Atrodas Rīgas-Valmieras šosejas malā labajā pusē pirms iebraukšanas Raganā.
Atklāts 2006. gada 4. jūlijā. Piemiņas zīmes idejas autors ir fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, bet pašu pieminekli no četras tonnas smaga laukakmens darinājis tēlnieks Ģirts Burvis. Rupji apstrādātajā laukakmenī iestrādātas divas iegarenas granīta plāksnes, kurās iekalts teksts:
PAR TĒVZEMI KRITUŠIEM NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM
PRET SARKANĀS ARMIJAS UN ČEKISTU DAĻĀM
RAGANA 1941. GADA 4. JŪLIJĀ
PASNIEDZ MAN ZOBENU, JAUNAVA
TĒVZEMES ASINĪM SKĀRTU,
IESVAIDĪTS NĀVEI, LAI IZCĒRTU
LATVIJAI DZĪVĪBAS VĀRTUS… ANDREJS
EGLĪTIS
Pieminekļa uzstādīšanu finansējušas toreizējās Inčukalna, Sējas un Krimuldas pagastu pašvaldības.
Vēsturiska atkāpe. Tā dēvētā Raganas kauja notika naktī uz 1941. gada 4. jūliju starp leitnanta Visvalža Brūniņa komandēto nacionālo partizānu grupu un LPSR Iekšlietu tautas komisariāta operatīvās grupas kaujiniekiem, kas pēcpusdienā bija ieradušies Sējas pagastā, lai noskaidrotu situāciju un sākuši terorizēt apkārtnes iedzīvotājus.
Atsaucoties vietējo partizānu lūgumam pēc palīdzības, grupa Krimuldas un Inčukalna partizānu, kuru vidū bija arī dezertējušie 24. teritoriālā korpusa karavīri, 3. jūlija vakarā devās uz Sējas pagastu. Aptuveni 30 partizāni izvietojās slēpnī pie Straupes šosejas iepretim Engelhartes muižas ceļa galam uz Voltrāmu māju zemes. Kad slēpnim tuvojās lielinieku vienība vairākos kravas spēkratos, partizāni uz tiem atklāja uguni, kas sākotnēji izraisīja pretinieku apjumu, un tie, ciešot zaudējumus, atkāpās. Taču, nonākuši aizsegā, lielinieki izvērsās ķēdēs un, vairāku smago ložmetēju atbalstīti, uzsāka pretuzbrukumu.
Partizāni, kuru rīcībā bija tikai ne visai labā kārtībā esošas šautenes un viena patšautene, neizturēja lielinieku pārspēku un bija spiesti atkāpties, kaujas laukā atstājot astoņus kritušos.
Saskaņā ar tā laika preses publikācijām un norādēm kritušo apbedījuma vietā – Inčukalna Vecajos kapos (sk.) – kaujā krita kareivji Jānis Minkevičš, Juris Ķelmers, Kārlis Gausens, kaprālis Jānis Tomašūns, kareivis Jānis Kurpnieks, rezerves leitnants Visvaldis Brūniņš, kaprālis Haralds Grindulis un Raganas aptiekāra dēls, students Pēteris Praškevičs. Tajā pašā laikā vēsturnieks Uldis Neiburgs starp kritušajiem min Vili Vīburgu, taču nenorāda Haraldu Grinduli. Savukārt Kārļa Gausena uzvārds saskaņā ar U. Neiburgu ir “Gansons”.
Kaujas laikā tika ievainots arī 17 gadus vecais Rēzeknes vidusskolas audzēknis Jānis Porietis, kuru čekisti sagūstīja un pēc spīdzināšanas vēlāk pie Stalbes muižas noslepkavoja.
Precīzu ziņu par zaudējumiem, kurus Raganas kaujā cieta lielinieki, nav, taču saskaņā ar Voltrāmu māju iedzīvotājas Maijas Vijcieps vēlāk stāstīto “kritušie krievi gulēja mūsu rudzu laukā vairākas dienas, tad māte lūdza tēvu, lai apbedī. Tēvs aizjūdzis zirgu un salicis kritušos ratos – bijuši kādi septiņi vai astoņi – un aizvedis uz Ziemeļu kapiem”. Savukārt Inčukalna partizānu komandieris Maksis Cālītis gadu pēc kaujas rakstījis, ka daļa lielinieku, kas krituši pašā kaujas sākumā, palikuši automašīnās, un domājams, ka tos lielinieki pēc kaujas aizveduši sev līdz un apglabājuši paši.
Kritušie partizāni apglabāti Inčukalna Vecajos kapos (sk.), bet vēlāk noslepkavotais J. Porietis – Straupes pagasta Pārupes kapos (sk.).
Vēl nacistiskās okupācijas laikā Raganas kaujas vietā stādīti astoņi ozoliņi, kas katrs veltīts vienam no kritušajiem. Šobrīd no šiem ozoliem saglabājušies tikai trīs.
Papildināts: 08.07.2021.
Avoti: Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 163. lpp.; Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 33.-34. lpp.; Tēvija, Nr. 37, 12.08.1941; Tēvija, Nr. 163, 18.07.1942.; Laikmets, Nr. 31, 26.07.1944.; Latvija Amerikā, Nr. 28/29, 15.07.2006.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru