Atrodas Iecavas Sila kapos.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Viktors Hasmanis. Pie kapa
tuvinieku uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne.
Vēsturiska atkāpe. Viktors Hasmanis dzimis 1892. gada 18. janvārī Lugažu
pagasta “Kalnaķeizaros” lauksaimnieka ģimenē. 1908. gadā beidzis Valkas
pilsētas skolu, pēc tam mācījies Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas
fakultātē.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas
armijā, ieskaitīts 350. Vidzemes kājnieku družīnā. 1915. gadā beidzis Gatčinas
praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, nosūtīts uz Rezerves latviešu
strēlnieku bataljonu. 1917. gada jūnijā pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu
strēlnieku pulku. 1917. gada oktobrī piešķirta poručika pakāpe. No novembra 1.
latviešu strēlnieku brigādes štābā sevišķu uzdevumu virsnieks. 1918. gada
janvārī ieskaitīts Daugavpils kara apriņķa rezervē, bet nedaudz vēlāk – 94.
sanitārajā transportā. Februārī atvaļināts, dzīvojis Valkā un vecāku mājās
Lugažu pagastā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada februārī virsleitnanta
pakāpē, dienējis 1.(4.) Valmieras kājnieku pulkā, vēlāk Austrumu frontes
rezerves bataljona komandieris, 4. Siguldas (vēlāk 6. Rīgas) kājnieku pulka
bataljona komandieris. Oktobrī paaugstināts par kapteini, piedalījies cīņās
pret bermontiešiem. No 1919. gada novembra virsnieks Instruktoru bataljonā.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10.
novembrī Torņakalnā kapteinis Hasmanis, “personiski vadīdams bataljonu, ieņēma
Šampētera muižu, kur ieguva 3 smagos un 2 vieglos ložmetējus; tad ar 2 rotām
uzbruka Dzegužkalna virzienā un saistīja šajā rajonā esošos ienaidnieka spēkus,
ieguva vairākus lielgabalus, ložmetējus u.c. trofejas, tā dodams iespēju 8.
Daugavpils kājnieku pulkam apiet Torņakalnu no rietumiem”.
1920. gada janvārī iecelts par Latvijas kara atašeju Igaunijā, bet no 1922.
gada arī Somijā ar rezidenci Tallinā. 1923. gadā kara atašejs Vācijā, tad
atgriezies aktīvajā dienestā. 1925. gadā bataljona komandiera v.i. 8.
Daugavpils kājnieku pulkā, vēlāk pulka saimniecības priekšnieks. 1926. gadā
beidzis virsnieku kursus, 1927. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1929.
gadā beidzis bataljona komandieru kursus. No 1932. gada bataljona komandieris,
štāba priekšnieks 5. Cēsu kājnieku pulkā, no tā pārcelts uz 2. Ventspils
kājnieku pulku. No 1939. gada novembra – 1. Liepājas kājnieku pulkā. Apbalvots
ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Viestura ordeni. Apbalvots arī ar
Igaunijas I šķiras 2. pakāpes Brīvības krustu.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada jūlijā slimības dēļ
atvaļināts. Pēc ģimenes deportēšanas uz PSRS 1941. gada jūnijā slēpies.
Nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis Gramzdas pagastā. 1944. gadā iecelta par
Liepājas aizsargu pulka komandieri.
Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada 20. maijā
apcietināts, ar tā dēvētās LPSR kara tribunāla lēmumu 1946. gadā notiesāts,
piespriežot 20 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Nosūtīts uz Komi APSR,
kur atradies ieslodzījumā Vorkutas un Intas koncentrācijas nometnēs. 1956. gadā
atbrīvots, nometināts Krievijas Krasnojarskas novadā Novoselovā. Pēc smagi
pārciestas slimības un operācijas 1963. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis
Iecavā. Miris 1984. gada 22. decembrī.
V. Hasmaņa vārds iegravēts vienā no stēlām, kas uzstādītas Valkas brāļu
kapos, pieminot ar novadu saistītos Lāčplēša Ordeņa kavalierus (sk.). Viņa
vārds iegravēts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta Igaunijas karavīru
memoriālajā baznīcā Tori.
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 188.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.;
Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 194.-195. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša
Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 270.-271.
lpp.; Cemety.lv.
