Drabešu pagasta Āraišu kapos LKOK Kārļa Penča individuāls apbedījums

Atrodas Drabešu pagasta Āraišu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Pencis. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Pencis dzimis 1885. gada 29. decembrī (1896. gada 10. janvārī pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila; vietām literatūrā, domājams, kļūdaini norādīts arī 11. janvāris) Lugažu pagasta Burgas muižas “Putrās” lauksaimnieka ģimenē. 1903. gadā beidzis Valkas pilsētas skolu, bet 1904. gadā – Valkas pilsētas skolas tautskolotāju kursus. 

1904. gada rudenī iestājies Krievijas armijā un nosūtīts uz Viļņas junkurskolu, ko beidzis 1906. gadā, iegūstot podporučika pakāpi, dienējis 18. strēlnieku pulkā Suvalkos. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā piedalījies kaujās pret Vācijas armiju Austrumprūsijā, vēlāk – Latvijā. 1916. gadā paaugstināts par poručiku, bet vēlāk tajā pašā gada piešķirta štābkapteiņa pakāpe. 1917. gada februārī pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku, rotas, vēlāk bataljona komandieris, pēc tam pulka saimniecības priekšnieks. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III šķiru. Pēc Krievijas armijas sabrukuma 1917. gada decembrī atvaļināts un atgriezies Latvijā, dzīvojis pie brāļa ģimenes Valkas apriņķī. 

1918. gada novembrī Valkā noorganizējis kaujas grupu cīņai pret tuvojošos lielinieku armiju. 27. novembrī iecelts par Valkas apriņķa apsardzības priekšnieku kapteiņa pakāpē, decembra beigās atkāpies uz Rīgu, saņēmis uzdevumu organizēt kareivju mobilizāciju Ventspilī. Vēlāk Liepājā kopā ar kapteini Ludvigu Bolšteinu organizējis brīvprātīgo nodaļu. 1919. gada februārī komandēts uz Ziemeļlatvijas rezerves bataljonu Tērbatā. 1919. gada maijā, kad bataljons pārdēvēts par 2. Cēsu kājnieku pulku, iecelts par tā komandiera palīgu, no augusta pulka komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 8. un 9. oktobrī, “kad bermontiešu pārspēks lauzās uz Rīgu, Pencis plašā frontē starp Baložu kapiem un Cenas muižu kopā ar savu pulku divas dienas izturēja ļoti niknas cīņas ar ienaidnieku, radīja tam smagus zaudējumus, atsita to, izjaukdams visus plānus straujā triecienā ieņemt Rīgu, tā atvieglodams blakus esošo vienību grūto stāvokli”. Pēc atkāpšanās pār Daugavu 10. novembrī pie Doles salas “sācis uzbrukumu un turpinājis ienaidnieku vajāšanu Zemgalē”. 

1919. gada 31. decembrī iecelts par 4. Zemgales divīzijas saimniecības priekšnieku, 1920. gada oktobrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 1922. gadā – par pulkvedi. No 1922. gada jūnija Zemgales divīzijas apgādības daļas priekšnieks, no augusta – intendants. 1938. gada janvārī atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru, Igaunijas Brīvības krusta II šķiras 3. pakāpi un Igaunijas Atbrīvošanās Kara piemiņas medaļu. 

Pēc atvaļināšanas dzīvojis Valkā, vēlāk Āraišos, kur 1971. gada 27. oktobrī miris. 

Kārļa Penča vārds iegravēts vienā no piemiņas stēlām ar Valkas novadu saistītajiem LKOK (sk.), kā arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta Igaunijas karavīru memoriālajā baznīcā Tori. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 393.-394. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 358. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 286. lpp.