Carnikavas kapos simbolisks LKOK Kristapa Upelnieka apbedījums

Atrodas Carnikavas kapos. 

Priežu dzimtas kapos piemineklī, kas uzstādīts viņa dzīvesbiedrei Annai Elfrīdai Upelniecei (dzimušai Priedei), iekalts arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Kristapa Upelnieka vārds. No melna granīta darinātajā kapakmenī iestrādāti divi keramikas medaljoni attiecīgi ar abu laulāto portretiem. 

Vēsturiska atkāpe. Kristaps Krišs Upelnieks dzimis 1891. gada 24. jūnijā Saukas pagasta "Klūgu mājās" laukstrādnieku (vēlāk graudnieki un rentnieki) ģimenē. Bērnību pavadījis Saukas un Biržu pagastos. 1901. gadā sācis apmeklēt Saukas pagastskolu, bet 1902. gadā pārgājis uz Biržu pamatskolu, ko beidzis 1907. gada pavasarī. 1911. gadā beidzis Jēkabpils pilsētas skolu. Tā paša gada pavasarī izturējis pārbaudījumu tautskolotāja tiesību iegūšanai, bet rudenī Pēterburgas mācību apgabala pārbaudījumu komisijā ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikas specialitātē. No 1911. līdz 1912. gadam strādājis Pēterburgā, bet pēc tam līdz 1914. gadam – par skolotāju Zasas un Sērenes pagastos. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā, 335. lauka hospitāļa sastāvā dienējis Dienvidpolijā un Galīcijā. Pēc tam pārcelts uz 132. kājnieku rezerves bataljonu. 1915. gadā komandēts uz Kijevas praporščiku skolu, pēc kuras beigšanas 1916. gadā ieguvis praporščika dienesta pakāpi un iedalīts 185. rezerves kājnieku pulkā. Tanī pašā gadā nosūtīts uz 1. ložmetēju rezerves pulku Oranienbaumā, beidzis ložmetējnieku kursus un pēc paša lūguma 3. oktobrī pārcelts uz latviešu strēlnieku Rezerves bataljonu. 1917. gada 16. jūnijā ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas. Par piedalīšanos šajās kaujās saņēmis Jura krusta IV šķiru, paaugstināts par podporučiku un vēlāk poručiku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1917. gadā no 19. līdz 20. augustam pie Mazās Juglas Skriptas māju tuvumā ar savu ložmetēju vadu atsita vairākkārtējus vāciešu uzbrukumus, tika ievainots un kontuzēts, taču neatstāja ierindu”. 

1917. gada decembrī demobilizēts un 1918.gada aprīlī, lai izvairītos no iespējamām vācu represijām, kas viņam draudēja kā bijušajam latviešu strēlnieku pulku virsniekam, Upelnieks atstāja Latviju un devās uz Vladivostoku. 1918. gada maijā kopā ar dažiem citiem bijušajiem latviešu strēlnieku virsniekiem dodas uz Šanhaju, kur sācis strādāt par ierēdni kādā amerikāņu firmā, bet vēlāk pārgājis “Russo-Asiatic Bank” dienestā. 1919. gada 15. septembrī, atsaucoties Latvijas pagaidu valdības aicinājumam, atstāj Šanhaju, lai pa maršrutu Honkonga-Singapūra-Kolombo-Sueca-Portsaida-Marseļa-Parīze-Londona-Halle-Kopenhāgena-Helsinki-Tallina atgrieztos Latvijā, kur ieradies 1919. gada 21. novembrī. 

Jau divas dienas vēlāk, 23.novembrī, brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Ieskaitīts 5. Cēsu kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Latgales frontē. 1920. gadā paaugstināts par kapteini. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (Nr.993). 

1920. gadā pārcelts uz Armijas Virspavēlnieka štābu, kur iecelts par Organizatoriskās nodaļas priekšnieka palīgu, bet vēlāk bijis Galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Bijis žurnāla “Aizsargs” pirmais redaktors. 1923. gadā štatu samazināšanas dēļ demobilizēts. 

1928. gada maijā iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā, kļūdams par vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni pasu nodaļā. 1929. gada janvārī iecelts par Liepājas prefekta palīgu. Pēc šī amata likvidācijas 1932. gada aprīlī atkal atgriežas Iekšlietu ministrijas dienestā un tiek iecelts par Rīgas prefektūras 4. iecirkņa priekšnieku, pēc tam – par Tukuma-Talsu apriņķa 2. policijas iecirkņa priekšnieku. No 1935. gada 1. jūlija Rīgas apriņķa 1. policijas iecirkņa priekšnieks. Pēc Iekšlietu ministrijas dienesta atstāšanas strādājis par Valsts kontroles revidentu. 

Atrazdamies Latvijas armijas dienestā, atsācis izglītošanos – 1920. gadā apmeklējis Izglītības ministrijas Skolu departamenta rīkotos karavīru-hospitantu kursus un ieguvis vidusskolas gatavības apliecību. Tajā pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, taču 1922. gadā dienesta apstākļu dēļ mācības bija spiests pārtraukt. 1931. gadā beidzis Rīgas komercinstitūtu. 1932. gadā studējis Vācijā Manheimas tirdzniecības augstskolā, bet tā paša gada rudenī atkal iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru beidzis 1937. gadā, iegūdams Cand. oec. grādu. Ar 1937. gada 3. novembra lēmumu atstāts pie Latvijas Universitātes Tautsaimniecības politikas katedras, lai gatavotos zinātniskajam darbam. 

1934. un 1935.gadā piedalījies Latvijas Universitātes izsludinātajos zinātnisko darbu konkursos, iegūstot pirmās godalgas ar darbiem “Kurzemes lauksaimniecība hercoga Jēkaba laikā” (publicēts – Lauksaimniecības Mēnešraksts, Nr. 1, 1935. gada janvāris, 1.-34. lpp.) un “Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem” (publicēts – Tieslietu Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 2, 1936. gada februāris, 225.-315. lpp.; Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. Rīga: Valters un Rapa, 1938. 174 lpp.). Pēdējais darbs 1936. gada 8. martā apbalvots arī ar Krišjāņa Barona prēmiju. Bez minētajiem publicēti arī vairāki citi K. Upelnieka zinātniskie darbi – Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII g. simtenī. Liepāja : Ģenerālkomisijā pie J. Rove, bij. "Leta", 1930. 93 lpp.; Vekseļu nolikums: Saeimas kodifikācijas nodaļas 1932. gada izdevums ar Latvijas Senāta civilā un kriminālā kasacijas departamentu paskaidrojumiem. Rīga : P. Mantnieka kartografiskais institūts, 1933. 152. lpp. 

Sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, Upelnieks 1941. gada vasarā organizē nacionālo partizānu grupas Skrīveru, Kokneses un Pļaviņu rajonā. Vēlāk iestājies policijas dienestā Rīgā. Jau 1942. gadā Upelnieks darbojas nacionālajā pretestības kustībā. Viņa vadībā izveidojas nelegāla latviešu virsnieku organizācija. Pēc Latvijas Centrālās padomes nodibināšanās Upelnieks kļūst par tās Militārās komisijas faktisko vadītāju, bet vēlāk – par Kureļa grupas štāba priekšnieku. Viņš ir šīs grupas ideologs un faktiskais organizators. 1944. gada 14. novembrī kopā ar visu Kureļa grupas štābu tiek arestēts. 19. novembrī XVI SS un policijas tiesa Liepājā viņam un vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem piespriež nāvessodu nošaujot, ko izpilda 20. novembra naktī. 

LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kļūdaini norādīts, ka Upelnieks apbedīts Carnikavas kapos, lai gan patiesā viņa atdusas vieta nav zināma. Nošautajiem Kureļa grupas štāba virsniekiem iekārtota piemiņas vieta Liepājas Karaostā (sk.). Upelnieka vārds iekalts arī Viesītē uzstādītajā piemiņas stēlā ar kādreizējo Viesītes novadu saistītajiem LKOK (sk.) un Kureļa grupai veltītajam piemiņas akmenim Srīveros (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 535.-536. lpp.; Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome – LCP: Latviešu nacionālā pretestības kustība (1943-1945). Upsala: LCP, 1994. 267.-268. lpp.; Andersons, E. Kurelieši. Literatūra un Māksla, Nr. 21, 02.06.1990. 12.-13., 15.lpp.; Jēkabsons, Ē. Kureliešu traģiskie likteņi. Latviešu Strēlnieks, Nr. 1 (24), 1992. gada janvāris, 10.-11. lpp.