauže, Kārlis Pelčers, Jānis Tresis un Rūdolfs Sipenieks. (Laikraksts “Tēvija” 1941. gada 31. jūlijā ziņo, ka esot krituši trīs Saukas partizāni – Ziebergs, Dauže un Trese –, kā arī trīs “Viesītes arodskolas audzēkņi”). No kaujaslauka izdevies izkļūt tikai pie auto stūres bijušajam Aldiņam un Šķimelim, kas paspējis ielēkt spēkrata kabīnē, kamēr Aldiņš automobili strauji sagriezis, lai izkļūtu no apšaudes zonas. Kad abi izdzīvojušie partizāni atgriezās Viesītē, pilsētiņā jau ienāca pirmās vācu vienības, kas, uzzinājušas par notikušo, nekavējoties devās uz Eķengrāvi, kur vēl paspēja notver krievus, kas glābās bēgot, pametot piecus vai sešus kritušos. 

Labots un papildināts: 22.04.2023. 

Avoti: Tēvija, Nr. 27, 31.07.1941.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 25, 25.06.1942; Tēvija, Nr. 154, 08.07.1942.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 30, 30.07.1942.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 174/175, 12.06.1998.; Viesītes Novada Vēstis, Nr. 5 (202), 2020. gada jūnijs, 8.-9. lpp.

Viesītes Vecajos kapos 1941. gada jūnijā kritušo nacionālo partizānu individuāli apbedījumi

Atrodas Viesītes Vecajos kapos.

Apglabāti 1941. gada 28. jūnijā Viesītē pie Eķengrāves muižas kritušie trīs Saukas un Viesītes nacionālo partizānu grupu dalībnieki Kārlis Pelčers, Jānis Tresis un Rūdolfs Sipenieks. 

1942. gada 26. jūnijā uz R. Sipenieka kapa uzstādīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: “Kaut nīktu viss, vēl nemirstību ir latvju tautai nolemts gūt.” 

Piemiņas plāksni uzstādījuši bijušie Saukas partizāni.

Tajā pašā dienā tādas pašas piemiņas plāksnes viņi uzstādījuši arī diviem citiem partizāniem, kas 28. jūnijā krita pie Eķengrāves muižas, – Elkšņu pagasta Klauces kapos Kārlim Ziebergam (sk.) un Biržu kapos Mārtiņam Daužem (sk.).

K. Pelčeram un J. Tresim līdzīgas piemiņas plāksnes uzstādījusi Viesītes pagasta valde. 

Vēsturiska atkāpe. Vēl pirms karadarbības sākuma starp nacistisko Vāciju un PSRS tūlīt pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijām Saukas pagastā sāka veidoties nacionālo partizānu grupa. 27. jūnija vakarā, saņemot pirmās ziņas par vācu armijas avangarda vienību parādīšanos tuvākajā apkārtnē, partizānu grupa sadalījās divās daļās un nākamā dienā viena daļa devās uz Sauku, bet otra – uz Viesīti. Kamēr grupa, kas devās uz Sauku, veiksmīgi pārņēma kontroli pār vietējām iestādēm un pat sagūstīja vairākus vietējos kolaboracionistus, kas vēl nebija paspējuši aizbēgt kopā ar atejošo PSRS karaspēku, grupai, kas devās uz Viesīti, neveicās tik raiti. Pati Viesīte tika ieņemta bez liekām grūtībām, un tur grupai pievienojās arī vietējie pilsoņi. Iekārtotajā pagaidu štābā neilgi pirms pusdienlaika atskanēja telefona zvans, un zvanītājs pavēstīja, ka Eķengrāves muižā esot krievu karavīri, kas vēloties padoties un nodot ieročus. Grupa partizānu automašīnā devās uz muižu, taču uzdūrās lielinieku slēpnim, un sekojošajā sadursmē krita vismaz pieci partizāni – Kārlis Ziebergs, Mārtiņš Dauže, Kārlis Pelčers, Jānis Tresis un Rūdolfs Sipenieks. (Laikraksts “Tēvija” 1941. gada 31. jūlijā ziņo, ka esot krituši trīs Saukas partizāni – Ziebergs, Dauže un Trese –, kā arī trīs “Viesītes arodskolas audzēkņi”). No kaujaslauka izdevies izkļūt tikai pie auto stūres bijušajam Aldiņam un Šķimelim, kas paspējis ielēkt spēkrata kabīnē, kamēr Aldiņš automobili strauji sagriezis, lai izkļūtu no apšaudes zonas. Kad abi izdzīvojušie partizāni atgriezās Viesītē, pilsētiņā jau ienāca pirmās vācu vienības, kas, uzzinājušas par notikušo, nekavējoties devās uz Eķengrāvi, kur vēl paspēja notver krievus, kas glābās bēgot, pametot piecus vai sešus kritušos. 

Labots un papildināts: 22.04.2023. 

Avoti: Tēvija, Nr. 27, 31.07.1941.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 25, 25.06.1942; Tēvija, Nr. 154, 08.07.1942.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 30, 30.07.1942.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 174/175, 12.06.1998.; Viesītes Novada Vēstis, Nr. 5 (202), 2020. gada jūnijs, 8.-9. lpp.

Elkšņu pagasta Klauces kapos 1941. gada jūnijā kritušā nacionālā partizāna Kārļa Zieberga individuāls apbedījums

Atrodas Elkšņu pagasta Klauces kapos.

Apglabāts 1941. gada 28. jūnijā Viesītē pie Eķengrāves muižas kritušais Saukas nacionālo partizānu grupas dalībnieks Kārlis Ziebergs. 1942. gada 26. jūnijā uz viņa kapa uzstādīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: “Kaut nīktu viss, vēl nemirstību ir latvju tautai nolemts gūt.”

Tajā pašā dienā tādas pašas piemiņas plāksnes uzstādītas arī diviem citiem partizāniem, kas krita kopā ar Ziebergu, – Viesītes Vecajos kapos Rūdolfam Sipeniekam (sk.) un Biržu kapos Mārtiņam Daužem (sk.).

Ziņu par apbedījuma pašreizējo stāvokli pagaidām nav.

Vēsturiska atkāpe. Vēl pirms karadarbības sākuma starp nacistisko Vāciju un PSRS tūlīt pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijām Saukas pagastā sāka veidoties nacionālo partizānu grupa. 27. jūnija vakarā, saņemot pirmās ziņas par vācu armijas avangarda vienību parādīšanos tuvākajā apkārtnē, partizānu grupa sadalījās divās daļās un nākamā dienā viena daļa devās uz Sauku, bet otra – uz Viesīti. Kamēr grupa, kas devās uz Sauku, veiksmīgi pārņēma kontroli pār vietējām iestādēm un pat sagūstīja vairākus vietējos kolaboracionistus, kas vēl nebija paspējuši aizbēgt kopā ar atejošo PSRS karaspēku, grupai, kas devās uz Viesīti, neveicās tik raiti. Pati Viesīte tika ieņemta bez liekām grūtībām, un tur grupai pievienojās arī vietējie pilsoņi. Iekārtotajā pagaidu štābā neilgi pirms pusdienlaika atskanēja telefona zvans, un zvanītājs pavēstīja, ka Eķengrāves muižā esot krievu karavīri, kas vēloties padoties un nodot ieročus. Grupa partizānu automašīnā devās uz muižu, taču uzdūrās lielinieku slēpnim, un sekojošajā sadursmē krita vismaz pieci partizāni – Kārlis Ziebergs, Mārtiņš Dauže, Kārlis Pelčers, Jānis Tresis un Rūdolfs Sipenieks. (Laikraksts “Tēvija” 1941. gada 31. jūlijā ziņo, ka esot krituši trīs Saukas partizāni – Ziebergs, Dauže un Trese –, kā arī trīs “Viesītes arodskolas audzēkņi”). No kaujaslauka izdevies izkļūt tikai pie auto stūres bijušajam Aldiņam un Šķimelim, kas paspējis ielēkt spēkrata kabīnē, kamēr Aldiņš automobili strauji sagriezis, lai izkļūtu no apšaudes zonas. Kad abi izdzīvojušie partizāni atgriezās Viesītē, pilsētiņā jau ienāca pirmās vācu vienības, kas, uzzinājušas par notikušo, nekavējoties devās uz Eķengrāvi, kur vēl paspēja notver krievus, kas glābās bēgot, pametot piecus vai sešus kritušos. 

Labots un papildināts: 22.04.2023. 

Avoti: Tēvija, Nr. 27, 31.07.1941.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 25, 25.06.1942; Tēvija, Nr. 154, 08.07.1942.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 30, 30.07.1942.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 174/175, 12.06.1998.; Viesītes Novada Vēstis, Nr. 5 (202), 2020. gada jūnijs, 8.-9. lpp.

Upmalas pagasta Vārkavas kapos 1941. gada jūlijā kritušā nacionālā partizāna Broņislava Poplovska individuāls apbedījums

Atrodas Upmalas pagasta Vārkavas kapos.

Apbedīts 1941. gada 11. jūlijā kritušais nacionālais partizāns Broņislavs Poplovskis. 1942. gada 30. augustā uz viņa kapa novietota piemiņas plāksne. Par pašreizējo apbedījuma stāvokli ziņu nav.

Vēsturiska atkāpe. Sākoties nacistiskās Vācijas un PSRS karadarbībai, tāpat kā citviet lielinieku okupētajā Latvijā, arī Vārkavas pagastā sāka veidoties vairākas partizānu grupas, kas jau 27. jūnijā ieņēma pagasta valdi un patērētāju biedrības veikalu, bet nākamajā dienā – Vārkavas pasta un telegrāfa kantori. 29. jūnijā Vārkavā notika partizānu sadursme ar kādu atejošās PSRS armijas vienību, kurā nāvīgi tika ievainots partizāns Nikolajs Gadzāns (sk.).

Turpinot attīrīt pagasta teritoriju no atpalikušajiem sarkanarmiešiem un vietējo kolaboracionistu vajāšanu, partizāni 11. jūlijā pie Vepriem ielenca grupu apbruņotu sarkanarmiešu. Sadursmē, kuras rezultātā ielenktie lielinieki tika sagūstīti, krita partizāns Broņislavs Poplovskis (Puplavskis - ?).

Avoti: Daugavpils Latviešu Avīze, Nr. 4, 18.07.1941.; Daugavas Vēstnesis, Nr. 202, 02.09.1942.

Zvārdes pagasta Dumpju kapos divu 1941. gada jūnijā kritušo nacionālo partizānu kopīgs apbedījums

Atrodas Zvārdes pagasta Dumpju kapos.

Apbedīti 1941. gada jūnijā kritušie nacionālie partizāni Jēkabs Dambis un Laimonis Krūze. 1942. gada jūlijā uz viņu kopīgā kapa bijušie cīņu biedri – Zvārdes pagasta partizānu vienības locekļi – atklāja piemiņas plāksni.

Dumpju kapi tagad ir pamesti, un par Dambja un Krūzes apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav.

Vēsturiska atkāpe. Par Laimoni Krūzi pieejamas šādas papildu ziņas – dzimis 1922. gada 22. jūlijā Doles (tagad Ķekavas) pagasta Bērzmentē, 9. vidusskolas audzēknis, kritis kaujā ar atejošajiem lieliniekiem 1941. gada 28. jūnijā Lielauces pagastā.

Avoti: Tēvija, Nr. 18, 21.07.1941.; Kurzemes Vārds, Nr. 158, 12.07.1942.