Atrodas Cēsu Meža kapos.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Ešmits. Pie kapa tuvinieku uzstādīts piemineklis – rupji apstrādāta neregulāras formas granīta plāksne, kurā iekalts teksts:
TĒLNIEKS FRICIS EŠMITS
1892 1972
Virs teksta piemineklī iestrādāts paša F. Ešmita darināts metāla cilnis, kurā attēlots sievietes pliknis.
Norādes par F. Ešmita apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav.
Vēsturiska atkāpe. Fricis Ešmits (Ešmidts) dzimis 1892. gada 15. jūlijā kādreizējā Rozēnu pagasta Veclīciemu mājās zemkopja ģimenē kā trīspadsmitais bērns. Mācījies Vīķu pagastskolā un Alojas draudzes skolā. Pēc tam mācības turpinājis Valmieras pilsētas skolā, kur apguvis zīmēšanu pie Teodora Ūdera, kas ieteicis kļūt par mākslinieku. Pilsētas skolu nav pabeidzis, jo bija jāatgriežas strādāt tēva saimniecībā.
1914. gada janvārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 95. Krasnojarskas kājnieku pulkā, pēc tam 271. Krasnoseļskas kājnieku pulkā. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās pret vāciešiem. 1915. gada februārī pie Marijampoles smagi ievainots kaklā, pēc izveseļošanās invaliditātes dēļ demobilizēts.
Latvijas armijā iestājies 1919. gada 16. martā Pērnavā, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies Ziemeļvidzemes atbrīvošanā no lieliniekiem, kā arī pulka turpmākajās cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. gada februārī pie Zilupes ievainots un atvaļināts. Sasniedzis virsnieka vietnieka pakāpi.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 19. aprīlī Ziemeļvidzemē kaujā pie Mencas muižas, “kad lielinieku viesuļuguns piespieda mūsu rotas atkāpties no Melnupes krastiem uz Saru muižu un neliela lielinieku vienība jau šķērsoja tiltu, [dižkareivis] Ešmits ar savu nodaļu devās prettriecienā, aizdzina ienaidnieku atpakaļ pāri tiltam, tā dodams iespēju mūsējiem sakārtoties un atgūt agrākās pozīcijas”.
Pēc atvaļināšanas zemkopis Rozēnu pagasta “Veclīciemos”. 1921. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācījies Konstantīna Rončevska Tēlniecības meistardarbnīcā. Akadēmiju beidzis 1932. gadā ar diplomdarbu “Kurbada cīņa ar raganu”. No 1932. līdz 1935. gadam apguvis marmora apstrādes tehniku Lietišķās tēlniecības darbnīcā, bet Kārļa Jansona darbnīcā Cēsīs praktizējies granīta apstrādē. Kopš 1930 piedalās izstādēs.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā no 1948. līdz 1950. gadam tēlniecības darbnīcas vadītājs Liepājas daiļamatniecības vidusskolā. No darba atlaists okupācijas režīmam nevēlamas biogrāfijas dēļ. K. Jansona aicināts, pārcēlies uz Cēsīm un apmeties agrākajā Bundes pirts mājā Rīgas ielā 41a, kur mitinājās mazā istabiņā un strādāja par bruģakmeņu smalcinātāju. Ar laiku iekārtojis nelielu darbnīcu, kur darināja darbus ģipsī, dedzinātā mālā, plastilīnā un piedalījās ar tiem Cēsu mākslinieku kopas rīkotajās izstādēs. Darinājis kapa pieminekļus. Kopš 1961. gada Mākslinieku savienības biedrs. Miris 1972. gada 26. decembrī Cēsīs.
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 147. lpp.; Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940. Rīga: Zinātne, 1986. 293. lpp.; Letonika.lv; Cemety.lv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru