Pie Piņķu Sv, Jāņa luterāņu baznīcas piemiņas akmens Jukumam Vācietim

Atrodas Babītes pagastā pie Piņķu Sv. Jāņa (agrāk Sv. Nikolaja) luterāņu baznīcas. GPS 56.944307, 23.916228

Atklāts 1988. gada 26. novembrī, pieminot tolaik apakšpulkveža Jukuma Vācieša uzrunu, ko viņš 1916. gada 1. augustā (19. jūlijā pēc vecā stila) esot sacījis viņa komandētā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīriem Piņķu baznīcā. Pēc Latvijas Kultūras fonda ierosmes piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Uldis Sterģis. Sarkanbrūnā granīta piemineklī iekalts teksts:

CĪŅĀ IET IR BRĪVU VĪRU DAĻA

CĪŅĀ MIRT IR BRĪVU VĪRU DAĻA

A. ČAKS

PIŅĶU BAZNĪCĀ 1916. GADA 19. JŪLIJĀ

5. ZEMGALES LATVIEŠU STRĒLNIEKU

BATALJONA KOMANDIERIS

APAKŠPULKVEDIS JUKUMS VĀCIETIS

UZRUNĀJA BATALJONA STRĒLNIEKUS

 Foto: 06.06.2019., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Tiek uzskatīts, ka 1916. gada 1. augustā (19. jūlijā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) toreizējais 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris savus karavīrus, kas atradušies ceļā uz fronti Smārdes iecirknī, uzrunājis no Piņķu Sv. Nokolaja (tagad Sv. Jāņa) baznīcas kanceles. Sabiedrībā vispazīstamākā atsauce uz šo notikumu atrodama Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie”, kuras rindas citētas arī piemiņas akmenī iekaltajā tekstā. Tomēr pēdējos gados latviešu vēsturnieku starpā izcēlusies polemika, daļai pētnieku apšaubot šī stāsta patiesumu. Piemēram, vēsturnieks Kaspars Zellis apgalvo, ka “Vācieša teiktais sprediķis ir dzejnieka Aleksandra Čaka fantāzijas auglis, tomēr tas sevī ietvēra tādu emocionālo potenciālu, ka kolektīvajā atmiņā nostiprinājās kā faktoīds jeb sociāls fakts”. Kā galveno argumentu savai teorijai Zellis piesauc apstākli, ka Čaks sava dzejojuma ievadā kā Vācieša uzrunas datumu min 17. jūliju (30. jūliju pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila), kad 5. Zemgales bataljons nemaz nav atradies Piņķos. Viņam oponē vēsturnieks Jānis Šiliņš, kurš norāda, ka ir pietiekami daudz aculiecinieku liecību, kas sniegtas vēl pirms Čaka darba publicēšanas un kurās minēts šis notikums, bet nelielās datumu nesakritība (ir droši zināms, ka 5. Zemgales, kā arī 7. Bauskas bataljons ir uzturējušies Piņķos un Sv. Nikolaja baznīcā tikai divas dienas vēlāk – 19. jūlijā) skaidrojama vienkārši ar dzejnieka paviršību.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 264.-265. lpp.; Amols. J, Piemiņas akmenim pie Piņķu baznīcas – 30. Rīgas Apriņķa Avīze, 18.12.1918.; Zellis, K. Mūžības skartie: latviešu strēlnieka tēls Latvijas kolektīvajā atmiņā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 4 (93), 2014. gads, 92.-110.lpp.; Šiliņš, J. Čaks nemeloja – sprediķis Piņķu baznīcā bija! Par Jukuma Vācieša leģendāro runu strēlniekiem. Delfi.lv, 11.11.2018.