Atrodas Rīgas Raiņa kapos.
Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Voldemārs Ozols. Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne ar Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu un keramikas medaljonu ar V. Ozola fotogrāfiju civilā.
Vēsturiska atkāpe. Voldemārs Ozols dzimis 1884. gada 17. oktobrī Krievijas Vitebskas guberņā Vidrejas latviešu kolonijā amatnieka ģimenē. Beidzis Rīgas Katrīnas II pilsētas skolu, no 1902. gada dzelzceļnieks. 1903. gadā iesaistījies sociāldemokrātiskajā kustībā.
1904. gadā iestājies Viļņas karaskolā, ko beidzis 1907. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Nosūtīts uz 8. Maskavas grenadieru pulku Tverā. 1910. gadā paaugstināts par poručiku un 1911. gadā iestājies Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, to beidzis 1914. gada maijā, piešķirta štābkapteiņa pakāpe un piekomandēts Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābam Tiflisā kā ģenerālštāba virsnieks. Pirmā pasaules kara sākumā no 1914. gada oktobra nosūtīts uz 4. Kaukāza korpusu, bet no 1915. gada jūnija dienējis 4. Turkestānas korpusā. Piedalījies kaujās pret turkiem un armēņu nacionālo vienību formēšanā. 1915. gadā paaugstināts par kapteini. Oktobrī pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divīzijas štāba priekšnieks. 1916. gada janvārī nosūtīts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, bet vēlāk pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu. 1916. gada decembrī iecelts par 2. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku. Piedalījies Ziemassvētku kaujās. 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna saindējies ar kaujas gāzēm. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas ievēlēts par Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas (Iskolastrela) priekšsēdētāju, jūlijā no šā amata atteicies. 1917. gada augustā paaugstināts par apakšpulkvedi. Apbalvots ar Staņislava ordeņa I, II, III un IV šķiru, Annas ordeņa II, III un IV šķiru, Vladimira ordeņa IV šķiru un Jura ordeņa IV šķiru.
1917. oktobrī armiju atstājis un devies uz Krieviju, dzīvojis Pleskavā, vēlāk – Zujevā Vitebskas guberņā.
1918. gada decembrī atgriezies Latvijā, 1919. gada janvārī Liepājā apcietināts un nosūtīts uz Igauniju, kur atradies ieslodzījumā trīs mēnešus. Atbrīvots pēc Igaunijas armijas virspavēlnieka Johana Laidonera iejaukšanās. 1919. gada martā iestājies Igaunijas armijā, kā sevišķu uzdevumu virsnieks piekomandēts 2. divīzijai Tērbatā, pie kā tika formētas Ziemeļlatvijas brigādes daļas. Sākoties karadarbībai pie Apes, iecelts par apvienoto latviešu un igauņu spēku (Alūksnes grupas) štāba priekšnieku. Šajā amatā darbodamies, būtiski sekmējis uzvaras pār lieliniekiem, kā arī pār landesvēru un dzelzsdivīziju Cēsu kaujās.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 31. martā Ozols “personiski piedalījās kaujā pret lieliniekiem kopā ar igauņu bruņuvilcienu, kas no Korvas uzbruka Alsviķu stacijas virzienā. Visu dienu atrazdamies spēcīgā artilērijas un ložmetēju apšaudē, vadīja vilciena kaujas darbību, kritiskā brīdī, artilērijas uguni koriģēdams, izglāba pulka kaujas kolonnu, kas pie Jaunās muižas bija nokļuvusi krustugunī. Pēc tam ar vilcienu izlauzās līdz Alsviķu stacijai, izraisīja apjukumu un palīdzēja ieņemt nocietināto Rezakas muižu un Māriņkalnu.”
Pēc Cēsu kaujām, izraisoties konfliktam ar toreizējo Ulmaņa valdību, Ozols atkal devies uz Igauniju, taču bermontiešu uzbrukuma dienās atgriezies Latvijā. 1919. gada 10. oktobrī ieskaitīts Latvijas armijā pulkveža-leitnanta pakāpē, no 19. oktobra Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas priekšnieks, no 27. decembra atkal nosūtīts Igaunijas virspavēlnieka rīcībā un drīzumā atvaļināts. No 1920. gada februāra Lietuvas armijas konsultants, bet rudenī iecelts par frontes pavēlnieka štāba priekšnieka vietnieku. 1921. gada vidū atvaļināts un atgriezies dzimtenē. Nomājis Lielplatones muižas kulturālo centru, lauksaimnieks, vēlāk revidents Valsts linu monopola nodaļā. Publicējis vairākus rakstus par savu darbību brīvības cīņu laikā un ar to saistītajiem politiskajiem notikumiem. No 1925. gada līdz 1934. gadam partijas “Darba savienība” biedrs, laikrakstu “Tautas Sociālists” (no 1930. līdz 1931. gadam) un “Tautas Vienība” (no 1933. līdz 1934. gadam) redaktors, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības un Brīvības cīnītāju biedrības “Leģions” vadītājs.
1934. gada 6. maijā sakarā ar politisko darbību apcietināts, ievietots Rīgas Centrālcietumā. 1935. gada 8. jūnijā izraidīts no Latvijas, apmeties uz dzīvi Lietuvā Telšos. 1936. gadā devies uz Spāniju, no novembra piedalījies Spānijas pilsoņu karā kā militārais speciālists republikāņu armijā, štāba aizmugures apmācības daļas priekšnieks, piešķirta ģenerāļa pakāpe. Spānijā palicis līdz 1937. gadam, kad aizbraucis uz Franciju. 1939. gada aprīlī Ozolam atņemta Latvijas pilsonība. Nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies franču pretošanās kustībā. Domājams, bijis saistīts ar komunistu slepenajiem dienestiem. 1945. gada jūnijā atgriezies PSRS okupētajā Latvijā, pasniedzējs Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Miris 1949. gada 5. jūnijā Rīgā (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kā nāves datums, domājams, kļūdaini norādīts 12. jūlijs).
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 383.-384.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 352.-353. lpp.; Cemety.lv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru