Atrodas Rēzeknē Atbrīvošanas alejā. GPS 56.506557, 27.330857
Celt īpašu pieminekli par godu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem bija iecerējusi vēl 1921. gada jūlijā ar karaspēka inspektora vietas izpildītāja ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli izveidotā Vēsturisko kauju vietu atzīmēšanas komisija pulkveža (vēlāk ģenerāļa) Jāņa Franča (sk.) vadībā, taču idejai, ka šādu projektu īsteno Kara ministrija pretestību esot izrādījuši rēzeknieši, kas apņēmušies to veikt paši kopīgi ar daugavpiliešiem, it kā cerot šim nolūkam saņemt ievērojamu tiešu valsts finansējumu.
1923. gada nogalē prese ziņo, ka trīs Latgales apriņķu – Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas – valdes esot pieņēmušas kopīgu lēmumu celt Latgales Atbrīvošanas pieminekli Rēzeknē un šajā nolūkā sākušas jau vākt ziedojumus. Turklāt tiek minēts, ka pieminekļa iespējamā atrašanās vieta varētu būt pie vai pat uz Lielā tilta, kuru tobrīd plāno pārbūvēt, koka tiltu aizstājot ar jaunu dzelzsbetona vienlaidu konstrukciju. Jau nākamā gada janvārī tā brīža Rēzeknes apriņķa pašvaldības likvidācijas valde izsludina pieminekļa metu konkursu, nosakot, ka meti iesūtāmi slēgtā aploksnē līdz 1. martam un ka projektiem jābūt “latviešu garā un stilā”. Kā pieminekļa iespējamā atrašanās vieta norādīta Daugavpils šoseja iepretī tiltam. Trīs labākos darbus iecerēts godalgot, tam attiecīgi atvēlot 600, 400 un 300 latu.
Lai gan ziņas par konkursa iznākumu pagaidām nav izdevies iegūt, pēc paredzētā konkursa noslēguma presē tiek publicēts pieminekļa projekts, kuru izstrādājis 9. Rēzeknes kājnieku pulka kapteinis Jānis Borkovskis. Taču vēl jūnijā Francis Trasuns, kurš pats esot bijis pieaicināts darboties pieminekļa celšanas komisijā, presē žēlojas, ka par kāda projekta iespējamo apstiprināšanu zinot tikai no baumām, lai gan kāds “drošs avots” pat to esot noliedzis. Trasuns arī raksta, ka iecerētais piemineklis līdzinoties siena kaudzei, lai gan pašam tā metu neesot izdevies redzēt.
Šķiet, ka ap to laiku pieminekļa celtniecības komitejas darbība būs apsīkusi, un atsākusies tikai 1926. gadā, kad Rēzeknē notiek šim jautājumam veltīta sanāksme, kurā ievēlēta jauna komiteja. Notiek arī izšķiršanās par citu pieminekļa celtniecības vietu. Šim nolūkam nepieciešamo zemes gabalu, kas atrodas iepretī pilsētas valdei un ir Rēzeknes augstākais punkts, dāvina pilsētas pašvaldība, lai gan tobrīd tur atradās Krievijas cara Aleksandra II piemiņai 1867. gadā celtā pareizticīgo kapela. Ieceres iniciatoriem tomēr izdodas vienoties par kapelas nojaukšanu ar pilsētas krievu kopienu, kam “par traucējumu” (за беспокойство) tiek izmaksāta 10 000 latu liela kompensācija.
1929. gada 22. decembrī Rēzeknē notiek Latgales pašvaldību, skolu, vairāku biedrību un organizāciju pārstāvju sanāksme, kurā tiek lemts par Latgales skolu desmitgades jubilejas svinībām. Sanāksmes dalībnieki vienojas, ka šīs svinības jārīko kopā ar Latgales atbrīvošanas desmitgades svētkiem. Pieminekļa celtniecības komitejas priekšsēdētājs un toreizējais tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis ierosina vienlaikus likt arī pamatakmeni Atbrīvošanas piemineklim.
Ideja tiek īstenota, un 1930. gada 8. jūnijā – Latgales atbrīvošanas desmitgades svētku laikā – pieminekļa pamatakmens tiek ielikts. Iecerētā pieminekļa pamatos tiek iemūrēta arī kapsula ar attiecīgu aktu, kas, kā tolaik īpaši norāda latgaliešu prese, bija rakstīts “baltīšu izlūksnē”. Tomēr turpmākā rīcība atkal ievelkas garumā, presē turpinoties debatēm par pieminekļa vēlamo veidolu. Arī pati pieminekļa celtniecības komiteja nespēj izšķirties, kādam vajadzētu izskatīties iecerētajam monumentam.
Galvenās domstarpības pastāvēja jautājumā, vai monumentā būtu iekļaujami kristīgie simboli. Par kristīgajiem simboliem stingri iestājās pilsoniski klerikālā Latgales Kristīgo zemnieku savienība (kopš 1933. gada Kristīgo zemnieku un katoļu partija) un tās oficiozs “Latgolas Vōrds”, bet pret tiem kategoriski iebilda kreisi centriskā Latgales Darba partija (vēlāk – Progresīvā tautas apvienība; Latgales progresīvo zemnieku apvienība) un tās izdotais laikraksts “Jaunō Straume”, kas cita starpā rakstīja “Latgales dzīve jau noslogota ar krustiem, tāpat kā Vācija ar kāškrustiem. Laiks būtu apzināti attālināties no krustiem, laiks būtu tautas dvēselē mest gaišākus starus [..]. Gribas ticēt, ka piemineklī ietvers kaut kādā formā arī progresīvu ideju [..], citādi mēs varam piedzīvot laiku, kad par visas tautas līdzekļiem celtais klerikālisma rēgs būs jānojauc.”
1934. gada 27. jūnijā beidzot tiek izsludināts atkārtots pieminekļa metu konkurss, par spīti “progresīvo” iebildumiem, nosakot, ka piemineklis veidojams bronzā kā “skulpturāla figūru grupa”, kas vienlaikus izsaka “Latgales atbrīvošanas momentu no svešas varas” un “kristīgās civilizācijas ideju”. Meti iesniedzami līdz tā paša gada 1. oktobrim, un pieminekļa projektam pievienojama paredzamā materiālu iegādes un celtniecības tāme, kam nevajadzētu pārsniegt 50 000 latu. Trīs labākos darbus bija paredzēts godalgots, tam attiecīgi atvēlot 500, 300 un 200 latus.
1934. gada 13. oktobrī notikušajā pieminekļa celšanas komitejas sēdē, izvērtējot 26 iesniegtos projektus, pirmā godalga tiek piešķirta Mākslas akadēmijas figurālās darbnīcas studenta Leona Tomašicka metam, kas iesniegts ar devīzi “Māras zeme”. Tomēr vienlaikus tālākai izskatīšanai tiek atstāts arī projekts, ko ārpus konkursa iesniedzis tēlnieks Kārlis Jansons, ar kuru komiteja tika ievadījusi sarunas vēl 1932. gadā. Sēdes protokolā ieteikts līdz ar godalgotajiem trim metiem komitejas īpašumā iegūt arī K. Jansona projektu.
1935. gada 4. oktobra sēdē pieminekļa celtniecības komiteja galu galā lemj tā veidošanu atbilstoši L. Tomašicka uzstrādātajam “idejiskajam saturam” uzticēt K. Jansonam. Jau nākamajā dienā tiek parakstīts līgums, kas paredz, ka piemineklis izmaksās 52 000 latu.
K. Jansons savā darbnīcā Cēsīs, nedaudz mainot sākotnējo L. Tomašicka ieceri, sāk veidot pieminekļa figurālo grupu mālā. Šis darbs ilgst no 1935. līdz 1938. gadam. Pēc tam piecus metrus augstā figurālā grupa, kas sastāv no tautu meitas – atbrīvotās Latgales simbola, kura vienā rokā tur krustu, svētīdama tautu, virvju griezēja (sākotnējā metā – ķēžu rāvēja), kas simbolizē zemes atbrīvotāju, un tautu meitas, kura, ceļos nometusies, tur vainagu, ko uzlikt galvā uzvarētājam, – tiek atlieta ģipsī. Ģipša modeli K. Jansons personīgi nogādā Somijā, kur viņa vadībā piemineklis tiek atliets bronzā.
Par centrālā tēla – Latgales simbola – modeli kalpojusi tēlniekam kaimiņos Cēsīs dzīvojusī Vilija Valentīna Everte. Skaidrojot, kāpēc viņš izvēlējās Villiju, Jansons savulaik izteicies, ka viņa esot bijusi “liela kā Latgale, skaista kā Latgale un nabadzīga kā Latgale”.
1938. gada vasarā tiek uzsākta Atbrīvošanas alejas pārbūve, lai ierīkotu pieminekļa uzstādīšanai paredzēto laukumu un labiekārtotu tā apkārtni. Tiek mainīta sākotnēji izraudzītā pieminekļa atrašanās vieta, pārnesot to uz Atbrīvošanas alejas vidu. Pārcelti tiek arī iepriekš ieliktie pieminekļa pamati. Cita starpā notiek arī Atbrīvošanas alejas asfaltēšana posmā no toreizējās 15. maija (tagad Latgales) ielas līdz 18. novembra ielai. Ielas pārbūves rezultātā gar abām tās malām tiek iekārtotas ne tikai ietves un betona teknes, bet pat tam laikam īpaši novatoriskie velosipēdistu celiņi.
1939. gada 10. maijā pieminekļa projektu apstiprina Ministru kabinets, un 1. jūlijā uzņēmēja Oto Metuma vadībā sākas pieminekļa virspamatu, postamenta un kāpņu izbūve. Celtniecības darbi noslēdzas 2. septembrī, kad tiek pabeigta pieminekļa uzstādīšana uz postamenta. Tomēr turpinās vēl zemes darbi, nolīdzinot jaunizveidoto pieminekļa laukumu.
1939. gada 8. septembrī piemineklis tiek atklāts. Tas novietots uz sešus metrus augsta, no Somijas sārtā granīta darināta postamenta, uz kura bronzas burtiem veidots uzraksts:
VIENOTI
LATVIJAI
Pieminekļa uzstādīšanai kopumā saziedoti 113 889,96 lati. Pats piemineklis izmaksāja 67 250 latus, bet pārējā summa izlietota tā apkārtnes labiekārtošanai, tostarp Atbrīvošanas alejas paplašināšanai, iepretī pilsētas valdes namam izveidojot pieminekļa uzstādīšanai nepieciešamo laukumu. Vislielākais ziedotājs bijusi Latgales Lauku pašvaldību apdrošināšanas savienība, kas laika gaitā tam atvēlējusi 44 000 latu. Ar ziedojumu listēm savākti 4245 lati, bet pārējos līdzekļus atvēlējušas Latgales pašvaldības.
1939. gada rudenī un nākamā gada pavasarī turpinās pieminekļa apstādījumu veidošana, kas norit Rīgas dārzu direktora Andreja Zeidaka uzraudzībā.
Kultūras fonds 1939. gadā K. Jansonam par Latgales Atbrīvošanas pieminekļa veidošanu piešķīra 1000 latu lielu prēmiju.
Jau pašā komunistiskās okupācijas sākumā okupācijas varas un vietējo kolaboracionistu organizēto demonstrāciju laikā izskanēja prasības pieminekli aizvākt. Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Rēzeknes apriņķa komiteja pilsētas valdei 8. augustā iesniedza rakstu, kurā, starp citu, bija norādīts: “Ieteicam nekavējoši (..) novākt pretim pilsētas valdei atrodošos, tā saucamo, “brīvības pieminekli”.” Ar 6. augustu datēto rakstu Nr. 52 bija parakstījis LK(b)P Rēzeknes pilsētas komitejas sekretārs M. Lifšics un loceklis V. Šnevels. Tomēr pilsētas vecākais un valde, kas vēl darbojās pirmsokupācijas laika sastāvā, atturējās no tūlītējas rīcības un vietējo komunistu iesniegto pieprasījumu nosūtīja Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamentam, bet tā norakstu Pieminekļu valdei un LK(b)P Centrālkomitejai Rīgā, pievienojot sekojošu pavadvēstuli: “Latvijas komunistiskās partijas Rēzeknes organizācijas komiteja ar savu 6. augusta rakstu ieteica novākt Latgales atbrīvošanas pieminekli (..). Atļaujos paskaidrot, ka piemineklis celts ar visas Latgales iedzīvotāju, pašvaldību un organizāciju ziedotiem līdzekļiem un tā nojaukšana arī prasīs zināmus izdevumus, kas pilsētas budžetā nav paredzēti. (..) Ievērojot teikto, lūdzu steidzoši dot norādījumus šī jautājuma nokārtošanai, kā arī paziņot, kur un kam nododama (..) atbrīvošanas pieminekļa statuja, ja tas būtu nojaucams.”
Uz šo rakstu Pašvaldību departaments atbildēja, ka “publisko pieminekļu jautājumu kārtos kompetentas iestādes valsts mērogā”. Arī LKP Centrālkomiteja paziņoja, ka bez tās lēmuma pieminekli nevar nojaukt.
Pēc kāda laika Rēzeknē ieradās okupācijas varasiestāžu jaunieceltais Pieminekļu valdes vadītājs Ulrihs Būcens, kas Latvijā bija iesūtīts no PSRS. Viņš Latgales atbrīvošanas pieminekli atzina par mākslas darbu, kas, viņaprāt, nebūtu nojaucams, bet tikai pārveidojams. Sakarā ar Būcena norādījumiem pilsētas vecākais P. Seļickis 29. augustā Pašvaldību departamentam nosūtīja rakstu, kurā informēja, ka “Latgales atbrīvošanas pieminekļa tēlu grupā atrodas arī jaunavas tēls, kurš rokās tura krustu. Tas izgatavots atsevišķi un jaunavas rokai vienkārši pieskrūvēts. Ievērojot daļas iedzīvotāju velēšanos, lūdzu atļaut minēto krustu noņemt. Pieminekļa kopskats caur to daudz nemainītos.” Pēc dažām dienām tika saņemta Pašvaldību departamenta atbilde, ka Pieminekļu valdei neesot iebildumu pret pieminekļa krusta un uzraksta “Vienoti Latvijai” noņemšanu.
Pēc minēto pieminekļa izmaiņu veikšanas šķita, ka situācija, vismaz pagaidām, ir atrisināta, taču oktobrī Rēzeknes pilsētas valdes sastāvs tika mainīts un par pilsētas vecāko tika iecelts LK(b)P Rēzeknes apriņķa komitejas loceklis Jezups Ungers, kas atkal atgriezās pie pieminekļa jautājuma. Naktī no 5. uz 6. novembri pieminekļa skulpturālā grupa ar traktora palīdzību tika nogāzta un daļēji sadauzīta, bet pēc tam dienā aizvesta uz pilsētas lopkautuves pagalmu.
Tomēr šķiet, ka Rēzeknes vietējo komunistu rīcība nav bijusi saskaņota ar okupācijas režīma centrālajām iestādēm. Kā, piemēram, savā 13. novembra vēstulē Rēzeknes pilsētas valdei norādījusi Izglītības tautas komisariāta Muzeju un Pieminekļu aizsardzības daļa, “notikušā patvaļīgā t.s. “Latgales atbrīvošanas pieminekļa” nogāšana un sabojāšana kvalificējama kā ļoti neapzinīgs un nekulturāls darbs, kuram varbūt ir arī provokatoriska nokrāsa un nodoms mest ēnu uz LPSR varas priekšzīmīgo organizētību. Tamdēļ pēc Muzeju un pieminekļu aizsardzības daļas ieskata šī lieta stingri izmeklējama un vainīgie saucami pie atbildības saskaņā ar likumu”.
Jau neilgi pēc tam Ungerns nozuda. Vēl pēc dažām dienām čekisti uz pilsētas valdi atnesa viņa rakstāmgalda atslēgas un pavēstīja, ka Ungerns esot devies “komandējumā”. Pilsētā paklīda arī baumas, ka viņa dzīvoklī esot veikta kratīšana.
Vācu okupācijas laikā tēlnieka K. Jansona vadībā piemineklis tika atjaunots un uzstādīts iepriekšējā vietā. Skulpturālo grupu, kas izrādījās stiprāk bojāta, nekā sākotnēji uzskatīts, restaurēja pats K. Jansons, pieaicinot metālkali Jāni Zibeni un profesionālu metinātāju. Pieminekļa uzstādīšanu veica Rēzeknes apriņķa būvkantoris inženiera Kārkliņa uzraudzībā. Burtus uzrakstam uz postamenta bija jāizgatavo no jauna, jo vecos lielinieki bija iznīcinājuši. Burtu piestiprināšanu veica Rēzeknes Valsts arodskola.
Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1943. gada 22. augustā.
Taču atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā, 1950. gada jūnija beigās, tas atkal tika nogāzts un iznīcināts. Tas tika paveikts saskaņā ar Rēzeknes pilsētas Izpildkomitejas 1950. gada 24. jūnija lēmumu Nr. 229, ar kuru tika atzīts, ka “statuja ir Ulmaņa buržuāziskā laika palieka” un ka, “atbalstot pilsētas darbaļaužu prasības”, tā novācama un tās vietā uzstādāma lielinieku vadoņa Vladimira Uļjanova, (labāk pazīstams ar savu pagrīdes palamu “Ļeņins”) statuja. Sēdē, kurā tika pieņemts šis lēmums, piedalījās seši cilvēki – Rēzeknes izpildkomitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Kuzņecovs, sekretāre G. Solovjova, locekļi Slastikovs, Domarjovs, Boroviks un pieaicinātais pilsētas komunālās saimniecības nodaļas vadītājs Solomatins.
Ļeņina statuja “Latgales Māras” vietā parādījās gan tikai 1965. gadā. Toties aizvākts okupācijas režīma simbols tika dažas dienas pēc Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas – 1991. gada 27. augustā.
Sākoties Atmodai, 1988. gada augusta sākumā tika izveidota iniciatīvas grupa pieminekļa atjaunošanai, kas uzsāka ziedojumu vākšanu. Lēmumu par pieminekļa atjaunošanu 1989. gada 13. martā pieņēma vēl toreizējās LPSR Ministru Padome, nosakot, ka no Rēzeknes pilsētas budžeta izpildē papildus gūtajiem līdzekļiem šim nolūkam atvēlami līdz 80 000 rubļu, bet “no republikas budžeta” – līdz 25 000 rubļu. Saskaņā ar datiem, ko sniedzis toreizējais Latvijas Mākslinieku savienības Latgales organizācijas valdes priekšsēdētāja Osvalds Zvejsalnieks, kurš vienlaikus bija “Latgales Māras” atjaunošanas sabiedriskās komisijas vadītājs pie Latvijas Tautas frontes (LTF) Rēzeknes nodaļas domes, uz 1989. gada oktobri pieminekļa atjaunošanai kopā ar ziedojumiem jau bija pieejami 200 000 rubļu.
Pieminekļa kopijas veidošana tika uzticēta K. Jansona dēlam tēlniekam Andrejam Jansonam, kurš savā darbnīcā Cēsīs, pieaicinot tēlnieku Induli Folkmani no Daugavpils, vēlreiz veidoja pieminekļa figurālo grupu mālā, pēc tam to atlejot ģipsī. Šoreiz skulptūra bronzā tika atlieta Tallinas uzņēmumā “Ars Monumental”. Savukārt granīta bloki postamentam izgatavoti Sanktpēterburgas uzņēmumā “Monumentaļskuļptura”, bet pieminekļa laukuma sagatavošanu veica ceļu būves uzņēmums “Vipinga”. Skulpturālās grupas centrālā tēla rokās esošā krusta apzeltīšanu uzņēmās katoļu baznīca.
Ņemot vērā inflāciju, kas sekoja PSRS sabrukumam, ar sākotnēji savāktajiem līdzekļiem nepietika, un pieminekļa atjaunošanas darbus ļāva pabeigt vienīgi pēdējā brīdī saņemtie 9000 ASV dolāru, ko saziedojuši trimdā dzīvojošie latvieši. Kopumā pieminekļa atjaunošanai tika saziedoti 318 000 rubļu, no valsts budžeta piešķiti 400 000 rubļu, bet trimdas latvieši saziedoja 14 000 dolāru.
Trešo reizi atjaunotais piemineklis tika atklāts 1992. gada 13. augustā. Atklāšanas ceremonijā cita starpā piedalījās arī “Māras” prototips V. Everte.
2020.gada pavasarī tika uzsākti vērienīgi pieminekļa apkārtnes labiekārtošanas darbi, kas uzticēti uzņēmumam “Ceļi un tilti”. Betona blokus, no kuriem sākotnēji veidota apmale, kas ietver laukumu ap pieminekli, paredzēts nomainīti pret pulēta granīta plāksnēm. Remontdarbu laikā plānots ierīkot jaunu laukuma drenāžas sistēmu, izveidot jaunu apgaismojuma sistēmu, kā arī atjaunot grants segumu un zālienu ap pieminekli. Tam kopumā atvēlēti 112 322 eiro.
Papildināts: 19.09.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 234. lpp.; Piemineklis un laiks: Materiālu krājums par Latgales
Atbrīvošanas pieminekli. Sast.: Vilčuka, I. Rēzekne: Latgales Kultūras centrs,
2017. 208 lpp.; Malahovskis, V. Kā tapa Latgales atbrīvošanas piemineklis. Mājas
Viesis, Nr. 18 (796), 19.09.-02.10.2024. 26.-29. lpp.; Latvis, Nr.
662, 30.11.1923.; Valdības Vēstnesis, Nr. 13, 16.01.1924.; Latvijas
Saule, Nr. 1 (13), 1924. gada janvāris; Ilustrētais Žurnāls, Nr. 12,
21.03.1924.; Zemnīka Bolss, Nr. 6, 25.06.1914.; Latvijas Kareivis,
Nr. 168, 27.07.1924.; Latvijas Kareivis,
Nr. 130, 12.06.1938.; Latvijas Kareivis,
Nr. 145, 02.07.1938.; Rēzeknes Ziņas,
Nr. 73, 23.09.1942.; Daugavas Vēstnesis,
Nr. 93, 20.04.1943.; Diena, Nr. 146,
08.08.1992.; lpr.gov.lv, 15.05.2020.; lakuga.lv, 06.09.2024.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru