Atrodas skvērā pie Jelgavas dzelzceļa stacijas. GPS 56.641356, 23.730834
Ideja celt pieminekli pilsētas atbrīvošanai no bermontiešiem radusies pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, bet oficiāli tā izteikta 1925. gada 8. februārī Jelgavas palīdzības biedrības pilnsapulcē, un saskaņā ar tās lēmumu Jelgavas palīdzības biedrība 13. martā sarīko īpašu pilsētas un apkārtnes sabiedrisko organizāciju sanāksmi, kas ierosinājumu atbalsta un ievēl pagaidu prezidiju pilsētas domes deputāta Pētera Juraševska vadībā. 27. martā pēc visai ilgām debatēm, kuru laikā izskan tādi priekšlikumi kā pilsētas atbrīvošanu pieminēt ar zīdaiņu patversmes ierīkošanu, Jelgavas pils atjaunošanu vai tautas nama celšanu, galu galā tomēr tiek pieņemts lēmums dibināt pieminekļa celšanas komiteju, kā arī sākt līdzekļu vākšanu.
17. oktobrī Atbrīvošanas pieminekļa celtniecības komiteja rosina jelgavniekiem pārdomāt “vai darināt saviem atbrīvotajiem pieminekli latvju karavīra veidā, jo tikai cilvēciskos vaibstos vēlākās paaudzes lasīs Latvijas izcīnītāju varonību”, kā arī lemj svinību laikā par godu kārtējai gadskārtai kopš bermontiešu padzīšanas 22. novembrī organizēt sarīkojumu ar vērienīgu koncertprogrammu, kuru papildinātu loterija un tirdziņš. Šīs idejas īstenošana pieminekļa celtniecības kasē ienes pirmos 3500 latus.
1927. gada 3. martā komitejas pagaidu valdes vietā tiek ievēlēta pastāvīga valde, par kuras priekšsēdētāju atkal kļūst P. Juraševskis, kurš tobrīd bija jau Saeimas deputāts. Komiteja arī konstatē, ka uz to brīdi pieminekļa celtniecībai savākti jau 4700 lati. Vienlaikus šajā sēdē atkal izskan iebildumi, ka Jelgavas atbrīvošanu vajadzētu pieminēt ar kādu sabiedriski noderīgu celtni. Izskan arī kompromisa priekšlikums – būvēt pieminekli-ēku, kurā ierīkot muzeju, bet tās apakšstāvā – kioskus, kuru nestos ienākumus izmantot labdarīgiem mērķiem. Galīgs lēmums šajā jautājumā pieņemts vēl netiek.
Tā paša gada 1. septembrī Jelgavas apgabaltiesa apstiprina Jelgavas Atbrīvošanas pieminekļa komitejas statūtus un oficiāli to reģistrē biedrību sarakstā, bet 24. novembrī tiek ievēlēta jauna komitejas valde.
1928. gada maija komitejas sēdē tiek atzīts, ka pieminekļa celtniecībai savākti jau 5300 lati un ka šī summa ir pietiekama celtniecības priekšdarbus uzsākšanai, lai gan pieminekļa atrašanās vieta vēl nav izraudzīta.
1929. gada 21. martā komitejas sēdē tiek izvērtēti piedāvātie pieminekļa meti, un komitejas locekļi priekšroku dot tēlnieka Kārļa Jansona iesniegtajam projektam, saskaņā ar kuru pieminekļa celtniecība ilgtu divus gadus un tā izmaksas varētu sasniegt 16 000 latu. Sēdē izskan arī viedoklis, ka toreizējās krīzes apstākļos nevajadzētu steigties ar pieminekļa būvi. Komiteja uzdod K. Jansonam precizēt pieminekļa izmaksas. Bez K. Jansona metu bija iesniegusi vienīgi E. Kuraua firma, kas piedāvāja būvēt monumentālu sienu, kurā būtu iekalti kritušo vārdi. Komitejas locekļi atzina, ka šis projekts ir pārlieku dārgs un nav arī pietiekami oriģināls.
Galīgais lēmums par pieminekļa celtniecību tiek apstiprināts komitejas pilnsapulcē 1930. gada 3. aprīlī. Tiek ziņots, ka līgums ar K. Jansonu ir noslēgts un viņa mets – apstiprināts. Pieminekļa izmaksas tiek lēstas uz 16 000 latu, no kuriem komiteja savākusi jau 6460 latus. Pēc ilgstošas sarakstes beidzot panākta vienošanās arī starp Jelgavas pilsētu un Dzelzceļu virsvaldi par zemes gabalu apmaiņu, iegūstot zemi stacijas laukumā, kur iecerēta pieminekļa uzstādīšana. Tiek pārvēlēta arī komitejas valde un tās priekšsēdētāja amatu saglabā P. Juraševskis. Komiteja lemj, ka pieminekļa pamatakmeni varētu likt jau tā paša gada rudenī.
Lai gan jau aprīlī Stacijas laukumā tika uzsākti zemes līdzināšana un paaugstināšanas darbi, ieceri par pamatakmens likšanu nācās atlikt līdz nākamā gada 7. jūnijam, kad pieminekļa pamatos tiek iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Saskaņā ar pieminekļa celtniecības līdzšinējās gaitas pārskatu, kuru pēc pamatakmens iesvētīšanas sniedz komitejas priekšsēdētājs un Saeimas deputāts P. Juraševskis, ziedojumos savākti 12 000 latu, taču tajā pašā laikā plānotās izmaksa izaugušas jau līdz 20 000 latu.
Tikmēr tēlnieks K. Jansons savā darbnīcā toreizējā Cēsu pagasta “Siļķēs” uzsācis pieminekļa maketa veidošanu mālā. “Siļķēs” viņš veica arī kalšanas darbus, iemiesojot savu ieceri granītā.
Bija plānots pieminekli atklāt 1931. gada 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas kārtējā gadadienā, taču, kā raksta tā laika prese, “no jelgavniekiem neatkarīgu saimniecisku apstākļu dēļ” (“traucējumi bankās pie noguldījumu izmaksas”) svinības nācās atlikt, un atklāšana notika tikai nākamā gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā.
Piemineklis sastāv no trīs metrus augsta kubveida postamenta, kas apšūts pelēka granīta plāksnēm un uz kura novietots 3,5 metrus augsts gaiši pelēkā Somijas granītā kalts Lāčplēša tēls, kas atbalstās uz zobena, vienu kāju uzlicis uz pievārētā “melnā bruņinieka”. Postamenta priekšpusē no bronzas burtiem sastādīts teksts:
JELGAVAS
ATBRĪVOTĀJIEM
Piemineklis novietots uz terasveida zemes paaugstinājuma, un uz to no četrām pusēm ved granīta kāpnes ar septiņiem pakāpieniem.
Kopumā piemineklis izmaksājis 22 106,50 latus. Daļu no šīs summas – attiecīgi 5000 un 3000 latu – atvēlēja valdība un Jelgavas pilsētas valde, bet pārējais savākts ziedojumos. Starp sabiedriskajām organizācijām un citām juridiskajām personām vislielākie ziedotāji ir Jelgavas Latviešu biedrība, Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļa, apriņķa valde, Jelgavas vieglo ormaņu biedrība, Hofa akciju sabiedrība un Ložmetējkalna pieminekļa komiteja.
Lai gan piemineklim bija izdevies neskartam pārdzīvot pirmo komunistiskās okupācijas gadu, tas savā sākotnējā veidolā nebija pieņemams nacistiskās okupācijas varasiestādēm, un Ostlandes reihskomisariāta Jelgavas apgabala komisārs Valters Eberhards brīvkungs fon Mēdems dod rīkojumu pieminekļa pamatni aizsegt ar koka vairogiem, lai, viņaprāt, apkaunojošie simboli nebūtu redzami. Pakļaujoties Mēdema spiedienam 1942. gada 31. oktobrī pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu uzdot pieminekļa autoram to pārveidot un nokalt “melnā bruņinieka” tēlu.
K. Jansons tam sākotnēji nepiekrīt, taču draudu rezultātā piekāpjas un 1942. gada beigās vai 1943. gada sākumā kopā ar savu studentu grupu veic pieminekļa “labošanu”.
Paša K. Jansona teikto par savu lēmumu piekrist “melnā bruņinieka” tēla nokalšanai, tādejādi sabojājot vienu no mīļākajiem paša darbiem, savulaik atstāstījusi dzejniece Gunta Micāne: “Man saka, ja Jūs pavēli izpildīsiet, aiziesiet pa šīm durvīm. Neizpildīsiet – aiziesiet pa šīm, un neviens nekad jūs vairs neredzēs. Ko man bija darīt? Tik un tā to būtu izdarījis cits. Tad jau labāk pašam...”
Atkārtotās komunistiskās okupācijas sākumā no pieminekļa postamenta pazūd bronzas burti, bet 1949. gada 17. maijā, pamatojoties uz tā dēvētās LPSR Ministru Padomes izbraukuma sēdes norādījumu, Jelgavas pilsētas Izpildkomiteja pieņem lēmumu Nr. 262, kas cita starpā paredz “baltgvardiem celtā pieminekļa noņemšanu pie stacijas”. Attiecīgu pilsētas izpildkomitejas lēmumu par pieminekļa nojaukšanu parakstījis toreizējais tās priekšsēdētājs Boriss Bērziņš (Berzins), galvenais arhitekts Lukss un komunālās saimniecības nodaļas vadītājs Teļjatņikovs.
Pieminekli nogāž un iznīcina 1950. gadā, bet pēc kāda laika uz palikušā
postamenta Lāčplēša vietā tiek uzslieta lielinieku režīma pirmā vadoņa
Vladimira Uļjanova (plašāka pazīstams ar savu pagrīdes palamu – Ļeņins)
statuja.
Interesanti, ka šajā gadījumā paši lielinieki vēlākajos gados, šķiet, izjutuši zināmu neērtību par pastrādāto, cenšoties atbildību par to, kā ierasts, uzvelt kādiem “fašistiem”. Tā, piemēram, 1978. gadā klajā laistajā reprodukciju albumā “Kārlis Jansons” mākslas kritiķe raksta, ka par tēlnieka radīto pieminekli Jelgavā, kurš esot simbolizējis “uzvaru pār tautas senajiem verdzinātājiem (..) [t]uvāk spriest (..) tagad ir grūti”, jo tas esot gājis bojā tā dēvētā lielā tēvijas kara laikā.
Sākoties Atmodai, rodas ideja par pieminekļa atjaunošanu. Tās koordināciju uzņemas celtnieks un vēlākais politiķis Imants Geidāns, vēsturnieks un skolotājs Andris Tomašūns un ārsts Paulis Rēvelis.
Precīzas informācijas par nogāztā pieminekļa tālāko likteni nebija. Klīda runas, ka tas sadrupināts akmens šķembās vai kaut kur tuvākajā apkārtnē aprakts. 1988. gada 23. aprīlī toreizējā vietējā laikrakstā “Darba Uzvara” parādās fotogrāfa un fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka raksts “Kur tu esi, Lāčplēsi?”, kurā aculiecinieki tika mudināti sniegt ziņas par pieminekļa vai tā atlieku iespējamo atrašanās vietu.
Atsaucās vairāki cilvēki, kas norādīja vienu un to pašu vietu – bijušās dārzniecības teritoriju Stacijas ielā, kur vēlāk ticis ierīkots dzelzceļnieku bērnudārzs. Tur Kultūras fonda Jelgavas grupas un Pieminekļu atjaunošanas grupas aktīvisti 8. maijā veica meklēšanu un patiešām atrada iznīcinātā pieminekļa fragmentu – Lāčplēša skulptūras torsu.
Atradumu 12. maijā novietoja pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, bet jau 28. maijā pilsētas izpildkomiteja pieņem lēmumu, ar kuru uzdod muzeja vadībai apkopot vēsturisko informāciju, kas nepieciešama pieminekļa atjaunošanas pamatošanai, bet izpildkomitejas arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļai – izraudzīt piemērotu vietu atjaunotā pieminekļa uzstādīšanai.
Oktobra sākumā atrastais oriģinālā pieminekļa fragments tiek pārvests uz Cēsu “Siļķēm”, kur monumenta autora dēls tēlnieks Andrejs Jansons veidoja atjaunojamā pieminekļa modeli mālā, bet pēc tam – ģipsī.
Saskaņā ar leģendu, kas varētu būt veidojusies jau pēc pieminekļa nojaukšanas, Lāčplēša kāja balstījusies ne vien uz “melnā bruņinieka”, bet arī uz nokautā “sarkanā pūķa”, taču A. Jansons, kas savācis plašu fotoattēlu kolekciju ar oriģinālo pieminekli, šādu versiju kategoriski noraidīja. Attiecīgi pēc viņa maketa radītajā monumenta kopijā nekāda “sarkanā pūķa” nav. Tomēr tas joprojām parādās arī pēc pieminekļa atjaunošanas izdotajā literatūrā. Iespējams gan, ka attālas leģendas saknes meklējamas vēl pieminekļa tapšanas laikā. Kā 1930. gada oktobrī vēstīja laikraksts “Latvijas Kareivis”, aprakstot iecerēto statuju, kuras māla maketu “Siļķēs” ieradušies aplūkot Atbrīvošanas pieminekļa komitejas locekļi, Lāčplēsim “zem kājām (..) guļ pieveiktie ienaidnieki – Krievijas divgalvainais ērglis un melnais bruņinieks”. Arī Voldemārs Likerts min Lāčplēsi “melnā bruņinieka un sarkanā pūķa uzvarētāju”.
Kalšanas darbus A. Jansons dažādu apstākļu dēļ pats uzņemties tomēr nevarēja. I. Geidāns mēģināja vienoties ar Latvijas kombinātu “Māksla”, taču saņēma atteikumu. Galu galā kalšanas darbus uzņēmās Tallinas mākslas kombināts (vēlāk uzņēmums “ARS Monumenta”). Darbu veica akmeņkaļa Vello Aluranda vadībā.
Piemērots granīts tika atrasts vienā no Karēlijas karjeriem, kas tolaik atradās Rīgas ražošanas apvienības “Latvijas autoceļi” lietošanā. Šī akmens krāsa atbilda pieminekļa oriģinālam, jo K. Jansona statuja tikusi kalta granītā, kas iegūts no tām pašām akmeņlauztuvēm, kuras atradās teritorijā kas tolaik piederēja Somijai un kuru pēc Ziemas kara somiem vardarbīgi atņēma PSRS. Uzņēmuma darbinieki gādāja arī par akmens izzāģēšanu un nogādāšanu Tallinā.
Savukārt postamenta apšuvuma plāksnes un kāpņu granīta pakāpieni darināti Sanktpēterburgā, kamēr bronzas burti pieminekļa uzraksta veidošanai atlieti Rēzeknē.
Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ darbi ieilga. Kā 1992. gada aprīļa sākumā vēsta laikraksts “Jelgavas ziņotājs”, igauņu akmeņkaļi straujā izmaksu pieauguma dēļ pieprasījuši norēķināties graudā ar zāģmateriāliem 300 000 rubļu vērtībā, taču Jelgavas Dabas un pieminekļu aizsardzības rīcībā tolaik bijuši tikai 36 000 rubļu, kas savulaik saziedoti īpašajā Kultūras fonda kontā. Tāpēc laikrakstā publicēts aicinājums uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām un privātpersonām ziedot atkal.
Tajā pašā laikā diskusijas joprojām raisīja jautājums par atjaunojamā
pieminekļa atrašanās vietu. Lai gan nojauktā pieminekļa vietā uzslietā Ļeņina
statuja 1974. gadā tika demontēta, jo togad pilsētas centrā tika uzstutēts
reprezentablāks lielinieku tirāna tēls. Līdz ar lielinieku vadoni demontēts
tiek arī oriģinālais Atbrīvošanas pieminekļa postaments. Taču 1984. gadā Atbrīvošanas
pieminekļa kādreizējās atrašanās vietas tiešā tuvumā bija parādījies vēl viens
okupācijas režīma simbols – piemineklis tā dēvētajiem “atbrīvotājiem no vācu
fašistiskajiem iebrucējiem”, kas ar laiku izpelnījās jelgavnieku doto palamu –
“zaļais pūķis”. Kā vēl 1988. gada jūlijā norādīja Jelgavas izpildkomitejas
arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa atjaunotā pieminekļa uzstādīšana tā
sākotnējā atrašanās vietā “varētu mazināt abu pieminekļu idejisko nozīmību un
ienest disonansi pagaidām skaidrajā parka telpiskajā plānojumā”. Savukārt
okupācijas režīma simbola pārcelšana uz citu vietu prasītu lielus finansiālos
līdzekļus un “neattaisnotu sevi no morālā un estētiskā viedokļa”.
Tāpēc sākotnēji laikraksta “Darba Uzvara” 1988. gada otrajā pusē sarīkotajā aptaujā par atjaunojamā pieminekļa vēlamo atrašanās vietu vairākums jelgavnieku bija minējuši skvēru, kas atradās starp toreizējo Ļeņina (tagad Lielo) ielu, toreizējo Slimnīcas (tagad Oskara Kalpaka) ielu un Jāņa Asara ielu. Šo vietu bija akceptējis arī A. Jansons. Pēc 1989. gada 8. septembrī veiktā eksperimenta, dažādās vietās, kas piedāvāts pieminekļa uzstādīšanai, novietojot starpsaimniecību celtniecības organizācijas darbnīcās izgatavoto monumenta maketu dabīgā lielumā, pie tāda paša slēdziena nonāca arī pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš un Jelgavas toreizējās izpildkomitejas, kā arī tobrīd vēl pie varas esošās Komunistiskās partijas amatpersonas. Tomēr galīgā lēmuma pieņemšana ievilkās vēl uz vairākiem gadiem.
Galu galā līdz 1992. gada maijam pilsētas arhitekts K. Riekstiņš savas domas bija mainījis un atzinis, ka “Lāčplēsim” jāatgriežas savā sākotnējā vietā. Lai atjaunojamo pieminekli norobežotu no “zaļā pūķa”, par kura “pastāvēšanu vai likvidēšanu lems politikāņi”, Riekstiņa sagatavotais projekts paredzēja pārveidot celiņu sistēmu un ar blīviem lielu koku stādījumiem atkal izveidot zaļu aizmugures joslu.
Aizsteidzoties laikam priekšā, jānorāda, ka atdzimušajam piemineklim “pūķa ēnā” nācās aizvadīt tikai dažus gadus, jo ar vara plāksnēm apšūto ģipša veidojumu dabīgā kārtā saēda laika zobs un nokrišņu ūdeņi. Tāpēc, atzīstot okupācijas režīma simbolu par bīstamu garāmgājējiem un nevēloties tā remontam atvēlēt tam nepieciešamos 80 000 latu, pašvaldība 1997. gadā izlēma to demontēt, pret ko neiebilda nedz pieminekļa autore, nedz Krievija, kas tolaik šo jautājumu atzina par Latvijas iekšējo lietu.
Kad beidzot īsi pirms plānotās atjaunotā pieminekļa atklāšanas bija pieņemts lēmums par tā atrašanās vietu, stacijas laukuma sagatavošana monumenta uzstādīšanai tika uzticēti Jelgavas padomes komunālās saimniecības nodaļai, un 1992. gada 11. septembrī tika iebetonēti tā pamati. Uz pieminekli vedošo kāpņu un postamenta apšuvuma montāžu veica paši pakāpienu un plākšņu izgatavotāji no Sanktpēterburgas.
Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1992. gada 21. novembrī, un kopumā tas izmaksāja aptuveni sešus miljonus rubļu.
Bija plānots par godu pieminekļa atjaunošanai izdot arī īpašu pastmarku, taču galu galā Latvijas pasts šo ieceri noraidīja, aprobežojoties vienīgi ar speciālās zīmogošanas sarīkošanu. Tādējādi Jelgavas “Lāčplēsis” ir iemūžināts vienīgi uz 1937. gada 12. jūlijā klajā laistās desmit santīmu pastmarkas.
Tikmēr oriģinālās K. Jansona veidotās skulptūras fragments, kas joprojām atrodas pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kļuvis par patstāvīgu monumentu, kas tiek dēvēts par “Lāčplēša sirdi” un simbolizē komunistiskās okupācijas nodarītos postījumus, kā arī Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Interesanti, ka tam īsi pirms Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas vēlreiz nācies piedzīvot lielinieku un to pēcteču uzbrukumu. Naktī uz 1990. gada 18. oktobri vandaļi, kas acīmredzami bija sašutuši par dienā notikušo Ļeņina statujas demontāžu Jelgavas centrā, K. Jansona veidotā pieminekļa fragmentu aplēja ar brūnu grīdas krāsu.
2017. gadā skulptūras fragments ticis atkārtoti notīrīts un novietots uz granīta pamatnes, kurā iestrādāta metāla plāksne ar paskaidrojošu tekstu. Jauniekārtotā piemiņas vieta – “Brīvības ceļš” – atklāta tā paša gada 23. maijā.
Papildināts: 01.06.2023.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 118. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938.
Rīga: Autora izdevums. 1938, 62.-64. lpp.; Korsaks, P., Kušķis, G. Ceļā uz
neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi, Rīga: mans īpašums, 1997. 145.-151.
lpp.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 52, 06.03.1925.; Latvijas Kareivis,
Nr. 73, 31.03.1925.; Nr. 239, 22.10.1925.; Nr. 53, 06.03.1927.; Nr. 101,
06.05.1928.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 68, 23.03.1929.; Latvijas
Kareivis, Nr. 69, 24.03.1929.; Nr. 80, 06.04.1930; Nr. 84, 11.04.1930.; Nr.
243, 25.10.1930.; Nr. 125, 09.06.1931.; Nr. 253, 09.11.1931.; Nr. 139,
26.06.1932.; Padomju Jaunatne, Nr. 93, 14.05.1988.; Darba Uzvara,
Nr. 75, 17.05.1988.; Literatūra un Māksla, Nr. 21, 20.05.1988.; Darba
Uzvara, Nr. 85, 01.06.1988.; Padomju Jaunatne, Nr. 111, 09.06.1988.;
Darba Uzvara, Nr. 106, 08.07.1988.; Nr. 151, 24.09.1988.; Jelgavas
Ziņotājs, Nr. 81/82, 26.05.1989.; Nr. 145, 13.09.1989.; Nr. 157,
05.10.1990.; Laiks, Nr. 100, 15.12.1990.; Jelgavas Ziņotājs, Nr.
128, 22.08.1992.; Nr. 146, 23.09.1992.; Nr. 180, 21.11.1992.; LA.LV,
15.07.2016.; LSM, 06.05.2017; 23.05.2017.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru