Atrodas Salgales pagastā Jelgavas–Iecavas ceļa malā pie
bijušajām Vareļu mājām. GPS 56.759815, 23.932246
Līdzekļu vākšana pieminekļa celtniecībai tika uzsākta vēl
1928. gadā, bet 1930. gadā ar pašu Kara skolas kadetu spēkiem tika izveidots
mākslīgais zemes uzbērums, uz kura bija iecerēts pieminekli uzstādīt. Tomēr
nākamajā gadā darbi apsīka un aktīvi atsākās tikai 1934. gadā. Piemineklis
atklāts 1935. gada 20. maijā, atzīmējot Latvijas Kara skolas pirmā izlaiduma
15. gadadienu. Piramīdveida piemineklis, kas apšūts ar šūnakmens plāksnēm,
veidots pēc Neatkarības kara dalībnieka mākslinieka Jāņa Borkovska (vēlāk Zemgala) meta. Tā
priekšpusē piestiprināta smilšakmens plāksne, kurā iegravēts teksts:
PAR LATVIJAS
NEATKARĪBU
1919. G. KRITUŠIE
KADETI:
PALMS, OTTO IRBE,
JŪLIJS
PALMS, PAULS RUTKIS,
JĀNIS
DĒLIŅŠ, JĀNIS BOMS,
OLĢERTS
PELŠE, PĒTERIS KOLIŅŠ, EVALDS
ERDMANS, ANSIS LĀCIS, NIKOLAJS
SKALDE, GUSTAVS BEĻINKA,
GUSTAVS
SKUDRULS, VERNERS DZELZKALNS,
ROBERTS
Foto: Latvijas Kara skola, 21
Oriģinālā plāksne ar kritušo kadetu vārdiem, kas, pieminekli saspridzinot, sabojāta.
KARA SKOLA
Foto: 12.06.2022., Māris Jurciņš
Pieminekļa ziemeļu pusē cilnis, kurā atveidota Kara
skolas pirmā krūšu nozīme, bet dienvidu pusē – cilnis ar vēlāk ieviesto Kara
skolas krūšu nozīmi.
Foto: 12.06.2022., Māris Jurciņš
Piemineklis celts uz trīs metrus augsta mākslīga zemes
uzbēruma un priekšpusē pie tā ved uzejas kāpnes ar 20 pakāpieniem.
Foto: 12.06.2022., Māris Jurciņš
Pieminekļa
pakājē uzstādīti četri masīvi šūnakmens soli.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā piemineklis
uzspridzināts. Par pieminekļa iznīcināšanas laiku un apstākļiem īstas
skaidrības nav. Saskaņā ar vienu no versijām, tas gājis bojā jau 1944. gadā,
kad to sašāvis padomju tanks, kura apkalpe pieminekli noturējusi par dzotu.
Saskaņā ar otru versiju tas uzspridzināts tā paša gada rudenī, izmantojot
atmīnēšanas laikā apkārtnes laukos savāktās mīnas. Kā pieminekļa iznīcināšanas
laiks minēts arī 1951. gads. Visbeidzot, pastāv arī versija, ka piecdesmito
gadu vidū to saspridzinājuši Lielupes ledus spridzinātāji.
Lismanis par ticamāko uzskata otro versiju, kurai
pieslejas arī vēsturnieks Andris Tomašūns. Viņam par to savulaik stāstījis
Latvijas Universitātes vēstures pasniedzējs Igors Greitjānis, kuru pašu 1944.
gada rudenī komunistiskās okupācijas varasiestādes kā puiku mobilizējušas
atmīnētājos. Zēnu savāktās mīnas esot saliktas apkārt piemineklim un pēc tam
uzspridzinātas. Par to stāsta arī citi vietējie iedzīvotāji, kuru liecības
vācis pieminekļa atjaunošanas iniciators Laimonis Zalcmanis. Savukārt Ozolnieku
novada muzeja krājuma glabātājs Aigars Stillers min pat konkrētu pieminekļa
iznīcināšanas datumu – 1944. gada 17. septembri. Zalcmanis viņam stāstījis, ka
“spridzekļu bija daudz. Aiz pieminekļa bija ierakums, kurā salika aptuveni 50
ha platībā savāktos lādiņus. Uguni pielaida padomju sapieri, saucot: “Jāuzrauj
gausā tas fašistu bunkurs!” Viņi uz pieminekļa bija pamanījuši ugunskrusta
zīmi, kuru noturēja par fašisma simbolu. Sprādziens bija ļoti spēcīgs.”
Saspridzinātā pieminekļa fragmenti netika aizvākti un
visu komunistiskās okupācijas laiku palika mētājoties ap zemes uzbērumu, uz
kura savulaik piemineklis bija atradies.
Sākoties Atmodai, piemineklis atjaunots. Tā betona
pamatus ielēja jau 1989. gadā, bet būvniecības darbi turpinājās līdz nākamā
gada vasarai. Taču atjaunotā pieminekļa svinīgā atklāšana notika 1990. gada 17.
novembrī.
Pieminekļa atjaunošanas projektu pēc toreizējās
kopsaimniecības (kolhoza) “Draudzība” pasūtījuma izstrādājis arhitekts Gunārs
Heimanis, bet dienvidu puses cilni ar kara skolas krūšu nozīmi darinājusi
tēlniece Rasma Kalniņa–Grīnberga. Būvdarbus vadīja jau pieminētais pieminekļa
atjaunošanas iniciators un zemes ierīkotājs Laimonis Zalcmanis. Atjaunošanas
darbos piedalījies arī inženieris Edmunds Krūms.
Atšķirībā no oriģinālā pieminekļa, atjaunotajā monumentā
izmantotas Sāmsalas (Sāremas) dolomīta plāksnes, lai gan tajā iestrādātas arī atsevišķas
oriģinālās detaļas (plāksne ar iegravēto uzrakstu “KARA SKOLA” un ziemeļu puses
cilnis). Saspridzinātās plāksnes fragmenti ar kritušo kadetu vārtiem novietoti
uz paaugstinājuma atjaunotā pieminekļa pakājē blakus uzejas kāpnēm.
Foto: 12.06.2022., Māris Jurciņš
Būvniecības laikā piemineklis naktīs ticis apsargāts,
bažījoties, ka PSRS okupācijas karaspēks to atkal var uzspridzināt.
2013. gada rudenī piemineklis atkārtoti restaurēts par
Ozolnieku novada pašvaldības un Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem. Darbus veicis
restaurators Ivo Graudums saskaņā ar Edgara Purviņa izstrādāto pieminekļa
restaurācijas darbu metodiku. Restaurācijas laikā veikta pieminekļa virsmas un
solu vispārēja attīrīšana, bojāto šuvju atjaunošana, kodolmūra remonts, bojāto
apšuvuma plākšņu nomaiņa un aizsargapstrāde.
No 2010. gada 16. oktobra piemineklis iekļauts valsts aizsargājamo kultūras
pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa
aizsardzības uzskaites numurs 8731).
Vēsturiska atkāpe. Pēc Cēsu kaujām, 1919. gada jūlijā
dibinoties vienotai Latvijas armijai, tās vadība ķērās pie virsnieku kadru
papildināšanas un izlēma dibināt divas karaskolas – Kājnieku kara skolu un
Artilērijas kara skolu. Kadetu pieteikšanās tika izsludināta, sākot ar 13.
septembri, bet mācības bija paredzēts sākt 7. oktobrī. Taču šo ieceri pārtrauca
Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Jau 9. oktobrī Kara skola saņēma pavēli
izveidot no kadetiem divas kaujas rotas un iesaistīties pilsētas aizsardzībā.
Kara skolas kadeti līdz Pārdaugavas atbrīvošanai 11. novembrī cīņas aizvadīja,
atrodoties Daugavmalas aizsardzības pozīcijās. Pēc Pārdaugavas atbrīvošanas
Kara skolas vienības, kas bija uzsākušas bermontiešu vajāšanu pa Jelgavas
šoseju, saņēma pavēli atgriezties savā novietnē Rīgā.
Taču, bermontiešiem ieņemot aizstāvēšanās pozīcijas
Lielupes–Iecavas līnijā, armijas vadība izlēma kadetus atkal iesaistīt aktīvajā
karadarbībā, un 16. novembrī Kara skola saņēma pavēli stāties Vidzemes
divīzijas komandiera rīcībā.
Kara skolas personālsastāvs uz to brīdi bija pieaudzis
līdz 265 kadetiem un 11 virsniekiem. Šie spēki, sadalīti divās rotās un
ložmetēju komandā, 16. novembra vakarā izgāja uz fronti.
Kara skola no Vidzemes divīzijas saņēma pavēli forsēt
Lielupi pa kreisi no Jelgavas šosejas un doties Kroņvircavas–Lielvircavas
virzienā, bet pēc tam kopā ar 4. Valmieras kājnieku pulku nogriezt bermontiešu
atkāpšanos no Jelgavas pa Šauļu dzelzceļa līniju.
Uzdevuma izpildi Kara skola sāka ar izlūkošanu Vareļu un
Katrīnas muižas virzienā, kas bija uzticēta 1. rotas II vadam virsleitnanta
Reinholda Veckalniņa vadībā. 17. novembra vakarā kadetiem izdevās ieņemt
Vareļus. Veckalniņa vienības kreisajā flangā darbojās 2. rotas I vads kadeta
seržanta Lukstiņa vadībā, kas ieņēma Garozas muižu. Lukstiņa vienība arī
mēģināja forsēt Lielupi, taču pretinieka spēcīgās pretdarbības dēļ bija spiesta
atiet atkal labajā krastā. Tādējādi Veckalniņa vienība palika izvirzīta tālu uz
priekšu, kamēr pārējās kara skolas vienības joprojām atradās Lielupes labajā
krastā.
18. novembrī, kad Latvijas armijas vadība bija iecerējusi
atbrīvot Jelgavu, bermontieši visā frontē uzsāka pretuzbrukumu, piespiežot
kadetus atstāt Vareļus un atiet uz Garozas muižu. Atkāpšanās laikā izcēlās
panika, un liela daļa kadetu izklīda. Kārtību izdevās atjaunot tikai pozīcijās
pie Stelpēm netālu no Garozas kroga. Šīs pozīcijas kadeti noturēja lūdz
pusnaktij, bet pēc tam atkāpās uz Dāvjiem, kurus aizstāvēja 5. Cēsu kājnieku
pulka vienības.
Vareļu kaujā Kara skolas Veckalniņa vienība, kurā bija 58
vīri, zaudēja 12 kritušus kadetus, septiņi tika ievainoti un evakuēti, bet vēl
seši, neskatoties uz ievainojumiem, palika ierindā.
Pēc Jelgavas ieņemšanas 21. novembrī Kara skolai bija
jāuzņemas garnizona dienests atbrīvotajā pilsētā, bet 30. novembrī Kara skola
atgriezās Rīgā, lai kadeti beidzot varētu ķerties pie mācībām. Tās tika
uzsāktas jau 1. decembrī, kas turpmāk kļuva par oficiālo Kara skolas
dibināšanas dienu.
Kopumā Kara skola cīņās ar bermontiešiem zaudēja 14
kritušos. Līdz ar tiem 12 kadetiem, kas krita pie Vareļiem, vēl divi kadeti
krita jau aizstāvēšanās pozīcijās Daugavmalā. Jāpiezīmē, ka par kritušiem tiek
skaitīti arī tie kadeti, kas mira vēlāk no kaujā gūtajiem ievainojumiem, kā arī
tie, kurus bermontieši nošāva pēc saņemšanas gūstā.
Pauls Palms no ievainojumiem, kurus guva 18. novembrī pie
Vareļu mājām, 30.novembrī mira Jelgavas slimnīcā. Viņš kopā ar 18. novembrī
kritušo brālēnu Otto Palmu apbedīts Pededzes pagasta Kalnapededzē Akmeņdruvu
māju kapos (sk.).
Vareļu kaujas laikā gūstā krita Oļģerts Boms, Pēteris
Pelše, Ansis Erdmanis, Evalds Koliņš (Kalniņš) un Gustavs Skalde. Erdmanis un
Koliņš tika nošauti uz vietas, Bomu un Pelši nogādāja Klaipēdā, kur viņi,
domājams, miruši, bet Skaldi bermontieši bēgot atstājuši Jelgavā, un vēlāk (12.
decembrī) viņš nomiris Latgales divīzijas lazaretē un apbedīts Liepājas Līvas
kapos (sk.).
Gustavs Beļinka tika ievainots Rīgā Daugavmalā 9.
novembrī un 11. novembrī mira Kara slimnīcā, apglabāts Talsu Vecajos pilsētas
kapos (sk.).
Savukārt Dēliņš Jānis tika smagi ievainots 22. oktobrī,
atrodoties novērošanas postenī Daugavmalā, un 27. oktobrī mira pilsētas
slimnīcā, apglabāts Rīgas brāļu kapos.
18. novembrī pie Vareļiem kritušais Jānis Rutkis
apglabāts Bērzaunes pagasta Grostonas pareizticīgo kapos (sk.).
Starp 14 kritušajiem kadetiem, kuru vārdi iemūžināti
piemineklī pie Vareļiem, nav minēts kadets Aleksandrs Akmentiņš, kurš 1919.
gada 8. oktobrī kritis bermontiešu gūstā un noslepkavots. Viņa vārds iekalts
piemiņas plāksnē Latvijas Atbrīvošanās karā kritušajiem Valmieras ģimnāzijas
audzēkņiem (sk.).
Vēlāk četri no Vareļu kaujā kritušajiem – Otto un Pauls
Palmi, Gunārs Skalde un Roberts Dzelzkalns – tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara
ordeni.
Papildināts: 08.07.2023.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru