Trikātas Vecajos kapos piemiņas plāksne vietā, kur apglabāta LKOK Kārļa Goppera sirds

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

1944. gada 7. maijā Gopperu dzimtas kapos guldīta urna ar lielinieku noslepkavotā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera ģenerāļa Kārļa Goppera sirdi. Pats viņš dienu iepriekš tika apglabāts Rīgas Brāļu kapos. 1995. gada 28. aprīlī Trikātas Vecajos kapos atklāta viņam veltīta piemiņas plāksne, ko sarūpējis ģenerāļa Goppera fonds. Tās uzstādīšanu organizēja Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas Tālavas novads. Granīta plāksnē iekalts teksts:

ŠEIT APGLABĀTA URNA

AR LATVIJAS SKAUTU PREZIDENTA

ĢENERĀĻA

KĀRĻA GOPPERA

MOCEKĻA NĀVĒ MIRUŠĀ SIRDI

ĢENERĀĻA KĀRĻA GOPPERA FONDS

Foto: 2020. gada oktobris, Gita memmēna

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Goppers dzimis 1876. gada 2. aprīlī toreizējā Plāņu pagasta “Maskatos” lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Trikātas draudzes skolu, izturējis brīvprātīgā eksāmenu Pleskavas kadetu korpusā.

1983. gadā iestājies Krievijas armijas dienestā un ieskaitīts Kauņas cietokšņa bataljonā. 1894. gadā nosūtīts uz Viļņas karaskolu, ko beidzis 1896. gada jūlijā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Dienējis 97. Vidzemes kājnieku pulkā Daugavpilī, 1896. gada oktobrī paaugstināts par podporučiku un dienestu turpinājis kā virsnieks 190. kājnieku pulkā Varšavā, vēlāk pārcelts uz 189. Belgorajas kājnieku pulku, bet 1905. gadā – uz 183. Pultuskas kājnieku pulku Kostromā. 1900. gadā paaugstināts par poručiku, 1904.gadā – par štābkapteini, 1912.gadā – par kapteini.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, no 1914. gada piedalījies kaujās Austrijas frontē pie Holmas, Sanas upes rajonā, uzbrukumā Krakovai u.c. cīņās. 1915. gada jūnijā ieguvis apakšpulkveža pakāpi, bet 1916. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1916. gada jūnijā pie Baranovičiem viņa komandētā vienība pārrāvusi četrkārtīgu pretinieka nocietinājumu līniju. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru, Vladimira ordeņa III šķiru un Jura zobenu.

1916. gada augustā pēc izveseļošanās no ievainojumiem komandēts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu un iecelts par tā komandieri, decembrī iecelts par 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri, no 1917. gada aprīļa 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Kā vienīgais no latviešu karavīriem apbalvots ar Jura ordeņa III šķiru; kopā apbalvots ar 10 ordeņiem. 1915. gada beigās izteikta cara Nikolaja II pateicība. 1917. gada augustā paaugstināts par ģenerālmajoru, taču sakarā ar lielinieku apvērsumu pavēle par pakāpes piešķiršanu netika apstiprināta.

Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru Goppers apbalvots par to, ka 1916. gada naktī uz 23. decembri, atrazdamies 2. latviešu strēlnieku brigādes uzbrūkošā kolonnā, viņš ar savu pulku pirmais pārrāva vācu nocietinājumu līniju, “niknās kaujās ielauzās dziļā pretinieka aizmugurē, kur uzņēmās arī 8. Valmieras latv. strēln. pulka komandēšanu un noturējās 2 dienas līdz papildspēku pienākšanai 25. dec. naktī. Tad veda savas vienības triecienā Kalnciema virzienā, izraisīja sajukumu un paniku vācu rindās pie Ložmetējkalna, lielā mērā veicinādams tā ieņemšanu un trofeju ieguvi”.

Savukārt LKO II šķira viņam piešķirta par to, ka 1917. gada 21. augustā Juglas pozīcijās, kad 1. latviešu strēlnieku brigādei “vienai pašai bez artilērijas atbalsta bija jāiztur ārkārtīgi nikni uzbrukumi, atsita vairākus frontālus triecienus, apķērīgi manevrējot ar rezervēm un mainot pozīcijas no Mazās Juglas uz Lielo Juglu, novērsa aplenkumu un sekmēja mūsējo noturēšanos līdz atiešanas pavēles saņemšanai”.

Pēc frontes sabrukuma 1917. gada decembrī dienestu atstājis un devies uz Petrogradu, kur piedalījies latviešu virsnieku organizēšanā Krievijas Satversmes Sapulces aizstāvībai, piedalījies Latviešu pagaidu Nacionālās padomes sēdēs, darbojies pretlielinieciskajā organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība”. Kopā ar pulkvedi Fridrihu Briedi piedalījies kreiso eseru sacelšanās organizēšanā Pievolgā, pēc kaujām Jaroslavļā devies uz Samaru, kur iestājies Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā, bijis šīs armijas virspavēlnieka un valdības mītnes apsardzības bataljona komandieris. Vēlāk devies uz Urāliem, kur 1919. gada janvārī ieskaitīts Sibīrijas (Kolčaka) armijā, komandējis 21. Jaickas divīziju. Darbojies Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē Omskā, palīdzējis formēt latviešu Troickas bataljonu un Imantas pulku, kurā pats iestājies Vladivostokā 1919. gada 1. novembrī.

Latvijā atgriezies 1920. gada 5. jūnijā un stājies armijas virspavēlnieka rīcībā, iecelts par Apsardzības ministrijas Padomes locekli. 1920. gada augustā apstiprināts ģenerāļa pakāpē, skaitot no 1917. gada 13. augusta. 1924. gada 25. februārī iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku.

1930. gadā beidzis Kara akadēmiskos kursus. Aktīvs sabiedrisks darbinieks, no 1921. gada Latvijas skautu centrālās organizācijas priekšnieks, Latvijas Aizsardzības biedrības priekšnieks, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, Pulkveža Brieža fonda loceklis, Sarkanā Krusta valdes loceklis, Jaunekļu Kristīgās savienības valdes loceklis un žurnāla “Latviešu Strēlnieks” redaktors. Sarakstījis vairākas militāra rakstura grāmatas.

1934. gada aprīlī atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, turpinājis vadīt Latvijas skautu organizāciju. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Serbijas Karadžordževiča III šķiras krustu, Francijas Goda Leģiona komandiera III šķiras ordeni, Lietuvas Ģedimina ordeņa II šķiru, Somijas Baltās Rozes II šķiras komandiera ordeni, Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru, Čehoslovakijas Kara krustu, kā arī ar skautu Baltās Lilijas ordeni. Piešķirta jaunsaimniecība Lielbērzes muižā.

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 30. septembrī Rīgā arestēts. Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls 1941. gada 18. janvārī piespriedis Gopperam nāvessodu par “bruņotu sacelšanos vai apbruņotu bandu iebrukumu kontrrevolucionāros nolūkos padomju teritorijā”, “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai”, antikomunistisku “propagandu un aģitāciju”, kā arī par “organizatorisku darbību augstāk minēto noziegumu pastrādāšanai” un “aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru”. Nošauts 1941. gada 25. maijā Rīgas Centrālcietumā un slepeni aprakts masu kapā Ulbroka mežā. Šis lielinieku upuru masu apbedījums tika atklāts tikai nacistiskās okupācijas beigu posmā 1944. gada aprīlī. 1944. gada 6. jūnijā lielinieku noslepkavotā Goppera mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Rīgas Brāļu kapos.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā Rīgas Brāļu kapos Gopperam uzstādītā tipveida piemiņas plāksne tika nopostīta. Tā tika atjaunota, sākoties Atmodai, 1990. gada 2. aprīlī, ģenerāļa 114. dzimšanas dienā.

Ģenerāļa Goppera fonds piemiņas plāksni uzstādījis arī ģenerāļa dzimtajās mājās Plāņu pagasta “Maskatos” (sk.). Viņa vārds iekalts arī ar Trikātu saistīto LKOK piemiņas stēlā, kas uzstādīta Trikātas kapos (sk.)

Papildināts: 06.05.2022.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 167.-168. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 176.-177. lpp.; Ģenerālis Kārlis Goppers: 140 viņa laikabiedru stāsti ap septiņiem ugunskuriem. Sast.: Goppers, M. Stokholma-Rīga: Zelta Ābele, 2022. 288.-291. lpp.; Daugavas Vēstnesis, Nr. 113, 16.05.1944.; Latvija Amerikā, Nr. 23, 10.06.1995.