Piņķos piemineklis Baloža brigādes karavīriem - Piņķu kaujas dalībniekiem

Atrodas Babītes pagastā Piņķu centrā Rīgas un Jūrmalas ielas krustojumā. GPS 56.944363, 23.91626 

Atklāts 1939. gada 23. maijā, pieminot Piņķu apkārtnē 1919. gada 22. maijā notikušo kauju, kuru pret lieliniekiem izcīnīja Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Studentu un Neatkarības bataljoni. Pelēka granīta pieminekli, kas uzstādīts uz mākslīga zemes uzbēruma, veidojis tēlnieks Jānis Briedis. Līdzekļus pieminekļa būvniecībai – aptuveni 9000 latu – ziedojusi Latviešu studentu korporāciju biedrību apvienība.

 

Prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 23. maijā atklāj pieminekli (Avots: Melks 51)

Interesanti, ka sākotnēji J. Briedis šo pieminekli veidoja pēc Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona bijušo karavīru pasūtījuma uzstādīšanai Kalvenes pagasta Aizporēs (sk.), taču pasūtītāji vēlāk izšķīrās par vērienīgākas piemiņas vietas ieceri, un tās īstenošanas tiesības ieguva tēlnieks Kārlis Jansons (sk.). 

Komunistiskās okupācijas laikā 1946. gada vasarā piemineklis bojāts, karavīra skulptūrai nodauzot galvu. Saskaņā ar Lismani pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās piemineklis pilnībā novākts un aprakts līdz šim nezināmā vietā. Arī pieminekļa pamatnes uzbērums nolīdzināts. Tajā pašā laikā “Lauku ceļotāja” bukletā “Brīvības ceļš” apgalvots, ka piemineklis nojaukts 1951. gadā. Savukārt “Babītes Ziņas” 2004. gada 8. aprīlī raksta, ka tas noticis 1952. gadā.

Karavīra skulptūrai atskaldīto galvu, 1946. gada augusta beigās savāca tolaik Imantā dzīvojošai medicīnas students un vēlākais ievērojamais mediķis Ērika Melks. Sākotnēji viņš paglābto pieminekļa fragmentu glabāja vecāku mājas malkas šķūnī, bet pēc tam nogremdēja mājas akā, kur tas atradās līdz Atmodas sākumam. Sakoties atmodai, Melks kļuva par vienu no galvenajiem pieminekļa atjaunošanas iniciatīvas grupas aktīvistiem. Viņa saglabātais fragments tika izmantots par pamatu Brieža darītās skulptūras rekonstrukcijai. Pašreizējo oriģinālās skulptūras galvas atrašanās vietu noskaidrot pagaidām nav izdevies.

Foto: Melks 69

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās tēlnieks Oļegs Skarainis Gaujas ielas darbnīcās Rīgā izveidoja pieminekļa modeli ģipsī dabīgā lielumā, pēc kura pieminekli atjaunoja jau granītā. Pieminekļa atjaunošanas projektu izstrādājis Kārlis Alksnis. Atjaunotais piemineklis atklāts 2003. gada 15. novembrī, taču tā atrašanās vieta nedaudz mainīta, pārnesot to ceļa dienvidu pusē. Turklāt atjaunotais piemineklis nav novietots tieši uz zemes uzbēruma, bet gan uz postamenta, kas it kā “izaug” no mākslīgā uzkalniņa. Postamentā iekalts teksts:

PIŅĶU KAUJAS

PIEMIŅAI

Foto: 06.06.2019., karaviru.kapi

Blakus laukumiņam, kas iekārtots pieminekļa pakājē kreisajā pusē izvietots informatīvai stends, kas vēsta par Piņķu kaujas un tai veltītās piemiņas vietas vēsturi.

Foto: 06.06.2019., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Pretlieliniecisko spēku uzbrukums Rīgai sākās 1919. gada 22. maijā trīs kolonnās. Centra kolonai, kuras sastāvā bija Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Neatkarības bataljona trīs rotas, vācu landesvēra Eilenburga bataljons (divas rotas), firsta Anatola fon Līvena krievu vienība (trīs rotas), divas vācu artilērijas baterijas un vācu landesvēra jātnieku nodaļa, pulkveža Jāņa Baloža vadībā bija jāuzbrūk no Kalnciema gar Babītes ezera dienvidu krastu virzienā uz Piņķiem un Beberbeķiem. Kreisajai kolonnai, kas sastāvēja no Latviešu atsevišķās brigādes Cēsu bataljona, brigādes jātnieku eskadrona, sapieru rotas un vienas vācu artilērijas baterijas, Cēsu bataljona komandiera kapteiņa Jāņa Puriņa vadībā bija jāuzbrūk caur tagadējās Jūrmalas pilsētas teritoriju uz Priedaini. Puriņa kolonnu atbalstīja arī Lielupes flotile – četri viegli bruņoti kuģīši un divi prāmji. Labējā kolonna, kura sastāvā bija landesvēra triecienbataljons un Malmēdes bataljons, Latviešu atsevišķās brigādes Studentu bataljons, viens latviešu kavalērijas eskadrons un atsevišķas vācu palīgvienības, uzbruka no Kalnciema apkārtnes Grabu mājām gar Skangaļiem uz Dzilnām. Tikmēr vācu Dzelzsdivīzija virzījās gar Jelgavas–Rīgas šoseju.

Karte: Rozenšteins 111

Kā redzams, sākotnēji politisku apsvērumu dēļ uzbrukuma kolonnu sastāvs bija veidots jaukti gan no latviešu, gan vācu vienībām, lai kolonnā, kas pirmā sasniegs Rīgu, būtu gan latvieši, gan vācieši. Taču, kad kreisā un labējā kolonna sasniedza Dzilnas, tās negaidīti tika pārgrupētas. Vācu un krievu vienības turpināja virzīšanos uz Rīgu, bet latviešu vienībām Flečers deva pavēli uzbrukumu turpināt caur Piņķiem uz Babītes staciju.

Ap pulksten 13 Latviešu atsevišķās brigādes daļas sāka virzīties uz Babītes staciju, rēķinoties, ka nesastapsies ar vērā ņemamu pretestību, tomēr jau pēc stundas pie Pētera skolas notika pirmā sadursme. Sevišķi stiprai pretestībai Studentu un Neatkarības bataljona karavīri uzdūrās pie Piņķu baznīcas, kur lielinieki bija ieņēmuši labi nocietinātās Pirmā pasaules kara pozīcijas, ko sedza dzeloņstiepļu nožogojumi. Kauja pie Piņķiem ilga vairākas stundas, un tikai tad, kad Studentu bataljona divas rotas bija veikušas apejošu manevru, izdevās piespiest pretinieku atkāpties. Latviešu vienības Babītes staciju sasniedza tikai krēslā. Tur tika iegūtas bagātīgas trofejas – desmit vagoni ar pārtiku, uzkabi un munīciju, tostarp apmēram 1000 artilērijas šāviņu un divas smagās haubices.

Kaujā pie Piņķiem Latviešu atsevišķā brigāde zaudēja vienu kritušo un 11 ievainotos.

Savukārt kapteiņa Puriņa komandētā kolonna sākotnēji sastapās ar ievērojamu lielinieku pretestību pie Asariem, no kurienes pretinieks pats bija iecerējis sākt uzbrukumu. Šajā kaujā krita divi latviešu karavīri, bet vairāki guva ievainojumus. Tomēr ap pulksten 18 Cēsu bataljons sasniedza Bulduru tiltu, un vakarā Babītes stacijā bija sapulcējušās jau visas Latviešu atsevišķās brigādes vienības.

Tikmēr landesvērs jau 22. maija pusdienlaikā sasniedza Rīgas tiltus, ko lielinieki nepaspēja uzspridzināt, un triecienā nokļuva Daugavas labajā krastā. Pēc vairākas stundas ilgušām ielu kaujām lielinieki vakarā no Rīgas tika pilnībā padzīti. 

Baloža brigāde nakti pavadīja Babītes un Priedaines stacijā, bet Rīgā iesoļoja tikai 23. maija priekšpusdienā.

Papildināts: 19.06.2019.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 264. lpp.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 245.-246.lpp.; Ciganovs, J. 1919. gada 22. maijs. Rīgas ieņemšana. Daugavas Vanagu Mēnešraksts. Nr. 2; 2010. gada aprīlis-jūnijs, 21.-25.lpp.; Latvijas armija 20 gados. Red.: H. Rozenšteins. Rīga: Armijas štāba Apmācības daļa, 1940. 110.-113.lpp.; Melks, E. Mūžam nerims varoņu gars. Rīga, 1993. 103 lpp.; Babītes Ziņas, Nr. 49, 20.05.1940.